Uzmanies no tā, par ko tu sapņo, brīdina Abavas vīna darītavas saimnieks Mārtiņš Barkāns. Viņam tagad vasarās nedēļas nogalē brīvdienu neesot, jo tūristu grupas cita pēc citas brauc uz degustācijām viņa lauku saimniecībā, kas tapusi no sapņa par vīna darīšanu Latvijā. Jau laikā, kad Mārtiņš vēl bija ziņu aģentūras LETA līdzīpašnieks, viņš esot raudzījies uz citu biznesu pusi, kamēr ceļojums pa Itālijas mazajām lauku vīna darītavām devis izšķirošo grūdienu. Šogad ir piepildījusies viņa sapņa skaistākā puse – redzēt savu vīnu pasniedzam Latvijas labākajā restorānā. Tā kā šis vīns tika darīts no pirmās pagājušā gada vēsajā un īsajā vasarā novāktās vīnogu ražas, Mārtiņš cer, ka arī Latvijā būs iespējams taisīt biznesu ar vīnu, kurš neietilpst tikai kategorijā "interesants"…
Kad tev ienāca prātā doma par vīna darīšanu kā biznesu?
2007. gadā.
Kāpēc?
Labs jautājums. Augstāki spēki... Nopietni runājot, paralēli aģentūrai LETA es jau gadiem ilgi domāju, ko vēl varētu darīt, lai radītu pievienoto vērtību valsts ekonomikā. Kādu brīdi attīstīju domu par dizainu, ko mēs varētu pievienot Latvijas mēbelēm un koka produktiem. No 2003. gada pāris gadu tādā projektā norosījos, bet mēbeļu ražotāji negrib uzņemties risku un apmaksāt dizaina idejas. Latvijā vidējam mēbeļu ražotājam ir vieglāk strādāt, ja pie viņa atnāk klients un saka: uztaisi man šo tabureti – vai vari uztaisīt vēl lētāk nekā tas cits ražotājs? "Varu." Tā ir vieglāk nekā izdomāt produktu un mēģināt ar to ielauzties tirgū. Sapratu, ka man nav tik daudz naudas, lai varētu dizaina projektu attīstīt nopietnā līmenī.
Esmu rosījies vairākos projektos. Vienu laiku pētīju ideju par bērnu pārtiku...
Un nonāci līdz vīnam...
Ikviena kaut cik uzņēmīga ģimene, tiklīdz sieva paliek stāvoklī, sāk domāt, ka veselīgai bērnu pārtikai ir biznesa potenciāls. Mani aprēķini rādīja, ka Latvijas lieluma tirgū, proti, tobrīd ar 20 tūkstošiem bērnu, šī ideja nav dzīvotspējīga. Taču, piemēram, Rūdolfa biezeņu radītāja ir riskējusi, brīnumainā kārtā ir atradusi investorus un eksporta potenciālu, cepuri nost!
Apskatījām arī ideju par ievārījumiem. Franču un angļu mājsaimnieču žurnāli ir pilni visādu zaptīšu. Mana brāļa sieva ir fantastiska zapšu meistare. Bet, kad sāc iedziļināties biznesa pusē, saproti, ka investīcijas iekārtās un tehnikā neatpelnīsies, jo zapte, pat ja tā ir interesanta, nav tas produkts, ko cilvēki ēd pa burkai dienā. Tas var būt tikai mājas hobijbizness.
Grozoties ap šādām idejām, 2007. gadā aizbraucām uz Itāliju. Izbraukājis pa itāļu mazajām agrotūrisma saimniecībām, sapratu vispirms to, ka jāvācas no Rīgas ārā. Mums laukos pāris gadu jau bija ar lauku tūrismu un lokālo produkciju saistīts objekts, un ideja audzēt vīnogas un darīt vīnu likās loģiska.
Kāpēc lai Latvijā vīna darīšana būtu loģiska?
Tāpēc, ka vīns ir komunikācija. Ir skumji dzert vīnu vienam. Pie pudeles laba vīna sarunas raisās raitāk.
Ar vodku vai šmakovku tās risinās vēl raitāk.
Jā, ātrāk beidzas... Tā kā pēc dabas esmu komunikators, runātājs, sapratu, ka vīna darīšana man varētu derēt.
Saskatīji tajā arī biznesa iespējas?
Tur saslēdzās kopā vairākas pārdomas. Viena – ka informācijas tirgū, kurā bijām ar LETA, esam sasnieguši zināmu piesātinājumu. Otra – ka dzīvē vēl kaut kas ir jāizdara (nesauksim to par četrdesmitgadnieku krīzi). Trešā bija no bērnības iegūtā atziņa: ja tev ir sava zeme, arī situācijā, ja tev nekā cita nav, tu badu nemirsi. Mūsu ģimene visus padomju gadus pārtika no dažiem tūkstošiem kvadrātmetru piemājas zemes Jelgavā, kur esmu dzimis. Katrs kvadrātcentimetrs bija apstrādāts. Audzējām tomātus, gurķus, dilles, pētersīļus...
Vīna darīšanā tev kādas bērnības iemaņas bija, vai sāki to darīt no nulles?
Nebija nekādu iemaņu. Acis uz vīna pasaules sarežģītību, uz to, ka vīns nav tikai "garšo – negaršo", "dārgs – lēts", "meitenēm patīk" un tamlīdzīgi, man atvēra prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vizīte Francijā. Viens no mūsu pieturas pun-ktiem bija Bordo. Vīķe-Freiberga Francijā bija ieredzēta un mīlēta, un Bordo mērija bija pacentusies uzservēt labas pusdienas. Ēdienus vairs neatceros, bet atceros, ka tajās pusdienās bija atlasīti kādi trīs četri Bordo sarkanvīni. Tos nogaršojis, pēkšņi sajutu, ka līdz šim esmu dzīvojis kā aklais, man atvērās pavisam cita aromātu un garšu kompozīciju pasaule.
Vai tiešām tā atšķirība ir tik jūtama?
Pilnīgi noteikti. Līdz tam par vīniem biju zinājis apmēram tik – "merlo, Čīle, cena laba, arī dzert var..." Bordo mērijas vīni man atvēra acis, un Itālijas mazo lauku saimniecību apceļojums deva pēdējo grūdienu: re, kur ir modelis! Kulturāla dzīvošana apvienota ar biznesu lauku vidē, un tev nav obligāti jāaudzē kartupeļi, graudi vai lopi.
Latvijā vīna darīšana ir tikai lauku tūrisma elements?
Katram tūristam galvā nevar ielīst, bet pamatā cilvēki sagaida emocijas. Tātad te ir arī šovbiznesa elementi. Man kaut kādas iemaņas šajā virzienā ir, esmu dejojis tautas dejas, ilgus gadus spēlējis bungas un, ja muzikālā dzirde būtu labāka, varbūt būtu vairāk virzījies mūzikā.
Vai, sākot vīna biznesu, taisījies konkurēt ar Itālijas mazajām vīna darītavām?
Nē, tas nav mūsu mērķis un uzdevums. Mana sākotnējā vīzija bija tāda: iestādām vīnogas, pēc trim četriem gadiem nāk raža, un pēc pieciem gadiem mums ir vīnogu vīns. Paldies Dievam, ka uzreiz tai idejai līdz galam nenoticēju...
Kāpēc "paldies"?
Vīnogu audzēšana ziemeļu apstākļos ir samērā ekstremāls sporta veids. Labi, ka sākumā sākām rosīties arī ar āboliem, aronijām un pēc tam arī ar rabarberiem, kas pašlaik ir mūsu mazā ģimenes biznesa pamats. Mūsu klimatiskajos apstākļos audzējot vīnogas, tu strādā pret dabu. Tā dilemma ir vienkārša, bet man to neviens nespēja vienkārši paskaidrot, lai gan Latvijā vīnogu audzēšanā ir senas tradīcijas. Pagājušā gadsimta 30. gados vīna mājas jeb vīnogu siltumnīcas bija katra turīga lauku saimnieka zīmēšanās objekts, paraugmājas bija Pūrē, Ķemeru sanatorijā, Rīgā, Biķernieku ielā... Vīnogas tika audzētas lielos apmēros, tikai nevis vīnam, bet ēšanai. Ir jāsaprot, ka priekšstats par to, kas ir vīns, vēl pirms simt gadiem bija stipri citāds pat vīna zemēs. Šodien mēs tālaika vīnu nedzertu, bet lietu zemē. Diez vai mēs tagad sauktu par vīnu to alkoholā konservēto sulu, kuru Kurzemē darīja hercoga Jēkaba laikos.
Aktīvi rosīties vīna virzienā sāki pirms sešiem gadiem. Cik tālu esi ticis?
Mēs sākām ar vīnogām, tas bija mūsu sapnis par Latvijas vīnogu vīnu. Tagad esam izauguši par lielākajiem no apmēram 60 reģistrētajām Latvijas vīna darītavām (pēc pagājušā gada apgrozījuma trīsreiz lielāki nekā otra lielākā), taču šis sasniegums ir gūts, pateicoties nevis vīnogu vīnam, bet sidram un augļu un ogu vīniem, un rabarberu dzirkstošajam šampanietim. Šiem produktiem esam atraduši stabilu tirgus nišu. Savukārt mūsu vīnogu eksperiments, kas sākās ar to, ka 2010. gadā nedaudz vairāk nekā hektāra platībā iestādījām apmēram 40 dažādu šķirņu vīnogu, rezultējies ar to, ka pagājušā gada rudenī novācām pirmo ražu, piecas tonnas ogu.
Tā droši vien ir lielākā raža, kāda ir novākta Latvijas vīnogu dārzos, bet jāņem vērā mūsu dārza eksperimentālais raksturs – tur ir daudz vīnogu šķirņu, kas neatbilst tam standartam, kādā mēs gribētu vīnu darīt. Tāpēc liela daļa šo ogu aizies destilācijā un vīnogu brandvīnā. Veiksme mūsu ilgajā vīnogu eksperimentā ir tā, ka mums ir izdevies iegūt ražu no vīnogu šķirnes Solaris, kas ir jauna Vācijā apmēram pirms 30 gadiem radīta šķirne.
Ko tu ar sava vīnogu eksperimenta veiksmīgo daļu darīsi?
Mūsu sapnis, sākot šo eksperimentu, bija, ka reiz mūsu vīnu pasniegs Latvijas labākajā restorānā. Šovasar mūsu sapnis ir piepildījies – pirms pusotra mēneša pildījām vīnu pudelēs un nu jau esam ar savu vīnu priecējuši restorāna Vincents speciālos viesus īpašās vakariņās. Plašāka publika mūsu vīnu pirmoreiz varēs nogaršot šajos Sabiles Vīna svētkos 30. jūlijā, kad tur lielā tirgū sabrauc Latvijas vadošie vīndari.
Par komerciju to pašlaik nekādi nevar nosaukt, jo mūsu vīnogu vīna apjoms ir neliels, tikai 400 pudeļu. Pagājušo gadu sākām un šogad mūsu Sabiles lauku saimniecībā tupinām stādīt jaunu dārzu, kurš fokusēsies tikai uz Solaris šķirnes vīnogām. Arī dažiem citiem Latvijas vīndariem ir līdzīgi eksperimenti. Katru gadu notiek Latvijas vīnogu vīnu konkurss, kurā tiek pieteikti ap 30–40 vīniem, bet visbiežāk šie vīni ir pieejami tikai 10–20 litru apjomā, samērā ar tiem apjomiem mēs esam vistālāk ceļā uz komerciju. Protams, vēl tā nav komercija, tam būtu vajadzīgi vismaz daži hektāri vienas šķirnes vīnogu, bet mūsu pirmajā hektārā, kā jau teicu, bija 40 dažādu šķirņu, un vīnogu dārzs sāk dot ražu tikai piektajā gadā. Jārēķinās ar to, ka vīnogu dārzs ir liela investīcija, jo viena hektāra apstādīšana un aprīkošana ar balsta sistēmām izmaksā 20 000 eiro, turklāt katru gadu ir arī lieli kopšanas izdevumi, jo ar vīnogu stādu visas sezonas garumā katru nedēļu ir jāveic kādas darbības. Tātad līdz pirmajai ražai jūs esat iztērējis vismaz 30 000 eiro uz hektāru.
Vārdu sakot, ekonomisko pamatojumu vīna ražošanai ir jāprot atrast. Tāpēc mēs savu ražošanas bāzi esam balstījuši uz āboliem un citiem augļiem un ogām.
Kā tev pašam garšo savs vīns?
Ļoti labi. Ja varētu tik dārgu vīnu dzert, es to dzertu katru dienu!
Cik tad pudele šāda vīna izmaksā?
Mēs piemetām, ka pašizmaksa varētu būt ap 90–100 eiro.
Oho, tādu vīnu tiešām ikdienā nedzersi...
Šobrīd nav runa par pašizmaksu, pudeles cena būs ap 30 eiro. Tas vīns, protams, ir domāts tikai interesentiem un ar īpašu stāstu, jo ceļš līdz šim vīnam ir bijis garš un sarežģīts.
Visu rakstu par vīna darītavu un vīndari Mārtiņu Barkānu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!