Jūs mani arī fotografēsiet? Es tūliņ pasaukšu kādu smukāku kolēģi, ieraudzījis SestDienas fotogrāfu, saka dakteris Suhorukovs. Sākotnēji sasmaidāmies par šķietamo joku, taču tad viņš nudien sāk kādam zvanīt, lai nāk šurp. Pēc īsas sarunas ārsts padodas, tomēr turpina satraukties, kā izskatīsies ar tādām pēc diennakts maiņas nogurušām acīm. Taču tās pašas nogurušās acis pamana katru pacientu, kas gadās ceļā uz kabinetu, liek apstāties, lai ar smaidu uz lūpām apjautātos, vai viss kārtībā, un novēlētu labu dienu.
Atliek vien gaidīt
Orgānu donoru vairāk vai mazāk trūkst visā pasaulē, un tā tas esot jau sen, saka Suhorukovs. Viņš pats transplantoloģijas nozarē strādā kopš 2002. gada un vien tad pa īstam sāka apjaust problēmas apmēru: "Vienmēr jau šķiet, ka tas ir kaut kas, kas neskar mani vai ģimeni, cilvēki aizdomājas vien tad, kad kaut kas notiek un vajadzība pēc orgāna kļūst par realitāti." Varētu teikt, ka uz transplantoloģiju Suhorukovu atveda draugs, taču ne tāpēc, ka notika nelaime. Viņi studēja kopā, pēc tam katrs aizgāja savu profesionālo ceļu, taču joprojām bija labās attiecībās un bieži ciemojās viens pie otra. Drauga sarunas par konkrēto jomu dakteri aizrāva tiktāl, ka viņš nolēma tajā mesties iekšā un nu jau 16 gadu ne vien pārstāda orgānus, bet arī jūt līdzi katram, kam uz to jāgaida.
Jaunu aknu šobrīd gaida pieci cilvēki, taču pēdējo gadu laikā notikušas vien divas transplantācijas
Šobrīd vairāk nekā piecdesmit cilvēku Latvijā iet gulēt un mostas ar domu, ka varbūt tieši šodien atskanēs liktenīgais zvans, kas pavēstīs par nieres pieejamību un dos cerību gaišākai nākotnei. Bieži gan nākas gaidīt ilgi, jo būšana "rindā" vēl neko nenozīmē. "Jāsaprot, ka gaidīšanas saraksts atšķiras no rindas. Piemēram, jūs esat jauna sieviete un jums vajag apavus, lai nebūtu basas kājas. Jūs iestājaties rindā, un, kad pienāk kārta, jums saka: lūk, mums ir 45. izmēra vīriešu zābaki, citu pagaidām nav. Nu, un kur jūs ar tādiem liksieties? Tāpat būs jāstaigā basām kājām. Tā ir arī ar orgāniem, var parādīties donors, bet tas neatbilst jūsu asinsgrupai vai imunoloģiskajam profilam, tāpēc no saraksta jāpiemeklē kāds, kuram tas derēs, nevis kāds, kurš pieteicies agrāk," paskaidro ārsts. Turklāt nieres pieejamas krietni biežāk nekā citi orgāni. Piemēram, jaunu aknu šobrīd gaida pieci cilvēki, taču pēdējo gadu laikā notikušas vien divas transplantācijas – viena 2011. gadā un otra šogad. "Iedomājieties, cik ilgi tad ir jāgaida! Un cik cilvēku pa šo laiku nesagaida," noteic Suhorukovs.
Viena nāve ir piecas dzīvības
"Paskaitīsim? Divas nieres, aknas, sirds un aizkuņģa dziedzeris. Tātad viena nāve var izglābt piecas dzīvības," spriež transplantologs. Tomēr pēdējos gados orgānu donoru skaits sarūk. Pirmkārt, tas esot tāpēc, ka samazinās iedzīvotāju skaits. "Daudzi aizbrauc, un parasti tie ir jauni cilvēki, kas biežāk var kļūt par donoriem," teic Suhorukovs. Otrkārt, cilvēki paši dzīves laikā neizsaka vēlmi kļūt par donoriem, tādējādi pēc nāves šo lēmumu uzveļot uz savu tuvinieku pleciem. Proti, likums šobrīd atļauj miruša cilvēka audus un orgānus izmantot transplantācijai tad, ja viņš nav to aizliedzis ar ierakstu Iedzīvotāju reģistrā. Tas nozīmē, ka jebkurš, kas nav pateicis oficiālu "nē", pēc nāves automātiski kļūst par orgānu donoru, taču ārsti vienmēr lūdz atļauju aizgājēja tuviniekiem. "Pēdējos gados cilvēki diezgan daudz atsaka. Viņiem tikko ir miris radinieks, bet mums nav laika gaidīt, kad viņi pieņems šo faktu, nomierināsies. Lai orgāns būtu izmantojams, tas jājautā uzreiz. Viņi raud, ir emocionāli, skaidrs, ka tas nav viegli abām pusēm, tāpēc daudzi, neizsverot plusus un mīnusus, vienkārši atsaka," ārsts dalās piedzīvotajā.
Par vienu parakstu vairāk
Iemesli tam, kāpēc cilvēki neatļauj izmantot radinieku orgānus, ir dažādi, bet lielākoties tie balstīti vien emocionālos apsvērumos. "Ir nācies dzirdēt, ka cilvēkam "kāds paziņa kaut kur lasījis", ka, ņemot ārā orgānus, ķermeni izkropļo un atstāj šausmīgā skatā. Skaidrs, ka neviens negrib, lai tā pēc nāves apietas ar viņa mammu, tēti, vīru vai citu tuvinieku. Bet tās ir muļķības! Viens no transplantoloģijas likumiem ir atdot ķermeni tādā stāvoklī, kādā tas ticis saņemts. Ir tikai griezumi kā jebkurā operācijā, kas akurāti aizšūti, ārējais izskats necieš," uzsver Suhorukovs. Ir tikai viens veids, kā noņemt atbildību no tuvinieku pleciem – oficiāli izteikt savu gribu vēl dzīves laikā. To vien pāris minūšu laikā iespējams izdarīt, uzrakstot iesniegumu Iedzīvotāju reģistrā.
Ārsts ar nožēlu saka, ka oficiāli savu gribu izsaka neliels skaits cilvēku, taču nedaudz apmulst, kad izdzird jautājumu par to, vai pats šādu iesniegumu ir parakstījis. "Bet kas izņems manus orgānus? Kolēģi? Tas būtu tas pats, kas operēt mammu, ņemot vērā, cik tuvi mēs visi esam," viņš domīgi nosaka. Lai gan Suhorukova tuvinieki zina viņa attieksmi un vajadzības gadījumā sniegtu apstiprinošu atbildi, dakteris pēc šī jautājuma uz mirkli aizdomājas un teic, ka tuvākajā brīvbrīdī dosies uzrakstīt iesniegumu. "Ziniet, man pat nedaudz kauns palika. Aiziešu un parakstīšos, lai nav šādu jautājumu. Es nekad par to nebiju aizdomājies, jo likās pašsaprotami, bet ko tad es varu prasīt no citiem, iešu un izdarīšu!" viņš nosolās. Un tiešām – jau nākamajā dienā pēc intervijas ārsts lepni rāda izziņu, ka visu oficiāli nokārtojis.
Neviens no mums nav apdrošināts, ka viņš nesaslims ar to slimību, kuras rezultātā būs vajadzība pēc orgānu transplantācijas
Nereti izskan doma, ka cilvēkiem vajadzētu izteikt savu gribu obligātā kārtā, taču tas dakteri baida: "Jā, viņi parakstīs, bet, kā jūs domājat, ko viņi tur ierakstīs? Dabūsim pretējo efektu, spiediens pa tad, ja veikts ar labiem nodomiem, sevi neattaisno." Katram pašam jāizsver visi plusi un mīnusi un iesniegums jāraksta vien tad, kad jūtas tam patiesi gatavs. Ar Suhorukovu nospriežam, ka tā, piemēram, varētu būt skaista dzimšanas dienas tradīcija – aiziet un, iespējams, uzdāvināt dzīvi vēl pieciem cilvēkiem.
"Tā nav mūsu vajadzība pēc orgāniem. Tā ir tava kaimiņa, drauga, kolēģa vajadzība. Mēs ne par sevi domājam, kad lūdzam izteikt savu viedokli. Mēs domājam arī par tevi. Neviens no mums nav apdrošināts, ka viņš nesaslims ar to slimību, kuras rezultātā būs vajadzība pēc orgānu transplantācijas," rezumē ārsts.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? - Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.
Sigita Veckalne
anna
Oliņš