Agri vai vēlu Eiropā būsim kopā

Vai 2008. gada karš bija neizbēgams?

Grūti pateikt. Principā tas bija Krievijas lēmums uzbrukt Gruzijai. Gruzijai kā mazai valstij bija jāizmanto savas tiesības aizstāvēt savu suverenitāti. 

Tātad prezidenta Saakašvili lēmums sākt uzbrukumu Chinvali nebija kļūda? 

Iedomājieties, ka jūsu valstij uzbrūk – un tas nebija pēkšņs uzbrukums no Krievijas puses, tas bija ilgi un rūpīgi plānots uzbrukums –, Gruzijai neatlika nekas cits kā vien izmantot savas tiesības aizsargāties. Turklāt Krievija pārkāpa starptautiskās tiesības, iebrūkot Gruzijas teritorijā. 

Tas, ka Krievija bija gatavojusi šo uzbrukumu, ir pierādījumos balstīts fakts, ko apstiprinājušas arī Krievijas Federācijas augstākās amatpersonas. 2012. gadā arī Vladimirs Putins publiski apstiprināja, ka uzbrukums bijis plānots, teikdams, ka Krievijas ģenerālštābs jau 2006.–2007. gadā bija izstrādājis uzbrukuma plānu. Savukārt tā laika Krievijas prezidents Medvedevs ir izteicies: ja Krievija nebūtu kontrolējusi situāciju, Gruzija būtu kļuvusi par NATO dalībvalsti.

Gandrīz kā Brežņevs par iemesliem PSRS ieiešanai Afganistānā... Kāpēc Putins neaizgāja līdz Tbilisi?

Tas būtu jājautā Krievijai. Gruzija kā maza valsts vienmēr ir vēlējusies mieru un stabilitāti reģionā. Iespējams, ka izšķirošs bija starptautiskais atbalsts, tobrīd iejaucās ES, kuras prezidējošā valsts bija Francija, un pēc piecu dienu kara tika parakstīts sešu punktu pamiera līgums starp Krieviju un Gruziju. 

Tagad Gruzijai ar Krieviju nav noslēgts miers? 

Šobrīd Gruzijai un Krievijai nav diplomātisko attiecību, visi jautājumi, kas saistīti ar drošību, stabilitāti un konflikta atrisināšanu, tiek risināti tā sauktajās Ženēvas sarunās, kā tas noteikts pamiera līgumā. Pamatojoties uz pamiera līgumu, tika nodibināts Ženēvas sarunu formāts Gruzijas un Krievijas kontaktiem. 

Vai ar tām uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmajām valstīm, kuras atzīst Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, Gruzija sarauj diplomātiskās attiecības? 

Jā. Ar dažām no tām Gruzijai diplomātisko attiecību nav bijis. 

Vai Šveices diplomātes Heidi Taljavini vadītās Eiropas Savienības komisijas ziņojumu par Krievijas un Gruzijas karu, kurā bija teikts "Tā bija Gruzija, kas izraisīja karu..." var salīdzināt ar Hitlera Vācijas apgalvojumu, ka tās iebrukums Polijā 1939. gada 1. septem-brī bija "poļu robežsargu agresijas izraisīta pašaizsardzība"? 

Es neteiktu, ka minētā frāze, ka "Gruzija sāka karu", ietver visu tā ziņoju-ma būtību un spriedumu. Ja izlasa visu ziņojuma tekstu un spriedumu, tad redzams: tajā daudzi punkti pierāda, ka Krievijas militārās aktivitātes bija starptautisko tiesību un normu pārkāpums, ieskaitot cilvēktiesību normu pārkāpumus. Šī komisija arī ziņojumā saka, ka nav atrasti pierādījumi Krievijas puses apgalvojumam, ka Gruzija uzbrukusi tās miera uzturētājiem. Ziņojumā arī teikts, ka 2008. gada karš nesākās 7. vai 8. augustā, bet ka tā bija jau ilgāku laiku iepriekš veiktu provokāciju kulminācija. Ziņojumā arī tiek atzīts, ka Krievija nav konstruktīvi iesaistījusies konflikta mierīgā risināšanā un ka tā saucamo neatkarīgo teritoriju atzīšana no Krievijas puses bija starptautisko tiesību pārkā-pums. Krievijas nelikumīgās darbības Gruzijā nebija atsevišķs gadījums, tas turpinājās arī 2014. gadā Ukrainā.

Cik liela loma 2008. gada notikumos bija Putina un Saakašvili personībām? 

Nevar noliegt, ka politikā personības reizēm spēlē ļoti lielu lomu notikumu virzībā. Šobrīd tomēr nevar pateikt, "kā būtu, ja būtu".

Vai Krievijas kara noziegumi ir izmeklēti?

Jā, aktīvi sadarbojoties arī ar starptau-tisko krimināltiesu. Izmeklēšana joprojām turpinās. Tā kā tas bija starptautisks bru-ņots konflikts starp Krieviju un Gruziju, ir pamats uzskatīt, ka tika veikti gan kara noziegumi, gan noziegumi pret cilvēci. Ir pierādījies arī tas, ka kara noziegumi veikti tieši pret etniskajiem gruzīniem.

Kā tas izpaudās?

Piecu dienu laikā, kad Krievija bombardēja gruzīnu ciematus, tika iznīcināti aptuveni 35 000 gruzīnu māju, 53 gruzīnu apdzīvoti ciemati. Pēc 2008. gada konflik-ta 130 tūkstošiem iedzīvotāju nācās pamest savas mājas un kļūt par iekšēji pārvietotām personām (internally displaced persons – IDPs) savā valstī. 20 procenti Gruzijas teritorijas joprojām ir okupēti. Krievija turpina izvietot dzeloņ-stieples un citus šķēršļus gar okupācijas līniju, kas traucē iedzīvotāju brīvu pārvie-tošanos. Situācija cilvēktiesību un drošības jomā okupētajos Abhāzijas un Chinvali reģionos joprojām rada lielas bažas, jo Krievija nepieļauj ES novērošanas misi-jas klātbūtni tajos.