Padomju cilvēks ir miris

līdz 13. augustam.Dalībnieku skaitā bija arī tādi ievērojami Krievijas vēsturnieki kā starptautiskā zinātniskā centra Memoriāls priekšsēdētāja vietnieks profesors, padomju drošības orgānu pētnieks Ņikita Petrovs, kurš nolasīja referātu PSRS VDK piektā pārvalde un ideoloģiskā kontrole PSRS no 1967. līdz 1989. gadam, un SestDienā reiz jau intervētais literatūrzinātnieks un vēsturnieks, daudzu grāmatu autors Boriss Sokolovs, kuru vēsturnieks un diplomāts Bonifācijs Daukšts raksturo kā lielu Latvijas draugu ar enciklopēdisku erudīciju, godīgiem, skaidriem un loģiskiem spriedumiem un izcilām politisko notikumu nākotnes gaitas paredzēšanas spējām. Sokolovs konferencē runāja par tēmu Internacionālās darbaļaužu frontes (interfrontes) un VDK loma to izveidošanā. Konferences pārtraukumā SestDienai radās brīdis sarunai ar abiem Krievijas vēsturniekiem, kurā noskaidrojām, ka padomju cilvēks ir miris, bet čekisti gan nekur nav pazuduši.Fragments no intervijas:**Kad mani 1982. gadā izsauca uz Stūra māju par publisku politiski nepareizu pantiņu skaitīšanu, Latvijas PSR Valsts drošības komitejas darbinieks sarunas laikā izmeta, ka nu jau šajā mājā vairs nerīkojoties kā Staļina laikos, kad «aiz matiem pa koridoru». Vai 50. gadu vidus– 80. gadu beigu VDK bija tā pati organizācija, kas līdz Staļina nāvei?**Ņikita Petrovs. Protams, ne. Laikā pēc Staļina nāves notika samērā būtiskas pārmaiņas, saistītas gan ar VDK organizatorisko struktūru, gan darbības metodēm. Kopš 50. gadu beigām valsts drošības orgānu darbības pamats vismaz kompartijas deklarētā līmenī bija, kā tolaik tika uzskatīts, nozieguma novēršana, pirms tas noticis. Savā ziņā tā bija VDK darbības ideoloģija – par nenozīmīgiem izteicieniem, kuri nebija ļaunprātīga rakstura, vai VDK ieskatā bija politiska brieduma trūkuma diktēti, cilvēkus uzreiz nemeta cietumā kā Staļina laikā, kad pietika ar pāris vārdiem, kuros izteikta neapmierinātība ar padomju varu, lai cilvēkam piešūtu 58.10. pantu par kontrrevolucionāru aģitāciju un propagandu. Kopš 1959. gada tādus cilvēkus drīzāk iebiedēja, izsauca uz audzinošām pārrunām VDK. Tas bija kurss uz profilaksi, 1959. gada 5. novembrī tika izdots pat speciāls PSKP CK lēmums par pārkāpumu novēršanu un darba kolektīvu audzinošo lomu.Vai šodien VDK izpēte ir tikai vēsture?**Ņ. P. Protams, tā ir tikai vēsture, jo ir pagājuši jau 25 gadi, un visas diskusijas par lustrāciju, kuras notiek bijušajās socvalstīs un bijušajās padomju republikās, ir akadēmiska rakstura. Jaunatnei tas viss jau ir pie lampiņas. Šodien šo arhīvu un dosjē atvēršana ir akadēmisku pētījumu lauciņš. Tas interesē vēsturniekus un varbūt tos, kuri dzīvoja tajā laikā, bet šo cilvēku loks vairs nav tik liels, tam vairs nav politiska asuma.Vai tad visi ar VDK saistītie dokumenti tagad ir pieejami? N. P. Krievijā diemžēl nav. Tie tagad kļūst pieejami Ukrainā. Krievijā strādāt ar 60.–80. gadu dokumentiem, kas nākuši no VDK, faktiski nav iespējams. Pieejama ir tikai maza daļa dokumentu, kas tika atslepenoti un nodoti Konstitucionālajai tiesai, – piemēram, VDK gada pārskati. Neko jaunu tiem klāt dabūt nevar, jo valsts stingri sargā šos arhīvus.Kurš nosaka, kuru dokumentu drīkst padarīt pieejamu, kuru ne?**Ņ. P. Paši arhīvu darbinieki, paši čekisti.Tātad čekisti nekur nav pazuduši?**Ņ. P. Protams, ne, kur lai viņi pazustu? Mums nebija nopietnas kadru tīrīšanas, kad tiktu pateikts, ka tie, kuri pārkāpa cilvēktiesības, strādāja 5. pārvaldē, būtu padzenami no darba.Ko nozīmē pētīt tēmu, kuras dokumenti ir aiz atslēgas?**Boriss Sokolovs. Cik noprotu, pieejami ir tie VDK dokumenti, kas atvērti Baltijas valstīs vai Ukrainā, bet no VDK centrālā aparāta dokumentiem ir atslepenoti tikai tie, kas nodoti Konstitucionālajai tiesai. Tie PSRS pēdējo gadu dokumenti, kas ir pieejami Baltijas valstīs vai Ukrainā, lielākoties ir ar atzīmi "slepeni, pat ne "pilnīgi slepeni". Tātad aktuālākos dokumentus VDK tomēr centās izvest uz centru vai iznīcināt.Kam jānotiek, lai šie centrālā aparāta dokumenti kļūtu pieejami? B. S. Droši vien jaunai revolūcijai. Kad likvidēs Federālo drošības dienestu (krieviski – FSB – aut.) tā pašreizējā veidolā un to padarīs par vēsturi, tad gandrīz visus dokumentus padarīs pieejamus. Kamēr tas ir resora arhīvs, tur laidīs iekšā tikai pārbaudītus vēsturniekus, kuri uzrakstīs to, kas nepieciešams FSB.Vai VDK arhīvu atvēršana apdraudētu Krievijas valstiskumu?**B. S. Nedomāju, ka tas apdraudētu Krievijas eksistenci, bet tur ir daudz dokumentu, kas valsts drošības orgānus rāda nelabā gaismā, tāpēc tie nevēlas, lai kaut kas tāds tiktu publicētsVisu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!**