Jebkurš projekts krievu valodā, īpaši, ja tas notiek ārpus repertuāra teātriem, piesaista uzmanību – ar kādu mērķi tas ir veidots? Vadima Bogdanova gadījumā mērķi ir vairāki, un uzdrošināšos apgalvot, ka tie visi ir cienījami.
Izrādes Cilvēks un tirāns pamatā ir Vladimira Nabokova darbs, bet tas kalpojis tikai par impulsu, lai radītu asi publicistisku iestudējumu par krievu situāciju mūsdienu Latvijā un, kas šinī gadījumā svarīgi, Daugavpilī. Izrāde ir tapusi nevalstiskās organizācijas New East paspārnē, nevis Daugavpils teātrī, kas sarežģī tās ceļu pie skatītāja, vienlaikus atbrīvojot rokas iestudējuma veidotājiem runāt par visu, kas tiešām sakrājies.
Lai uzkurinātu skatītāju interesi, izrāde sākas jau pirms tās sākuma – foajē (skatījos viesizrādi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra telpās) rāda video ar publicistisku saturu, zālē, kamēr skatītāji sasēžas, skan brīdinājums, ka izrāde var aizvainot gan latviešus, gan prokrieviski noskaņotos, kā arī tieši Daugavpils iedzīvotājus, pērtiķus un vēl dažas skatītāju kategorijas, un paskaidrots, kāpēc. Uzsverot eksperimentālo ievirzi, skatītāji tiek iesaistīti darbībā, īpaši sākumā, kad Vadims Bogdanovs atveido pērtiķi, taču arī vēlāk, kad kādam no zāles tiek piedāvāts iedurt ar nazi tirānam, kuru tai brīdī arī atveido Bogdanovs. Nu jā, kurš gan cits – tā taču ir monoizrāde.
Šķiet, salīdzinoši agresīvā izrādes nostādne ir apzināts mēģinājums izsist skatītājus no komforta zonas, taču, ja publika nav pārāk radināta interaktivitātei, ir iespējami dažādi pārsteigumi, piemēram, kāds skatītājs var izvērsti skaidrot savu pieredzi vai uzskatus. Provokācija ir arī aktiera pasludinātā teātra nāve, jo tas, ar ko viņš nodarbojas vēlāk, mainīdams kostīmus un iejuzdamies tēlos, ir tas pats vecais, labais teātris.
Izrādes struktūra ir fragmentēta un nav vienmērīga, taču ir respektējama Bogdanova atklātība un vēlme skart viņam pašam un sabiedrībai būtiskus jautājumus. Pirmkārt, aktieris pirmajā personā uztic skatītājiem savu personisko drāmu, jo attieksme pret karu un Putina režīmu ir sašķēlusi viņa ģimeni, īpaši (un, cik saprotams, neatgriezeniski) iznīcinot saprašanos ar tēvu. Ir jūtams, ka tieši šī situācija ir mudinājusi Bogdanovu iestudēt izrādi, norādot, ka Latvijas krievu ģimenēs šāda šķelšanās ir izplatīta. Otrkārt, aktieris ir nolēmis paust savu attieksmi pret iespējamo Krievijas pilsoņu izraidīšanu no valsts, nenokārtojot valodas prasmes pārbaudi, un šajā gadījumā ieņem pozīciju, ka to nevajadzētu darīt. Sava viedokļa pamatojumam aktieris pārģērbjas par vecu krievu vīru un runā monologu, gan atzīstot, ka tas nav tapis, sarunājoties ar reālu cilvēku, bet ir paša Bogdanova sacerēts. Šī sižeta līnija ir diskutabla, taču kā ierosme diskusijai pilnībā leģitīma.
Izrāde tiek piedāvāta skolēniem programmā Skolas soma. Plānos ir aizvest šo darbu arī uz Narvu, kurā, iespējams, situācija ar iedzīvotāju atbalstu Krievijai ir līdzīga. Noteikti būs tādi, kas par Cilvēku un tirānu, un īpaši tā finālu, kur parādās kāds publicistisks uzraksts (intrigu neatklāšu), zvēros sašutumā, bet tāds jau ir izrādes veidotāju mērķis. Lai izaicinātu kritisko domāšanu, reizēm bez provokācijām neiztikt.
CILVĒKS UN TIRĀNS ★★★★
BIEDRĪBA NEW EAST REŽISORS VADIMS BOGDANOVS
MĀTES PIENS ★★★★
REŽISORE ANASTASIJA ĻOVINA M. ČEHOVA RĪGAS KRIEVU TEĀTRIS
Monoizrādē no Noras Ikstenas romāna akcentēta mātes un meitas attiecību līnija, otrajā plānā atstājot okupācijas režīma nospiedumus uz varoņu likteņiem, tādējādi vēstījuma daudzslāņainību sašaurinot. Aktrise Anastasija Ļovina ir izveidojusi cilvēciski siltu iestudējumu, komponisti Evilenu Protektori no neitrālas izrādes dalībnieces padarot par spēles partneri.
LABRA NAMS ★★★★
MĀKSLINIEKU APVIENĪBA IEVAKRISH BIEDRĪBA TUVUMI
Iespēja nevis pieredzēt (jo skatītājiem aizsien acis), bet piedzīvot īpašu skaņas horeogrāfiju, sēžot izlozētā vietā telpā un ļaujoties četru performeru piedāvātajiem spēles noteikumiem. Mākslinieku apvienība IevaKrish (Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants) pirms atvadām no šī iestudējuma nolēmuši to parādīt dažādās Latvijas kultūrvietās, sākot ar Iļģuciemu.
EMĪLS UN BERLĪNES ZĒNI ★★★★★
REŽISORS ĢIRTS ŠOLIS LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRIS
Desmit gadu Ēriha Kestnera romāna varoņi rosās pa Leļļu teātra skatuvi, ir jau nomainījušies vairāki tēlotāji, ieskaitot galvenās lomas atveidotāju, kurš šobrīd ir Matīss Millers. Tagad labestīgais detektīvstāsts par zēnu svešā pilsētā un viņa draugiem asprātīgā Reiņa Pētersona skatuves risinājumā viesosies arī Ventspilī.