Ko mums māca šo vēlēšanu rezultāti?
Tie rāda, ka mēs joprojām mēģinām meklēt ko jaunu, gandrīz puse vietu ir jauniem sarakstiem.
Tu biji gaidījis, ka tie dabūs tik daudz?
Nē, tas man bija viens no lielākajiem pārsteigumiem. Sapratu, ka valdošajai koalīcijai nebūs tik daudz vietu, cik 12. Saeimā, bet, kad pie augošas ekonomikas un, es teiktu, samērā pārdomātām reformām katra koalīcijas partija nošļūc uz leju... Par Vienotību to varēja gaidīt, viņiem daudzi aizgāja prom uz alternatīviem sarakstiem. Man ir savs skaidrojums arī par ZZS rezultātu, tas zināmā mērā izskaidro arī Kaimiņa partijas panākumus: ir aizmirsts, ka ZZS visu laiku bija Lembergs kā tēls, bet šoreiz nebija, tāpēc tie, kas parasti piemeta ZZS balsis par to, ka tā teica, ka Lembergs ir tās premjera kandidāts, šoreiz nobalsoja par Kaimiņu. Lembergs tomēr pozicionē sevi kā populists ar saviem izteicieniem par NATO un citām lietām, tāpēc tā elektorāta daļa, kas meklē populismu, redzēdama, ka ZZS ir būtībā atteikusies no Lemberga un kā alternatīvu piedāvā Māri Kučinski (kurš, manuprāt, ir ļoti veiksmīgs premjers), nobalsoja par KPV LV.
Tātad tie, kuri priecājās, ka 13. Saeimas vēlēšanās nefigurē Lembergs, ka ZZS iet bez Lemberga karogā, vietā ir dabūjuši veselu lērumu kaimiņdeputātu.
Nu... Principā jā. Esmu mēģinājis saprast, vai KPV LV tiešām ir tīri populisti, bet, tā kā esmu iekšā arī stratēģiskās komunikācijas un medijpratības pētniecībā, zinu, kā to darīja nacisti Vācijā 30. gados, un skaidri redzu, ka KPV LV ir dabūjuši apmācību un groza tās lietas – neiedziļinās nevienā jautājumā, visu laiku atsaucas: "lasiet mūsu programmu", lai gan programmas tur īsti nav, brūk virsū medijiem visos iespējamos veidos. Viņi nerunā konstruktīvi, un ir skaidri redzams, ka gan Gobzems, gan Kaimiņš ir izstrādājuši vienu konkrētu komunikācijas metodi...
To viņi paši ir izstrādājuši vai viņiem izstrādāja?
Es teiktu, ka viņiem ir bijuši labi konsultanti. Politikā tādas apmācības nav nekas jauns. Zinu gadījumus, kad pirms sarunas ar žurnālistiem pilsētas mēru pusstundu sagatavo psihologs.
Bet Latvijas šodiena no 30. gadu Vācijas atšķiras ar to, ka tie 30. gadi Vācijā jau ir notikuši un sekas ir zināmas.
Tauta jau nezina tās metodes, tāpēc tās var izmantot. Mēs kā cilvēciskas būtnes daudz neatšķiramies no pagājušā gadsimta 30. gadu un vēl senāku laiku cilvēkiem. Neiropsiholoģijas pētījumi rāda, ka 80 procentus lēmumu mēs pieņemam instinktīvi un tikai kādus 20 procentus ar prātu. Izmantojot šādus vienkāršus paņēmienus, tu daļu sabiedrības pievelc un savāc balsis.
Bet tu, redzot un pazīstot šīs metodes, tomēr domāji, ka Kaimiņš tik daudz nedabūs?
Jā. Domāju, ja viņam būs 10 procentu, tas jau būs daudz. Bet tā ir mana un arī mūsu politiskās elites domāšanas kļūda – mēs analizējam sabiedrību no savas paradigmas, savas informētības un sava loka personu burbuļa viedokļa. Mums šķiet, ka lielākā daļa domā tāpat kā mēs, lieto to pašu informāciju, analizē un pēta. Taču tas tā nav, pietiekami liela sabiedrības daļa ir pavisam atšķirīga, ar to ir jākomunicē citādi. Kaimiņpartija to ir uzķērusi.
Vēl viena būtiska lieta: mums šoreiz ir ļoti noveicies. Ja šis populisma vilnis sakristu ar lejupeju vai krīzi ekonomikā, to procentu populistiem varēja būt 30 un vairāk. Šoreiz liela daļa vēlētāju tomēr rīkojās pragmatiski, bet krīzes gadījumā politiskā elite tiktu sista vēl nežēlīgāk.
Bet varbūt tomēr ne, varbūt latvietis tikai tad atjēdzas, kad patiešām briest lielas ziepes, kā tas bija valodas referendumā? Kamēr tagad, kā rakstīja Bens Latkovskis, ja ekonomiski plaukstošajā Valmierā par jokaino "uzņēmēju" Lindu Liepiņu nobalso vairāk nekā par bijušo pilsētas mēru un pašreizējo premjeru Māri Kučinski, tas viņam liek domāt, ka visā mūsu politiskajā sistēmā ir kaut kāds defekts.
Jā, līdzīgi ir bijis arī vairākās citās vietās Vidzemē. Vēlētāji skatās pavisam citādi, pēc personālijām.
Vai tev nav kārdinājuma teikt, ka populistu ievēlētāji ir idioti?
(Nopūšas.) Nē, nav. Viņi vienkārši domā citādi. Mēs, protams, varam pateikt, ka daļa populācijas ir idioti vai degradējušies, bet domāju, ka tie drīzāk ir meklējami tajos 46 procentos, kas vispār neaizgāja uz vēlēšanām.
Tātad labi vien ir, ka tik maz aizgāja?
Nu, tas ir izaicinājums demokrātijas sistēmai, riski nākotnei. Tā kā uz vēlēšanām aizgāja tikai puse, reālā tautas pārstāvniecība parlamentā ir jādala ar divi. Tā gan ir ne tikai Latvijā. Pat Krievijā uz prezidenta vēlēšanām aizgāja tikai nedaudz vairāk par pusi, un arī Amerikā prezidenta vēlēšanās daudzi nepiedalās. Tā ir globāla tendence. Raugoties vēstures perspektīvā, XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, kad daudzās valstīs veidoja konstitūcijas modeļus, vēlēšanām bija uzlikti rāmji, visa sabiedrība tajās nepiedalījās – bija, piemēram, mantiskais cenzs. Rīgas domi XX gadsimta sākumā ievēlēja trīs procenti iedzīvotāju.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18.oktobra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!
Heh
wtf
reptilis