Kurš vainīgs pie tā, ka cīņā ar Covid-19 pandēmiju Latvija no veiksmes stāsta uz citu Eiropas valstu fona 2020. gada pavasarī šoziem pārtapa valstī, kura, iespējams, "vērsies vaļā" visvēlāk, – neizdarīga valdība vai vieglprātīga sabiedrība? Kā šīs cīņas rezultāti var ietekmēt valdības partiju izredzes gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās? Cik reāla un cik bīstama ir kārtējo laimes lāča solītāju nākšana pie varas nākamajā parlamentā? Šos un citus politiskās dienaskārtības jautājumus SestDiena uzdeva politologam, sabiedrisko attiecību kompānijas Mediju tilts līdzīpašniekam un līdzdibinātājam Filipam Rajevskim, vispirms noskaidrojusi, ka viņa kompānija šobrīd nevienas politiskās partijas tēla veidošanā nepiedalās.
Vai jums kā politologam šis ir interesants laiks?
Jā, noteikti. Kaut ko līdzīgu Eiropa piedzīvoja pagājušajā gadsimtā Pirmā pasaules kara beigās, kad plosījās spāņu gripa. Epidēmijas vai, nedod, Dievs, kari, kā jebkuras krīzes, dod jaunu degvielu pārdomām, teorijām, kuras nosaka politikas veidošanas idejisko bāzi.
Šis laiks ir ļoti interesants. Domāju, ka noteikti vēl būs gara un plaša diskusija par cilvēka brīvībām. Mēs esam dzīvojuši to ideju kopumā, kas nākušas no apgaismības laika, mums ir bijuši savi priekšstati par vārda brīvību un brīvību vispār, un tas, ko mēs piedzīvojam šobrīd, novedīs pie pārdomām par šo tēmu. Neticu, ka tas paliks bez sekām, jo šobrīd visas runas epidēmijas sakarā rotē ap brīvības jēdzienu – indivīda brīvība pret sabiedrības kopējo labumu. No vienas puses, ir mana brīvība gūt visus tos labumus, ko nosaka cilvēktiesības, no otras puses, ir citu cilvēku tiesības uz dzīvību. Nonākam pie dilemmas: cik lielā mērā kāds var ierobežot manu brīvību, lai es neierobežotu otra cilvēka tiesības uz dzīvību?
Neesmu tik gudrs, lai varētu pateikt, kur tas lūzuma punkts precīzi būs, bet domāju, ka pārmaiņas būs tādā virzienā, ka akcents uz kopējo labumu kļūs izteiktāks. Cilvēku skaits pasaulē pieaug, līdz ar to kopējais labums sāk prevalēt. Es lielā mērā raugos uz Āziju, tā mums ir ne gluži piemērs, bet viens no modeļiem, ko ir vērts skatīties. Āzijā iedzīvotāju blīvums ir stipri lielāks, un nevar teikt, ka viņu idejas būtu neprātīgākas par mūsējām, bet indivīda brīvība tur ir stipri mazāka nekā Eiropā.
Vai tas nenorāda arī uz to, ka galvenā pasaules problēma ir pārapdzīvotība, nevis globālā sasilšana?
Jā, un sasilšana ir pārapdzīvotības sekas. Diskusijas ir par to, kad būs pārapdzīvotības pīķis. Ir skaidrs, ka bezgalīgi iedzīvotāju skaits augt nevar. Tagad gan tikai viens kontinents tā pa īstam aug – Āfrika –, citur demogrāfijas pīķis jau ir sasniegts.
Vai arī Krišjāņa Kariņa valdībai tagad galvenā problēma nav jūsu minētā dilemma starp nepieciešamību pasargāt tos, kuri var nomirt no kovida, un cilvēku brīvības ierobežošanu?
Man bail, ka ne. Jo, ja diskusija būtu šādā plāksnē, netiktu pieļautas tādas kļūdas, kādas tiek pieļautas. Nē, šī nav mūsu valdības diskusija. Man pat būtu grūti noformulēt, par ko viņi diskutē, jo šobrīd signāli no turienes ir ļoti haotiski.
Jūs nesen teicāt, ka valdība šobrīd ir nestabilā stāvoklī, katrs ministrs mēģina dzīt savu politiku, dot savu ziņu sabiedrībai un nav pārliecības, ka kāds vispār nopietni domā, kā šo situāciju valstiski labāk risināt. Bet vai šīs valdības nestabilitāte nav ieprogrammēta jau sākotnēji – valdības sastāvā, kurā ir plaši pārstāvēti laimes lāča meklētāju ievēlēti politiskie spēki?
Domāju, ka ne. Šī nav pirmā Latvijas valdība, kuru veido tik daudzi partneri, un arī ne pirmā reize, kad valdībā ir laimes meklētāji. Valdības nestabilitāte ir sekas kaut kam, šīs valdības nestabilitāte ir sekas tās nepopularitātei. Tā ir kā spirāle, kura pati sevi baro: tu pieņem kļūdainus lēmumus, tāpēc kļūsti aizvien nepopulārāks, līdz ar to – aizvien nestabilāks, sāc pats no sevis baidīties. Pagājušā gada martā un aprīlī, kad bija lokdauns, viss izgāja ļoti labi, viss bija kontrolēts, uz mobilo komunikāciju datiem balstītie pētījumi rādīja, ka cilvēki tiešām sēdēja mājās, nekur negāja, pildīja to, ko valdība teica, un valdībai bija labi popularitātes reitingi. Tad valdība arī turējās kopā, saprotot, ka šie panākumi vairo tās politisko spēku. Tagad spirāle griežas pretējā virzienā.
Kurā brīdī tad tā apvērsās?
Domāju, rudenī, kad valdība, no vienas puses, rīkojās pareizi, sāka gatavot sabiedrību tam, ka būs inficēšanās otrais vilnis, bet aizmirsa paši sevi sagatavot! Tad sākās dīvainie lēmumi.
Kurš vainīgs pie šīs aizmiršanas? Premjers, ministri?
Es tomēr domāju, ka Kariņš ir tas, kuram ministri jākūrē, lai viņi dara savu darbu, lai viņi ne tikai domā, bet arī dara. Premjera pienākums ir kontrolēt procesu norisi, viņš ir vienīgais, kas var skatīties pāri ministriju robežām. Piemēram, vai labklājības ministre var līst veselības ministres dārziņā? Nē, katram ministram ir savs dārziņš. Lai gan likums paredz, ka katrs ministrs var izteikties par katru apspriežamo lēmumu, neraugoties uz nozaru griezumu, Latvijā tas nav izteikts, ministri ļoti reti ir bāzuši degunu cita ministra dārziņā. Toties premjeram ir tiesības to darīt, pasaukt kaut vai ierēdņus – iesaistīties arī mikrolīmenī, lai apsekotu, kas notiek, nevis tikai turēties makrolīmenī un komunicēt tikai caur ministru. Tagad jau labi redzams: ja ministrs premjeru neņem galvā, nekas nenotiek.
Kurš bija tas akmens, kas nogremdēja valdības popularitāti? Veselības ministre Ilze Viņķele, lēmumi neņemt piedāvātās vakcīnas?
Lēmumi par vakcīnām mums tagad tādi šķiet, bet domāju, ka lūzums iesākās jau oktobrī, kad sākās tā jocīgā ierobežošana jeb neierobežošana. Bija tāds labils stāvoklis, kad "ierobežot vajag, bet mēs neierobežojam, lai gan labi zinām, ka būs nepatikšanas". Tad vīrusa statistika izlidoja caur jumtu augšā, bet valdība tajā mirklī nespēja pieņemt lēmumus, lai gan cilvēki varbūt būtu noreaģējuši tāpat kā pavasarī. Eksperti brīdināja, ka būs nepatikšanas, bet valdība vilcinājās. Tad tomēr sāka pieņemt lēmumus, bet tie vairs nelīdzēja. Domāju, ka tas bija tas lūzuma mirklis, kas izraisīja lavīnu. Cilvēku atmiņā droši vien paliks vispirms vakcīnu neiepirkšana, bet domāju, ka tieši valdības reakcija uz vīrusa izplatības nekontrolētību bija pirmais akmens, kas norāva lavīnu. Turpmākie lēmumi, ieskaitot vakcīnu neiepirkšanu, notika tad, kad lavīna jau lidoja ar milzu enerģiju. Izskatās, ka šī lavīna varētu noslaucīt ne tikai valdību, bet arī kādus politiskos spēkus no mūsu politikas skatuves.
Vai tagad jūs ņemtos prognozēt, cik ilgi Kariņa valdība turēsies?
Man patika nupat Dienas komentārā teiktais, ka valdība tā zvāļojas, ka mums no tās zvāļošanās paliek slikti, bet viņiem vēl ne. Skaidrs, ka tur ir problēmas. Man ir sajūta, ka valdību veidojošajiem politiskajiem spēkiem ir vienota izpratne, ka kaut kas valdībā ir jāmaina – jāmaina sejas vai komunikācija. Kādi ir varianti? Mainīt premjeru? Premjers zināmā mērā ir iekrampējies savā krēslā, Valsts prezidents viņu stutē, negribēdams ar pašreizējo reitingu debitēt tādā uzdevumā kā jauna premjera nosaukšana (atceramies, ka šo premjeru nosauca iepriekšējais prezidents).
Līdz ar to premjera maiņa laikam tomēr nav dienaskārtībā. Tātad jāpamaina ministri. Visdrīzākais, notiek aizkulišu kaulēšanās par to, kurus ministrus varētu mainīt. Veselības ministru tikko mainīja, VARAM ministrs pats pamainījās skandāla dēļ, varētu uz altāra kaut ko ziedot arī pārējās partijas. Bet, kamēr viņi tā kaulējas, situācija attīstās tālāk! Jo ilgāk tu kavējies ar ierobežojumu ieviešanu, jo grūtāk tev tos ieviest, jo cilvēki pielāgojas situācijai. Vai nu tu ierobežojumus ievies ātri un izlēmīgi, vai arī tev nepieciešams visu laiku palielināt uzsvaru, spiedienu. Kamēr viņi kaulējas par ministriem, viņi var nonākt līdz stāvoklim, ka sabiedrībai ar ministru nomaiņu būs par maz. Tā varētu būt valdības lielā problēma. Ja tu nespēj atrisināt sīkas lietas, tās uzkrājas.
Kā sabiedrība varētu izrādīt, ka tai ar ministru nomaiņu ir par maz?
Līdzīgi kā ar 500 eiro pabalstiem. Helikoptera naudu tik ilgi mala, beigās caur zobu sāpēm iedeva tos 500 eiro ar nenormālu iekšēju konfliktu, kas Kariņam droši vien politiski ļoti dārgi maksās. Vienu dienu viņš atbalstīja finanšu ministra taupības politiku, otru dienu pameta ministru zem vilciena. Lēmums par pabalstu tik ilgi tika zelēts, ka tad, kad tas beidzot tika pieņemts, nebija tā, ka visi nu aplaudētu, cik foršs lēmums. Sabiedrības reakcija bija pretrunīga tāpēc, ka šis lēmums bija pārturēts. Cilvēki tikmēr šos 500 eiro jau bija ieskaitījuši savās kabatās, tāpēc šis lēmums viņiem nebija pārsteigums. Tādus lēmumus nedrīkst pieņemt tik lēni. Ja notiek tāda mīņāšanās, pieņemot lēmumus, vai tie būtu pabalsti vai vakcīnu pirkšana, vai vakcinēšanās organizēšana, sabiedrībai rodas jautājums, kurš vispār vada valsti.
Kas šo mīņāšanos nosaka – premjera personība vai tomēr nebijusī situācija pandēmijas dēļ?
Domāju, ka tomēr premjera personība. Pandēmija, protams, ir unikāla…
Arī Donalds Tramps ar visu savu ekonomikas augšupeju netika ievēlēts pandēmijas dēļ.
Jā, lai gan es gribētu atgādināt, ka tika prognozēts, ka Tramps izlidos pārliecinoši, bet par viņu nodoto balsu skaits tomēr bija ļoti liels. Mēs esam piedzīvojuši deviņdesmitos gadus, šī pandēmija kaut kādā mērā ir salīdzināma ar 90. gadu problēmām, un, ja tolaik valdībā lēmumi tiktu pieņemti tik lēni, diez vai mēs dzīvotu tādā valstī, kādā dzīvojam. Atcerieties, kā tika pieņemti lēmumi par neatkarību, par iestāšanos ES un NATO, par pāreju uz eirovalūtu – ja tie lēmumi tiktu pieņemti tādā veidā kā tagad, mums nebūtu ne eiro, ne Eiropas Savienības, ne NATO. Situācijas visu laiku mainās, toreiz mēs tikām iekšā, tagad varētu klauvēties līdz nelabumam un netikt – NATO tagad mēs netiktu noteikti, Eiropas Savienībā varbūtība būtu 50 pret 50. Politiķa māksla, it īpaši līdera māksla, ir spēja saredzēt iespēju logu un panākt, ka lēmums ātri tiek pieņemts.
Bet, ja paskatāmies apkārt, nevienai valstij pandēmijā neklājas spoži. Vai nav tā, ka šajā situācijā nepopulāra būtu jebkura valdība?
Simtprocentīgi piekrītu. Tas ir tas, ar ko sākām sarunu, – tiek ierobežotas brīvības, kuras mēs uzskatām par pašsaprotamām.
Taču atskatāmies uz 2008.–2010. gadu. Premjers Valdis Dombrovskis ar nepopulāriem lēmumiem uztaisīja fantastisku karjeru, ar šiem lēmumiem ātri dabūjām krīzes lūzumu. Tas pats attiecas uz šodienu – nav šaubu, ka visi lēmumi, ko valdība pieņem, būtu nepopulāri. Taču man liekas (un jau novembrī es par to runāju), ka vakcinācijas ātrums un spēja pēc iespējas ātrāk atvērt valsti un ekonomiku mums būtu nesusi milzīgus plusus ne tikai ekonomikā, bet arī pašapziņā. Tā bija iespēja mums kā Latvijas valstij kļūt ļoti konkurētspējīgai Eiropas Savienībā. Vai atceraties, kā pavasarī Kariņš gozējās Eiropas medijos ar mūsu veiksmes stāstu? Tagad modelis principā būtu tas pats, tikai uzdevums drusku plašāks: pavasarī vajadzēja valsti ātri aizvērt, tagad vajadzēja ātri novakcinēt un atvērt. Globāli raugoties, Izraēlai, Austrālijai, Lielbritānijai un Latvijai ir viens mērķis: novakcinēt un atvērt savu valsti pēc iespējas ātrāk. Tas ir ļoti interesanti tādā ziņā, ka iespējams ļoti vienkārši salīdzināt, jo te nav runas par situāciju, kāda bija 2008.–2010. gadā, kad tā katrā valstī bija atšķirīga un nebija iespējams salīdzināt, piemēram, krīzes pārvarēšanas modeli Vācijā, ASV un Latvijā. Šeit Latviju var mierīgi salīdzināt, piemēram, ar Izraēlu. Mani nošokēja ministre Ilze Viņķele, kad viņa uz jautājumu par to, kāpēc Izraēla var savakcinēties, atbildēja: ha, kurš tad taisās Latviju salīdzināt ar Izraēlu, kas ir stipri savādāka nekā Latvija? Nē, vakcinēšanas lietās Izraēla nav savādāka nekā Latvija, turklāt Izraēlā ir vairāk cilvēku, ir kopienas, kas negrib vakcinēties, un ir karsts klimats, tātad vakcīnas ātrāk uzsilst, turklāt arī valdība Izraēlā ir fragmentēta. Taču ļoti līdzīgā situācijā Izraēlas un Latvijas risinājumi ir bijuši ļoti atšķirīgi.
Varbūt Izraēlā lietas iet ātrāk tāpēc, ka tā nav ES locekle?
Skatoties to, kas mums bija pieejams un izdarāms, viena lieta ir atšķirīga. Izraēlas darījums ar Pfizer bija tāds, kādu Latvijā droši vien neviens nespētu slēgt, – būtībā Izraēlas sabiedrība tika piedāvāta kā eksperimenta lauks un tāpēc saņēma vakcīnas ātrāk. Bet skaidrs mums tik un tā bija tas, ka jāņem viss, ko var paņemt, lai pēc iespējas ātrāk varētu sākt procesu un virzīties uz priekšu. Es tiešām nesaprotu, kāpēc mēs tā nedarījām. Mēs varējām būt daudz labākā situācijā, bet tagad izskatās, ka būsim pēdējā valsts, kas vērsies vaļā, ja šādi turpināsim, un tas mums maksās gan dzīvības, gan ekonomiskus zaudējumus.
Un valdības nekonsekvence izraisa sabiedrības bezatbildību un ierobežojumu neievērošanu?
Jā. Ierobežojumi netiek un arī netiks ievēroti. Tu vari skrūvi pievilkt, bet kaut kad tev tā ir arī jāatskrūvē vaļā. To var salīdzināt ar kara laikiem: tad notika arī teātra izrādes, cilvēki rakstīja mūziku, precējās… Tas nozīmē, ka cilvēks pierod un kļūst imūns pret šausmām visriņķī. Tagad šausmas nav tik lielas. Jā, slimo, gandrīz katram ir zināms kāds, kas ir smagi izslimojis, katram otrajam zināms kāds, kas nomiris. Bet cilvēka psihe ir tā būvēta, ka tā pierod, un mūžīgais optimisms mūsos saka: mēs jau kaut kā tiksim cauri.
Kā valdības rīcība pandēmijas apkarošanā ietekmēs tajā pārstāvēto spēku un atsevišķu politiķu turpmāko karjeru? Piemēram, vai Ilze Viņķele var atgriezties politikā?
Zinot Latvijas pieredzi kopumā, ieskaitot politisko atmiņu, viss kas var gadīties, bet Viņķelei jau šī atgriešanās bija pāri politiskā saprāta robežām. Viņa, ja atceramies, tika pārliecinoši neievēlēta, izsvītrota. Tāpēc sliekšos prognozēt, ka, visdrīzāk, viņa nākamajā parlamentā ievēlēta netiks. Bet nekur nav zvanīts, ka kāds viņu atkal nemēģina ielikt par ministri.
Kas attiecas uz valdību veidojošiem spēkiem, es nesaprotu, kāpēc viņi neaptver, ka vakcinācijas un vispār pandēmijas problēmas ievilkšana ieies nākamās Saeimas vēlēšanu kampaņā. Ja viņi to atrisinātu, tad uz nākamās Saeimas kampaņu varētu kārt sev medaļas kaklā, cilvēki aizmirstu visu slikto, ko esam piedzīvojuši, un daudzi varbūt pat teiktu: forši pasēdējām mājās un atpūtāmies. Bet valdība to ievelk, un, ja šīs neveiksmes nāks līdzi priekšvēlēšanu kampaņā, tas nopietni iedragās šo partiju reitingus un iespējas komunicēt ar sabiedrību un tai kaut ko nopietnu piedāvāt. Rīcībnespēja ir nopietns neitralizators jebkuram šo cilvēku solījumam.
Vai jūsu teiktais attiecas vienādā mērā uz visām valdību veidojošajām partijām?
Visvairāk, protams, cieš premjera partija. "Paristi" cieš no Viņķeles un Daniela Pavļuta darbības. Tas, ka viņi nodalījās no "attīstībniekiem", viņiem pašiem ir kaitējis, kopā viņi varētu kaut kā atšķaidīt tos uguņus, kurus šobrīd "paristi" ir sakoncentrējuši uz sevi.
Par KPV LV šobrīd vispār ir grūti runāt, tur viss ir pairis. Jaunā konservatīvā partija arī šobrīd varētu ciest no tā, kas notiek izglītības jomā. Īstenībā neviens nedzird, vai ministri saka, ka viņi ir par skolu atvēršanu vai pret, visi redz, ka skolas ir ciet. Tad tu vari teikt, ko gribi, un stāstīt, kā tu cīnies, bet nevari valdībā panākt, sabiedrībai par to nospļauties, viņus interesē tikai rezultāts. Nacionālajai apvienībai šobrīd ir drusku labāka situācija, tai ministri ir tajās sfērās, kas ar kovidsituāciju mazāk saistītas.
Kādas šajā situācijā ir Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) iespējas?
Ja ZZS nebūtu tik lielu iekšējo problēmu, kas pa visām vīlēm nāk ārā, viņi būtu milzīgi ieguvēji. Jo uz šīs valdības fona Māra Kučinska valdība izskatās kā saprāta un rīcībspējas supervaldība.
Kuras ir tās ZZS iekšējās problēmas?
Zaļajiem un zemniekiem līdz galam nav sapratnes, vai viņu nākotne būs kopā vai atsevišķi.
Kā ZZS ietekmē Aivara Lemberga notiesāšana pirmajā instancē?
Ļoti nopietni ietekmē. Viņus ir ietekmējusi ne tikai Lemberga notiesāšana, bet visa tiesāšana. Viņi bija pieraduši pie līdera. Viņu situācija bija līdzīga kā Saskaņai ar Nilu Ušakovu – ļoti komfortabla: tev ir viens līderis, kas izvelk vēlēšanas pēc vēlēšanām, un tu vari dzīvot droši, zinot, ka uz nākamajām vēlēšanām ieliksi viņu premjera kandidātos, viņš debatēs uzdzirksteļos, un tu dabūsi balsis.
Abos gadījumos problēma ir viena: ilgstoša viena spilgta līdera esamība nemotivē jaunu līderu rašanos. Abas partijas ir zaudējušas līderus – viens Eiropā, otrs cietumā. Bet līderus vajag, jo rets ir tas gads, kad Latvijā nav vēlēšanu.
Lembergs jau sola piedalīties vēlēšanās.
Tas kļūst arvien vietējāks un mazāks jautājums. Mēs varēsim komentēt atspērušies, vai tas ir labi vai slikti, ka viņš no cietuma kandidē un tiek ievēlēts, bet makropolitiskā, nacionālā līmenī tas vairs nav liels jautājums. Ar to mirkli, kad pagājušajās vēlēšanās ZZS premjera kandidāts bija Māris Kučinskis, jautājums par Lemberga līderību šajā partijā ir nogājis malā.
Kurā brīdī Lemberga politiskā ietekme sāka mazināties?
Pakāpeniski mazinājās. Tiesas process viņu nogurdināja, problēmas nāca virsū arvien jaudīgākas, tad punkts uz i ar sankcijām… Tas politiķi ļoti novājina. Lembergs bija stipri izolēts no politiskās un ekonomiskās vides jau pirms šā sprieduma – sankciju dēļ.
Vai Lemberga procesu var saukt par politisku?
Atļaušos tomēr būt konservatīvs savos spriedumos par tiesu varu un teikt, ka tas ir tiesisks, nevis politisks process. Par politisku elementu varam saukt drošības līdzekļa piemērošanu kā sodu – apcietināšanu tiesas zālē.
Par ko īsti Lembergs ir notiesāts?
Viņa oponenti sit sev pie krūtīm, ka viņš ir notiesāts par korupciju.
Tagad tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Vai valdības koalīcijai tās ir izdevīgas?
Noteikti nav. Viņi tām nav gatavi nekādā veidā, jo ar šādu situāciju jau partijas zīmols var būt problēma. Lielākā daļa koalīcijas partiju "uz vietām" nav stipras, tām vajag dabūt partnerus, un cilvēki jau vērtēs, vai tas zīmols, ar kuru vajadzēs startēt jaunajos lielajos novados, ir foršs. Nevar teikt, ka koalīcijas partiju zīmoli ir atraktīvi labam startam vēlēšanās.
Kam tad var prognozēt panākumus?
Tiem, kuriem būs stipras vietējās personības, kuru līderu pašu zīmoli spēs konkurēt uz vietas. Partiju zīmoli būs drusku tā kā otrajā plānā.
Pašvaldību vēlēšanu nozīme Latvijā aug vai samazinās?
Ļoti aug. Tīri tehniski raugoties, ja tu neesi stiprs pašvaldībās, tev ir grūti uzbūvēt nacionālo kampaņu. Kopš ir likvidēts lokomotīvju princips, tev ir nepieciešams atspēriens "uz vietām". Mēs redzējām, ka ZZS no tā bieži guva labumu, arī Reģionu apvienība parlamentā tika ievēlēta tikai tāpēc, ka bija pārstāvēta daudzās pašvaldībās. Tagad, kad pašvaldības ir kļuvušas tik lielas, to nozīme vēlēšanās vēl vairāk pieaugs: cik populārs esi "uz vietām", cik labi tev tur ir līderi. Tas tev dos spēku arī nacionālajā līmenī.
Vai nākamajās Rīgas pašvaldību vēlēšanās velosipēdisti varētu palikt pie varas?
Kas to lai zina? Tas atkarīgs no tā, kā viņi būs valdījuši. Pieņemu, ka jūs, uzdodot šo jautājumu, mēģināt to pagriezt melnbaltā līmenī. Es pats braucu gan ar mašīnu, gan sabiedrisko transportu, gan velosipēdu. Kaitīgs ir nevis kāds transports, bet neieklausīšanās sabiedrībā.
Es gribu tikai teikt, ka Rīgā dzīvo arī cilvēki, kuri kaut vai vecuma dēļ nevar pārvietoties ar velosipēdu… Jaunu ministru sakarā jūs esat teicis: kad jauns ministrs nāk pa ministrijas durvīm, zemē tiek samestas banānu mizas, lai paskatītos, vai un kā viņš noturēsies kājās. Vai Ikšķiles mēra Induļa Trapiņa atstādināšana nebija tāda banānu miza jaunajam VARAM vadītājam Artūram Plešam?
Domāju, ka ne. No viņa priekšgājēja Jura Pūces darbības esmu sapratis, ka Pūcem nemaz tik slikti nav gājis cīņā ar pašvaldību lobiju. Ministrijas personāls, kas gatavo juridiskos dokumentus, nav vājš, citādi nebūtu bijis iespējams atlaist Rīgas domi.
Vai Juris Pūce politiski var celties?
Var, kāpēc ne? Tādas sīkas lietas kā stāsts par viņa parkošanās atļauju ātri aizmirstas, it sevišķi uz citu vārītu lielāku ziepju fona. Es Pūci noteikti nenorakstītu.
Kādas ir tādu, manuprāt, bīstamu populistu veidojumu kā Alda Gobzema Likums un kārtība un Progresīvie izredzes parlamenta vēlēšanās uz valdības partiju popularitātes krituma fona?
Par Progresīvajiem ārpus Rīgas es nebūtu tik pārliecināts, bet vispār laimes lāča nesējiem šobrīd pat kampaņu nevajag taisīt – viņiem vajag tikai būt, kampaņu viņiem uztaisīs šīs valdības darboņi.
Cik bīstama šāda situācija ir?
Ļoti bīstama. Tā ir lejupejošā spirāle – ar katru parlamentu pasliktinās lēmumu pieņēmēju kvalitāte. Ko tad var gaidīt valsts attīstības ziņā, ja tā notiek?
Varbūt tad jāļauj balsot tikai tiem, kas valstij dod par vienu centu vairāk nekā no tās saņem?
Tā ir provokācija. Kas radīja to Rīgu, ar kuru mēs lepojamies? Visi saka: Džordžs Armitsteds. Bet kas viņam ļāva to radīt? Materiālais cenzs – Rīgas vēlēšanās varēja piedalīties tikai tie, kuriem piederēja īpašums ne mazāk kā 5000 rubļu apmērā. Tātad bagātie radīja šo pilsētu paši sev, un sanācis tā, ka arī citiem patīk. Jūgendstila rajona vietā dzīvoja nabadzīgi strādnieki, to noslaucīja, pārkāpjot visas iespējamās tiesības, un uzbūvēja skaisto jūgendstila Rīgu. Tādas lietas vienmēr notiek uz kāda cita rēķina. Kopš Armitsteda laikiem Rīga nav diezko gājusi uz augšu, tātad tā ir apmierinājusi vairākumu.
Es teiktu, ka nevis jāierobežo vēlēšanu tiesības, bet vēlēšanas jāpadara par pienākumu. Mums ir tiesības un pienākumi. Cilvēki gadu simteņiem ir cīnījušies par tiesībām, un, kad tagad tās ir ieguvuši, jāatceras arī pienākumi. Cilvēki būtu jāpiespiež iedziļināties un izmantot savas balsstiesības. Citādi to, kas notika pēdējās Rīgas vēlēšanās, var raksturot Kariņa vārdiem: "Draugi, nav labi!" Ar tādu līdzdalību mēs parlamentā un pašvaldībās dabūsim Dieva zīmes. Atrunas «es no tā neko nesaprotu» vai "man neviens no viņiem nepatīk", manuprāt, nav pareizas.
Daži saka, ja būtu obligātais balsojums, būtu tikai sliktāk, jo visādi trakie savēlētu sazin ko.
Izteikšu viedokli, ka tieši tie, kam pilnmēnesī vienmēr ir ko teikt, un emocionālie skrien uz vēlēšanām, kamēr centriskais, samiernieciskais vēlētājs nav tik aktīvs.
Ko dara Saskaņas vēlētājs?
Sēž mājās. Viens viedoklis pauž, ka viņi gaida jaunu kvalitatīvu organizāciju, kas pārstāvēs krievvalodīgos. Otrs viedoklis: ka krievvalodīgais vēlētājs, kāds tas bija Saskaņas ģenēzē, kad tā radās uz PCTVL (Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā) drupām, ar laiku iet mazumā. Viens arguments: latviešu valodas pārzināšanas problēmas samazināšanās šajā vēlētāju lokā. Protams, ja izglītības reforma būtu veikta straujāk, būtu vēl labāk – es joprojām saskaros ar cilvēkiem, kuriem ir 17–18 gadu un kuri latviešu valodā nesaprot ne vārda, lai gan ir izgājuši cauri Latvijas izglītības sistēmai. Tomēr kopumā situācija uzlabojas.
Otrs arguments: valodas referendums Saskaņu iekapsulēja, izolēja, viņi pazaudēja latviešu atbalstu uz neatgriešanos. Valodas problēmas izzušana samazina Saskaņas vēlētāju apjomu. Tas ir ļoti lēns un organisks process.
Pēdējais jautājums: kādu redzat mūsu tuvāko nākotni?
Mums turpināsies atmoda – atmoda no sapņa, ka mēs kādam esam svarīgāki nekā paši sev. 2014. gadā modinātājs nozvanīja pirmoreiz, un mēs sākām veidot armiju. Pandēmija rāda, ka, ja kaut kur ir kārtība, tad armijā. Vismaz no turienes nenāk sliktās ziņas, un, ja ir pilnīgi mēsli, tiek saukta palīgā armija un zemessardze.
Pandēmija ir otrais zvans: arī veselības aizsardzībā nepieciešama kārtība, neviens cits mūs neārstēs, pašiem jāārstē. Trešais zvans būs izglītībā. Tās ir pamatlietas. Esmu optimists: zvani skan, mēs mostamies un, kad būsim pamodušies, ieņemsim solīdu vietu uz kartes.