Rīgas latviešu nacionālās kustības vadonis, mastu šķirotājs un vairāku muižu īpašnieks – tā sākas šķirklis par Jāni Šteinhaueru Latviešu konversācijas vārdnīcas 164. burtnīcas (šķirkļi "Šķūtnieks–Šveice", izdota 1940. gadā) 41 862. lappusē. Kad tālāk uzzinām, ka Jānis Šteinhauers dzīvojis no 1705. gada 30. janvāra līdz 1779. gada 21. februārim, jēdziens "nacionālā kustība" šķiet šķirklim nepiederīgs, jo izplatītais priekšstats par latviešu pirmo nacionālo atmodu nesakrīt ar gadsimtu, kurā Šteinhaueram bija lemts darboties. Uz viņa kapa plāksnes Rīgā, Mārtiņa kapos, uzraksts vācu valodā vēsta, ka te guļ "Johann Steinhauer", savulaik akadēmiķis Jānis Stradiņš dzirdēts sakām, ka Tērbatas jaunlatvieši Šteinhaueru nezināja, bet vēsturnieks Gints Apals pavisam nesen intervijā izteicās, ka ģimenē Šteinhauers droši vien runājis vāciski. Tikmēr Konversācijas vārdnīca turpina: "Tāpat kā tēvs (Matīss Šteinhauers (?–1734), Rīgas mastu šķirotāju amata nodibinātājs), sākumā bij arī aktivs Rīgas brāļu draudzes vadītājs. Uzsākdams plašu mežu tirdzniecību, ierīkodams zāģētavas un papīru fabriku, kļuva par vienu no bagātākiem Rīgas iedz. Visu laiku viņš bij konfliktā ar Rīgas vācu namniekiem un rāti, kas latviešiem aizliedza nodarboties ar tirdzniecību. Tomēr Š. mācēja atrast ceļus, kā apiet Rīgas novecojušos likumus. Kad Rīgas rāte viņam aizliedza ar visām privileģijām nopirktā Ermeliņu muižā tirdzniecību ar kokiem, viņš pieprasīja no Rīgas pilsētas atlīdzību par zaudējumiem, kas pārsniedza 80 000 dālderu un gandrīz noveda Rīgas pilsētu bankrotā. Tikai pēc viņa nāves Rīgas pilsēta izlīga ar mantiniekiem. Š. ievadīja latviešu cīņas tiesību dēļ plašākā gultnē. Viņš algoja maģistru J. A. Maskovu, liekot savākt Rīgas latviešu vēstures materialus, un viņa uzdevumā brālis Dāniēls iesniedza Rīgas rātei prasību uzņemt latviešus namniekos. Š. atjaunoja Rīgā zāļu vakaru svinēšanu, kas kļuva par Rīgas tradiciju. Savās zelta kāzās 1777 viņš dāvināja brīvību visiem savu muižu dzimtsļaudīm. Miris Rīgā un apglabāts Jāņa draudzes kapos."
Tātad latviešu nacionālā kustība jeb atmoda ir sākusies savus simt gadus agrāk, nevis XIX gadsimta vidū ar jaunlatviešiem un Rīgas Latviešu biedrības jeb Māmuļas dibināšanu 1868. gadā, kā pieņemts uzskatīt? Jā, tieši tāds ir dokumentālās filmas Šteinhauers un Blūms veidotāju secinājums: latvieša Jāņa Šteinhauera darbībai bijis politisks vēriens, cīņa par latviešu tiesību atgūšanu.
Filma ir divu pārdaugaviešu, arhitekta Pētera Blūma un Saeimas sabiedrisko attiecību biroja preses dienesta videohronikas režisora (Āgenskalna vēstures interesentu ievērots arī kā interneta žurnāla Par Āgenskalnu! veidotājs) Ilgoņa Lindes, triju gadu kopdarbs, pašā gada nogalē pirmoreiz parādīts Latvijas Televīzijā. 2020. gada 30. janvārī Jānim Šteinhaueram apritēja 315 gadu. Pēteris Blūms viņa kapavietu Mārtiņa kapos atrada pirms 40 gadiem, iedvesmojies no tolaik vēl reti kuram zināmajiem Johana Kristofa Broces Pārdaugavas vietu zīmējumiem. Starp citu, filmā Ilgonim Lindem izdevies Broces zīmējumus parādīt tik dzīvus, kādus tos vēl neviens nav redzējis, šķiet, tūlīt šie XVIII gadsimta līgotāji sāks dziedāt.
Kad tu uzzināji par Šteinhaueru?
No Pētera Blūma, manas māsas klasesbiedra 5. vidusskolā, biju par viņu dzirdējis jau pagājušā gadsimta 80. gados, kad Pēteris rīkoja Mārtiņa kapu sakopšanas talkas.
Tolaik Mārtiņa kapi bija stipri aizauguši un papostīti.
Jā, blakus esošās krievu skolas audzēkņi ik pēc 45 minūtēm iebruka kapos, un šo iebrukumu rezultātā kapu pieminekļu vairums tika sasmalcināts līdz molekulām.
Nu protams, tie jau fašistu pieminekļi.
Tieši tādu ideoloģisko uzstādījumu viņi, cik zināms, bija saņēmuši: "Tut odņi fašisti ļežat..." Šteinhaueru Blūms vienmēr pieminēja arī savās lekcijās kā tādu mītisku personāžu, tās es arī biju gājis klausīties. Tad 2017. gadā mani atkal uzaicināja uz Mārtiņa kapu sakopšanas talku. Paņēmu savu grābekli videokameras izskatā un gāju. Pirmais, ko kapos ieraudzīju, bija Pēteris ar savu mazdēlu pie Šteinhauera kapa plāksnes, viņi no burtiņiem tīrīja ārā sūnas. Sākām runāties, tad sanāca arī citi talcinieki, vesels pulks, un Pēteris viņiem sparīgi stāstīja, ka Šteinhaueram vajadzētu celt pieminekli pie Rīgas domes, ar kuru viņš savulaik 40 gadu cīnījās. Tad arī man dzima ideja, ka šis vīrs ir filmas vērts. Tajā vasarā atkal satikos ar Pēteri, un, kad teicu viņam, ka vajadzētu taisīt filmu par Āgenskalnu, konkrēti par vienu Āgenskalna cilvēku, Pēteris dziļi ievilka elpu, ilgi klusēja un tad teica, ka jāpadomā, cik daudz informācijas mums ir, vai piecpadsmit minūšu varam nosegt… Kad samontēju filmas pirmo versiju, tā bija stundu un 45 minūtes gara.
Pirmo gadu neko nefilmējām, tikai vācām informāciju, dažādas kripatas šur un tur, un arvien vairāk atklājās sakarības un saistības ar Šteinhaueru. Kad informācijas jau bija diezgan daudz, Pēteris ar savu kolēģi Oto Ozolu kādā zviedru kartogrāfa Eberharda Tolka 1704. gadā diezgan precīzi zīmētā Iļģuciema teritorijas kartē, kurā iezīmēti arī zemesgabali ar īpašnieku vārdiem, pamanīja, ka 42. zemesgabalā skaidri un gaiši rakstīts: Matīss Šteinhauers. Tātad Jāņa Šteinhauera tēvs.
Šteinhaueru dzimtas pamatlicējs?
Viņa izcelsme nav īsti skaidra. Ir stāsti, ka viņš bijis no kādas Kurzemes muižas uz Rīgu atbēdzis dzimtcilvēks. Taču Jānis Šteinhauers visos tiesas procesos norāda, ka viņš ir brīvs cilvēks.
Pēteris ar Oto Ozolu, salīdzinot arvien jaunākas kartes, atrada, kur Jānis Šteinhauers ir piedzimis. Šodien pēc visiem parametriem tā vieta ir zināma ļoti konkrēti – Tvaikoņu ielas malā, tagad tur virsū ir milzīga ostas noliktava, reizes piecpadsmit lielāka par to zemesgabalu.
Kad jau diezgan precīzi zināju, kur Jānis Šteinhauers varētu būt dzimis, sāku meklēt, vai nav kādas tās vietas ilustrācijas. Meklēju un atradu, ka viena ilustrācija ir, tā atrodas Zviedrijas karaļa rezidencē, Drotningholmas pilī. Tur Kārļa XII batāliju zālē ir Daniela Staverta gleznota 1701. gada 19. jūlijā notikusī Spilves jeb Daugavas kauja, apmēram trīs reiz četrus metrus liela glezna. To gleznu biju atradis internetā. Gleznā attēlota ne tikai batālijas aina, kas aizņem tās apakšējo malu, ieskaitot zviedru sekmīgo Daugavas šķērsošanu ar plostiem, bet arī Rīga un daudzās tālaika Daugavas salas, kā arī vesels ēku puduris tur, kur mēs bijām konstatējuši Šteinhauera dzimšanas vietu. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka viena no tām ēkām ir Šteinhauera māja! Jānis Šteinhauers piedzima četrus gadus pēc Spilves kaujas, 1705. gadā.
Cik vizuālo liecību no tā laika vispār ir palikušas par Rīgu?
Tā glezna faktiski ir vienīgā. No tās vēlāk ir taisītas gravīras. Ar to gleznu ir viena apbrīnojama lieta, kas man uzreiz uzkrita: tā rāda Spilves kaujas vietu it kā no putna lidojuma. Pēc tam kad sākās filmēšana, uzlaidām gaisā dronu pie Spilves lidostas apmēram tajā vietā, kurā varētu būt bijis Spilves kaujas gleznotāja skatpunkts, un tur iegūtā bilde ir gandrīz identiska gleznā redzamajai. Kā XVIII gadsimtā cilvēks, būdams uz zemes, spēja šādu panorāmu uzgleznot? Tajā laikā tur taču pat kārtīgu koku nebija, kuros pakāpties.
No Dzegužkalna to nevar redzēt?
Nē. No Dzegužkalna viņš varēja noskatīties Daugavas līkumu un tad varbūt manipulēt gleznā. Bet varbūt viņu uzcēla gaisā? Karaļa vajadzībām darīja visu, ko varēja, militārie inženieri mierīgi varēja uzcelt kādus 30 metrus augstu torni, kur gleznotājam pakāpties un apskatīt to lauku. Pēc tam tādu torni tikpat mierīgi varēja nojaukt.
Spilves kaujas glezna ir tapusi pēc 1701. gada, kādā 1703. gadā. Drotningholmas pils darbinieces mums visu izstāstīja. Braucām ar lielām cerībām, ka mums izdosies atklāt vietas vēsturi, un tā arī notika. Pilī mūs ielaida iekšā faktiski bez formalitātēm, tas bija kaut kas apbrīnojams!
Ielaida nezinot, kas jūs esat?
Bijām tikai caur internetu sazinājušies, ka brauksim. Ieradāmies pilī agrā janvāra rītā, tur viss kluss, pils vienos sniegos. Ieejam iekšā – pils tukša, tikai divas sieviņas, muzeja darbinieces. Stādījāmies priekšā, viņas atvēra mums durvis un veda mūs pa pils zālēm, gar Kārļa XII priekšteču kauju gleznojumiem. Kārļa XII zālē arī batālijas no grīdas līdz griestiem. Trīs stundas tur darbojāmies, filmējām, ierakstījām sarunu. Beigās prasījām, vai karalis uz pili bieži atbrauc. Darbiniece paskaidroja: viņš jau tepat ir, tajā telpā, kurā bijām, aiz sienas ir viņa apartamenti.
Tajā brīdī iedomājos, kādām formalitātēm cauri mums būtu jāiziet, ja mēs gribētu Rīgas pilī nonākt prezidenta apartamentos… Drotningholmā neviens pat nepaskatījās, kas mums ir somās, tikpat labi mums tur varēja būt atombumbas vai nezin kas. Tikai tad, kad braucām projām, redzējām no pils iznākam apgaitā militāro apsardzi, divus vīrus ar plintēm.
Vai pēc filmas pabeigšanas tavs priekšstats par Šteinhaueru stipri atšķiras no tā, kāds tas bija, filmēšanu sākot?
Pilnībā. Sākumā mēs par viņu zinājām ļoti maz. Viens nopietns izziņas avots bija Alvila Zauera grāmata Šteinhaueri un viņu laiks (Turība, 2014). Tajā ir sakopots viss zināmais par Šteinhauera darbību, visticamāk, no vēsturnieka Jāņa Strauberga (1886–1952) pētījumiem, viņam ir grāmata Vecā Rīga (1951). Krievu laikā Rīgas brīvo latviešu, tai skaitā Šteinhauera, darbību ir pētījusi vēsturniece Melita Svarāne (1916–2011). Liekot to visu kopā, mums iezīmējās kārtīgs vīrs, kurš labi pārzinājis tā laika likumus un veiksmīgi tos izmantojis savā labā. Tajā laikā pēc Ziemeļu kara notika varas maiņas, zviedri tika aizdzīti, atnāca krievi, un krievu administrācija uz likumu rakstīšanu nebija sevišķi naska – ko cars liks, to darīs. XVIII gadsimta sākumā bija viss vienā čupā: zviedru likumi, krievu likumi, pa vidu Rīgas rāte ar savām interesēm. Šteinhauers šajā mudžeklī brīvi peldēja.
Cik var spriest, bērnība Šteinhaueram bijusi smaga.
Pandēmija…
Jā, riktīga – Lielais mēris.
Kas Latviju sasniedza 1710. gada sākumā. Kā vēsta avoti, Rīgā Lielajā mērī nomira apmēram puse namnieku, no sešiem Rīgas rātes sekretāriem izdzīvoja tikai viens, nomira gandrīz visi muitas ierēdņi un Lielās un Mazās ģildes eltermaņi. Vidzemes rietumu daļā – Rīgas, Salaspils, Ikšķiles, Ādažu un citos draudžu novados – iedzīvotāju skaits saruka par 85–94 procentiem, bet daudzos Kurzemes draudzes novados – Ēdolē, Alsungā, Embūtē, Dignājā, Skrundā, Saldū – vairs nebija neviena iedzīvotāja. Lai apturētu mēra izplatību, aizliedza cilvēku pulcēšanos un dievkalpojumi tika noturēti nevis baznīcā, bet gan klajā laukā. Slimniekus izolēja, un viņu mājas apzīmēja ar baltu krustu…
Jānim Šteinhaueram mērī nomira māte un vecāmāte. Tēvs apprecējās otrreiz, pusbrālis Dāniēls ir no otrās sievas. Vispār Jāņa tēvs Matīss Šteinhauers pirmoreiz tiek minēts kā Zviedrijas karaļa dienestā esošs jūrnieks, kurš pārvadā kravas ar sev piederošu nelielu kuģīti Helēna.
Tādus kuģus sauca par bordingiem – nelielas vienmastu burulaivas ar seklu iegrimi, tās var piekraut līdz pašai augšai ar visādiem krāmiem. Tādas pārsvarā izmantoja, no Rīgas aizvedot preces līdz lielākiem kuģiem, kas nespēja ienākt Rīgas ostā, bet stāvēja noenkurojušies jūrā.
Matīss Šteinhauers ar savu kuģi cieta avārijā, kuģis tika izmests Sāmsalas krastā un bija pagalam. Jānis Šteinhauers atmiņās raksta: mans tēvs bija kuģinieks ar nelielu jūras pieredzi. Tas nozīmē, ka viņš ar kuģošanu bija sācis darboties nesen. Pēc avārijas Matīss pārkvalificējās par mastu brāķeri. Rīgas mastu koki jau zviedru laikā bija slaveni visā Eiropā.
Nuja, Rīgas priede, aug priedes areāla optimumā.
Cik var saprast, labi kokmateriāli jau tajā laikā bija deficīts, pa Daugavu pludināja baļķus arī no Krievijas un Baltkrievijas un šeit krāva kuģos. Mastu koki zviedru laikā bija stratēģiskā prece, karaļa flotei svarīga lieta. Bija cilvēki, kuri šos mastus atlasīja. Tie visi bija zviedri, Rīgā šis amats bija zviedru ietekmes sfērā, un latvieši bija viņu mācekļi. Kad zviedri no Rīgas pazuda, viņu mastu brāķeru vietu ieņēma latvieši un sāka darboties ar lieliem panākumiem. Rīgas vācieši uz to laikus nenoreaģēja, domādami, ka pie krieviem sēdēs tikpat droši, kā ir sēdējuši pie zviedriem. Taču izrādījās, ka viņi ir palaiduši garām lielu biznesa nišu, kurā ielauzās Jānis Šteinhauers un uztaisīja pilnīgi neticamu karjeru. Kad Kurzemes un Zemgales hercogs Ernsts Johans Bīrons cēla Rundāles pili, Šteinhauers celtniecībai piegādāja 90 procentus būvkoku! Tobrīd viņam bija tikai 30 gadu!
Būvkoks tajā laikā bija 8–10 metrus garš priedes stumbrs vismaz ar 50 centimetru diametru tievākajā galā. Vari iedomāties, cik garai jābūt karavānai, lai šos būvkokus aizgādātu līdz Rundālei, turklāt pa tālaika ceļiem! Ja visus tos vestu vienlaicīgi, viens karavānas gals būtu Rundālē, otrs vēl Rīgā.
Es reiz Imantam Lancmanim jautāju, vai viņš gribētu dzīvot citos laikos. Lancmanis atbildēja, ka dzīvot citā laikā viņš negribētu gan, bet ļoti gribētu redzēt, kā cēla Rundāles pili, jo tā loģistika esot prātam neaptverama.
Pirmām kārtām tie koki bija jāizžāvē! Tas tiešām ir neaptverami, kā tas viss notika.
Vai no tā neizriet vispārīgāks secinājums, ka pagātni izprast mums ir ļoti grūti?
Protams. Kāds mans paziņa inženieris no maniem stāstiem par Šteinhaueru visvairāk piesējās šai epizodei: kā vispār bija iespējams uzbūvēt Rundāli? Katrā ziņā Šteinhauers šajā darījumā ieguva lielus līdzekļus.
Vai ir zināms, kā viņš pie šā darījuma tika?
Nav zināms. Arī Imants Lancmanis saka: nav ne mazākās skaidrības, kā Bīrons nokļuva līdz Šteinhaueram. Bet bagāts Šteinhauers no šā darījuma kļuva, uzreiz pēc tam nopirka Voleru muižu, kas bija vēl viens dūriens Rīgas vācu sabiedrībai. To rāda Rīgas rātes jurista, advokāta Melhiora Esena teiktais: "Kas notiks, ja tagad katram, kam būs nauda, atļaus pirkt muižu? Latvieši izpirks zemes uz salām, atņems Rīgas namniekiem pārtiku un beigās mūs padzīs!" Vācieši bija mērenā panikā, redzēdami, ka aiz Šteinhauera drūzmējas vesels pulks latviešu uzņēmēju – Nariņi, Raņķi, Grunduļi, kuri vēlāk arī kļuva bagāti, piemēram, Raņķi par savu naudu uzcēla Raņķa dambi.
Viņi visi kļuva turīgi vienā biznesa nišā?
Jā. Sākumā tie bija amati, ar kuriem neviens vācietis negribēja nodarboties, smagie darbi: enkurot kuģus, tauvot, pievest preces, iekraut… To visu darīja Pārdaugavas ciemu latvieši. Rīgas osta attīstījās tik strauji, ka ostas palīgamatu veicēji sāka pelnīt neiedomājami lielu naudu.
Vai Šteinhauera tiesāšanās raksturs bija saimniecisks vai etnisks?
Kā stāsta vēsturnieks Gvido Straube, kad Šteinhauers kļuva turīgs, viņa galvenā doma bija iekļūt Rīgas rātē, lai varētu kaut kādā veidā iestāties par latviešu tiesībām. Pirmais, ko viņš gribēja panākt, – latviešu tiesības kļūt par namniekiem, tātad pilntiesīgiem Rīgas pilsoņiem, kuriem drīkst piederēt īpašums Rīgas pilsētā. Līdz tam latvietim Rīgā varēja būt tikai kalpa statuss, viņam tur nekas nedrīkstēja piederēt. Tautības vācieši tajā laikā nešķiroja, viņiem, vienalga, latvietis, līvs vai vēl kas, tie visi bija Undeutsche – nevācieši.
Nepilsoņi.
Jā, tie, kas nebija Rīgas namnieki, tie, kam nedrīkstēja piederēt īpašums iekšpus Rīgas vaļņiem. Nevācieši nedrīkstēja dzīvot Rīgas pilsētā. (Protams, arī Krievijas administrācijas pārstāvji tur drīkstēja dzīvot.) Lielais kašķis sākās XVIII gadsimta 40. gadu vidū, kad Dāniēls Šteinhauers iesniedza Rīgas rātei pieprasījumu kļūšanai par namnieku un viņu no rātes iztrieca ārā. Taču aiz Dāniēla stāvēja Jānis Šteinhauers ar visu savu finansiālo varenību – to vēsta arī tālaika vāciešu liecības. Saksijā dzimušais vācu jurists un vēsturnieks Johans Augusts Maskovs, pēc dažām ziņām arī Pēterburgas Ķeizariskās akadēmijas loceklis, brauca uz Rīgu rakstīt grāmatu par Livoniju, bet Šteinhauers viņu ātri pārpirka citiem darbiem – pasūtīja viņam atrast Rīgas arhīvos dokumentus, pārrakstīt tos, salikt zināmā secībā un sniegt komentārus. Šteinhauers bija izdomājis, ka ar šo dokumentu krājumu viņš tiesas procesā "nositīs" Rīgas rāti. Materiālus Maskovs sāka vākt 1762. gadā, apkopoja laika posmā no 1192. līdz 1764. gadam tapušus dokumentus, un viņa secinājumi bija nepārprotami: lielākā daļa privilēģiju, kuras vācieši šeit lieto, ir iegūtas nepamatoti.
Cik var noprast, Jānis Šteinhauers bija vīrs, kuram pirkstus mutē labāk nebāzt. Pirmām kārtām viņš tiesas procesu pacēla ļoti augstās instancēs. Rātē iekļūt Jānis Šteinhauers vēlējās tāpēc, ka bija ieguvis tādu pašu bagātību un statusu kā tie, kas tur jau sēž, – kāpēc viņš, latvietis, nevar pārstāvēt amatus rātē, būdams amata vecākais?
Kad tiesāšanās sākās, Jānis Šteinhauers aizgāja līdz pat Tieslietu senātam Pēterburgā. Šajā sakarā ir interesanta epizode: kad Rīga un visa Vidzeme jau bija pievienota Krievijas impērijai, kņazs Goļicins norīkoja divus latviešu mastu brāķerus, Vilhelmu Briņķi un Matīsu Šteinhaueru, Pēterburgā vadīt kokmateriālu atlasi un piegādi. Nav zināms, cik ilgi viņi tur uzturējās, bet atpakaļ Matīss Šteinhauers atbrauca ar kroņa mastu brāķera statusu, tātad augstāks par visiem citiem Rīgas brāķeriem. Iespējams, Jāņa Šteinhauera nokļūšana līdz senātam Pēterburgā bija kādas paliekas no Matīsa Pēterburgas laika kontaktiem (tiesāšanās laikā Matīss jau bija miris).
Tiesas procesa laikā Rīgas rātei faktiski visu laiku nācās atšaudīties, nepārtraukti domāt, kā izvairīties no pieņemto spriedumu pildīšanas. Kad 38 gadus ilgusī tiesāšanās beidzās, Jānis jau bija miris, bet viņa dēls Dāniēls Gotlībs 1784. gadā ieguva namnieka tiesības. Turklāt tika arī piespriests izmaksāt Šteinhaueru ģimenei 90 tūkstošus Alberta dālderu, kas ir vājprātīga summa, Rīgas gada budžets. Ja par šo naudu netiktu noslēgts izlīgums, Rīga bankrotētu.
Viens no filmas secinājumiem ir tāds, ka Jāņa Šteinhauera darbība faktiski ir bijusi latviešu pirmā atmoda?
Jā. Var uzskatīt, ka viņš veica politiķa cienīgas darbības. Vēlējās iekļūt Rīgas rātē, lai varētu lemt par savas tautas interesēm pilsētas kontekstā. Arī Šteinhauera pasūtītais pētījums – pirmais pētījums par latviešu tiesību stāvokli – pasvītro viņa kā politiķa rīcību. Kad Katrīna Lielā bija sēdusies tronī un brauca uz Rīgu vizītē, bija nolemts viņai pētījumu pasniegt, bet intrigu rezultātā iespējamie devēji netika pie carienes pielaisti. Grāmatu Pēterburgā nogādāja vēlāk ar domu iesniegt Katrīnai Lielajai, bet arī tur to neizdevās izdarīt, un tā nonāca arhīvā. Vēsturnieks Gvido Straube tagad 80 procentus grāmatas ir pārtulkojis.
Visas Šteinhauera darbības bija vērstas uz tautas pašapziņas modināšanu. Hernhūtiešu ietekme bija liela, latviešu zemnieku lasītprasmes īpatsvars Vidzemē tajā laikā bija astoņreiz lielāks nekā Francijā.
Bet Šteinhauera sāktajai atmodai nebija tieša turpinājuma?
Jā, pēc viņa nāves viss noplaka, pēcnācēji ar to vairs nenodarbojās. Vienīgais no viņa pēcnācējiem, kas palika Rīgā, Dāniēls Gotlībs, nodarbojās ar kokzāģētavu.
Tātad Jāņa Stradiņa teiktajam, ka Tērbatas jaunlatvieši Šteinhaueru nezināja, ir pamats?
Žēl, ka tagad Stradiņam vairs nevar precīzāk pajautāt. Viņš uzskatīja, ka tā kustība apdzisa pēc Jāņa Šteinhauera nāves. Protams, neviena no tālaika administrācijas struktūrām i netaisījās atgādināt par to, ka ir bijis tāds Šteinhauers. Viņa tēls pilnīgi sagrauj pieņēmumu par latviešiem kā vienu vienīgu kalpu un dzimtcilvēku tautu XVIII gadsimtā.
Tajā pašā laikā Šteinhauera darbība rāda, ka latviešu un vāciešu attiecības Rīgā nebūt nebija tik saskanīgas, kā šodien gribētu zīmēt dažs kārklu vācbaltietis.
Katrā ziņā ne carisms, ne vācu muižniecība, ne padomju režīms nebija ieinteresēti, lai kāds zinātu par tādu Šteinhaueru, jo tas sagrauj viņu mītus. Carismam bija izdevīgs "vācu asinssuņu" tēls, no kā Krievija latviešus ir daļēji atbrīvojusi, un padomju varai arī nebija vajadzīgi citi atbrīvotāji. Stradiņš uzskatīja, ka simt gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai Šteinhauera darbību aizmirstu.
Ko par Šteinhaueru zināja starpkaru Latvijā?
Jānis Straubergs pētīja arī Šteinhauera darbību un tostarp cēla gaismā vēl vienu faktu, kas nekādi neatbilst mītam par latviešiem kā dzimtcilvēkiem: latvietis XVIII gadsimtā nopērk lielu zemesgabalu Amerikā! Kā filmā mums atklāj Morāvijas baznīcas arhīva Vinstonā-Seleimā arhivārs Felikss Eljots, Jānis Šteinhauers bijis labs Hernhūtes brāļu draudžu dibinātāja grāfa Nikolausa Cincendorfa draugs. Pēc brāļu draudžu aizliegšanas Krievijā viņi izveidoja 26 akcionāru konsorciju un 1754. gadā (tātad vēl pirms ASV dibināšanas) nopirka 400 kvadrātkilometru zemes. Šteinhauera pirkuma daļa bija 16 kvadrātkilometru. Investors!
Kā jūsu filmā tika iesaistīts Jorans Šteinhauers, dziesmas Paldies latiņam autors?
Likās interesanti, kāpēc vienam vācu cilvēkam var būt tāda vilkme uz Latviju. Viņš Latvijā esot nokļuvis nejauši, gribējis apmaiņas klasēs braukt uz Portugāli vai Spāniju. Taču nokļuva Talsos un tagad Latvijā dzīvo jau desmit gadu, ir iemācījies valodu. Sākumā uzaicinājām Joranu piedalīties filmā, nesakot, ko viņš tajā darīs. Pamazām sākām pilināt viņam domu par iespējamu zemapziņas vilkmi, un, kad veicām DNS testu un Jorans uzzināja, ka viņam ir 30 procenti austrumeiropieša gēnu, viņš palika stipri domīgs.
Mums trūkst informācijas par 60 gadu posmu. Jorana ciltskoks ir zināms līdz XIX gadsimta vidum, savukārt mums nav zināms posms no tā Jāņa Šteinhauera dēla, kurš nomira Vācijā, pēcnācējiem. Tajā posmā abu radinieku ceļi, iespējams, varēja krustoties.
Ko vēl bez tā, kā Jānis Šteinhauers tika pie Rundāles apgādāšanas ar būvkokiem, tu gribētu uzzināt?
To, kā viņš izskatījās! Ir tikai viņa rokraksts, pēc kura grafoloģe mēģināja viņu raksturot. Man viņas stāstītais likās diezgan fantastisks, bet, kad viņa pēc mana rokraksta nostāstīja par mani visu tieši tā, kā es sevi redzu, arī man bija mute vaļā. Pēc grafoloģes stāsta, Šteinhauers bijis ap 1,80 metru garš, stipra rakstura, hiperaktīvs, ļoti valdonīgs un mērķtiecīgs cilvēks.
No Šteinhauera stāsta mums būs mācīties arī to, ka liels darbs un panākumi vēl negarantē, ka pēc darītāja nāves viņa izcīnītās pozīcijas paliks… Kas ir tavas nākamās filmas personāžs? Arī ar Pārdaugavu saistīts?
Jā, arī ar Āgenskalnu – tas ir cilvēks, kurš iekārtoja pirmo budistu templi Rīgā, Baložu ielā 8, Baltijas budistu bīskaps Kārlis Tenisons, labi zināms Burjatijā, Tibetā, Nepālā un Birmā ar budistu vārdu Vahindra