Vai viegli būt aprūpētājam

Visticamāk, nomiršu, kādam no saviem aprūpējamajiem vedot kartupeļus, – smejoties atbild Sarkanā Krusta aprūpētāja Gunta Paegle (70), kad jautāju, cik ilgi viņa vēl plāno darīt šo darbu. Lai arī pensijas vecums sievietei pienācis jau pirms vairākiem gadiem, Gunta ir enerģijas pārpilna, un, sastopot viņu, noteikti neraisīsies domas par stereotipisku omītes tēlu – vecu tantiņu ar viduklim apsietu priekšautu un lakatu ap galvu, varbūt stāvot pie plīts un mazbērniem gatavojot treknas kotletes. Gunta pati saka, ka viņas pensija ir pietiekami laba, bet viņa nespēj iedomāties sevi neko nedarām, tāpēc septiņas dienas nedēļā saviem aprūpējamajiem mazgā grīdas, gatavo ēst, palīdz nomazgāties, aiziet uz labierīcībām un veikt citas ikdienā nepieciešamas lietas.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā teikts, ka sociālā darba speciālists ir persona, kurai ir atbilstoša izglītība un kura veic sociālā darbinieka, karitatīvā sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus. Iedalījums visai plašs, un katram no šiem speciālistiem profesijas standartā ir izveidots savs nodarbinātības apraksts. Šie apraksti atšķiras, tomēr ir atbildības sfēras, kas pārklājas, un nereti, piemēram, sociālais darbinieks veic sociālā aprūpētāja pienākumus. Taču pat tie, kuriem bijusi nepieciešama šo speciālistu palīdzība, ne vienmēr nekļūdīgi spēs pateikt, vai darīšana bijusi ar sociālo darbinieku, sociālo rehabilitētāju vai sociālo aprūpētāju. Biežāk viņi visi tiek dēvēti vienkārši par aprūpētājiem. Tomēr aprūpētājs bez vārda "sociālais" priekšā ir vēl viena atšķirīga amata nosaukums – atšķirība ir tā, ka šo pienākumu veikšanai nav nepieciešama augstākā izglītība un arī atalgojums ir mazāks.

Atšķirību nezina

Aprūpētāju Latvijā patlaban ir ievērojami vairāk nekā sociālo aprūpētāju, taču viņu vienalga trūkst. Gan samērā mazā atalgojuma dēļ, gan arī tāpēc, ka darbs ir fiziski grūts, to par savu sapņu profesiju, visticamāk, neviens nesauks. Daļa no aprūpētājiem vai kāda cita sociālā darba speciālistiem par tādiem kļuvuši, jo šāda veida palīdzība bijusi nepieciešama kādam tuviniekam.

Ka klients ne vienmēr saprot, kāds speciālists pie viņa īsti atnācis – aprūpētājs vai sociālais aprūpētājs –, SestDienai atzīst arī Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā referente Elvīra Grabovska. Tomēr viņa uzsver, ka tās ir divas dažādas profesijas. Vienkāršojot: sociālo aprūpētāju var uzskatīt par aprūpētāja darba pārraudzītāju. Savukārt jau pieminētajā sociālās palīdzības likumā definēts, ka sociālais aprūpētājs plāno sociālos pakalpojumus, lai nodrošinātu tādas personas pamatvajadzību apmierināšanu, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ to nevar izdarīt saviem spēkiem. Vienkārši aprūpētāja profesija šajā likumā nav iekļauta, tomēr tam ir izveidots nodarbinātības apraksts. Proti, aprūpētājs palīdz personām, kuras pašas vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nevar vai kurām ir grūtības sevi aprūpēt, nodrošināt savas pamatvajadzības, saņemt nepieciešamos pakalpojumus, kā arī uzturēt saistību ar apkārtējo vidi. Aprūpētājs ir nodarbināts šo cilvēku dzīvesvietā un sociālo pakalpojumu sniedzēju institūcijās, kurās klientu aprūpi veic atbilstoši aprūpes plānam, individuālajām vajadzībām, attīstības līmenim, vecumam un sociālā darba speciālista norādījumiem.

Sociālais aprūpētājs var strādāt arī par aprūpētāju, un tā tas mēdz notikt, tomēr tā netiek uzskatīta par labu praksi. Tādos gadījumos jārēķinās arī ar zemāku algu. Savukārt pretēja situācija, ka aprūpētāja kvalifikāciju ieguvušais varētu strādāt par sociālo aprūpētāju, nav iespējama. Tas ir saistīts ar atšķirīgo izglītību – profesijai "sociālais aprūpētājs" nepieciešama pirmā līmeņa augstākā izglītība, savukārt profesijai "aprūpētājs" pietiek ar pamata vai vidējās pakāpes profesionālo izglītību.

Iespējas apgūt attiecīgās profesijas ir dažādas. Atbilstoši Nacionālajā izglītības iespēju datubāzē pieejamajai informācijai sociālā aprūpētāja arodu var apgūt divās vietās: Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā un Daugavpils medicīnas koledžā. Abās koledžās studijas ilgst divus gadus un šo izglītību var apgūt par valsts līdzekļiem. Daugavpilī gan uzņemšana programmā notiek reizi divos, bet Rīgā – katru gadu.

Pieprasījums pēc programmām gan krītas. P. Stradiņa medicīnas koledžas Sociālās aprūpes katedras vadītāja Dace Erkena SestDienai atzīst, ka par sociālajiem aprūpētājiem grib kļūt arvien mazāk iedzīvotāju, turklāt palielinās studējošo kopējais vecums. "Tad, kad šo programmu izveidojām, 1994. vai 1995. gadā, par to bija ļoti liela interese, jo tā bija arī jauna profesija, un iedzīvotāji to gribēja apgūt. Šobrīd to vēlas mācīties aizvien retāk," viņa saka. Pēc Erkenas stāstītā, lielai daļai studējošo tā ir iespēja apgūt kādu papildu profesiju, jo tas paplašina darba iespējas. Vēl daļa ir tādu, kuri šo profesiju grib apgūt personīgu iemeslu dēļ, jo sociālā aprūpētāja palīdzība ir nepieciešama kādam viņu tuviniekam.

Labklājības ministrija statistiku par sociālā darba speciālistu pieprasījumu, nodarbināto vecumu utt. gan neapkopo. "Speciālistu piesaiste ir katra sociālā pakalpojuma sniedzēja atbildība, vajadzība pēc tiem var mainīties atkarībā no esošajiem klientiem. Piemēram, ja pakalpojuma sniedzējam ir klienti ar smagākiem funkcionāliem traucējumiem, pastāv iespēja, ka viņam būs nepieciešams lielāks aprūpes personāla daudzums, bet mazāks rehabilitācijas speciālistu daudzums," skaidro Grabovska.

Savukārt par aprūpētāju piedāvā kļūt dažādi izglītības centri visā Latvijā, mācību ilgumu rēķinot stundās. Pārsvarā tās ir 480 stundas, kas ir aptuveni četru mēnešu mācības, bet, piemēram, Rīgas 1. medicīnas koledžā par aprūpētāju var kļūt pēc gada. Šī ir arī vienīgā vieta, kurā aprūpētāja iemaņas var apgūt bez maksas. Pārējās vietās, kā var spriest pēc publiski pieejamās informācijas, mācību maksa ir vidēji 100 eiro mēnesī.

Darbs visā Latvijā

Valsts ieņēmumu dienests (VID) apkopojis informāciju par vidējo darbavietu skaitu dažādiem sociālās aprūpes speciālistiem, kas iekļauti profesiju klasifikatorā. Darbs sociālajā aprūpē atsevišķi tiek izdalīts "ar izmitināšanu", kas nozīmē, ka speciālists tiek nodarbināts kādā sociālās aprūpes iestādē, un "bez izmitināšanas", kas pārsvarā attiecas uz tiem, kas klientus apmeklē viņu dzīvesvietā. Vidējais darbavietu skaits aprūpētājiem bez izmitināšanas pērn bija 1482 darbavietas un vidējā stundas likme – 3,40 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet ar izmitināšanu – 2188 darbavietas (likme – 4,01 eiro). Savukārt sociālie aprūpētāji tiek uzskaitīti tikai par darbu aprūpē "ar izmitināšanu", jo viņu pienākumos neietilpst klientu apmeklējumi mājās. Šajā profesijā vidējais darbavietu skaits saskaņā ar VID datiem bija 301 darbavieta, vidējā stundas darba likme pagājušā gadā – 4,60 eiro.

Kā noprotams pēc aktuālajiem darba sludinājumiem, gan aprūpētāji, gan sociālie aprūpētāji patlaban ir vajadzīgi darbam visā Latvijā. Tomēr jāpiebilst: nevienā no abām profesijām solītais atalgojums pat netuvojas pašreizējam valsts vidējās mēnešalgas līmenim, kas šā gada pirmajā ceturksnī bija 1036 eiro (bruto). Piemēram, sociālajam aprūpētājam aprūpes centrā Rīga tiek solīta alga no 552 līdz 802 eiro pirms nodokļu nomaksas, aprūpētājam šajā pašā iestādē būs jāsamierinās ar algu 450 līdz 608 eiro mēnesī. Savukārt aprūpētājam Sarkanajā Krustā Kuldīgā tiek piedāvāts vēl mazāk – 2,95 eiro stundā. Pieņemot, ka šis aprūpētājs mēnesī nostrādās 130 stundu, kas pēc VID informācijas ir vidējais nostrādāto stundu skaits šajā profesijā "bez izmitināšanas", viņa mēnešalga būs 383,5 eiro pirms nodokļu nomaksas. Ogres slimnīcā aprūpētājam tiek piedāvāts jau lielāks atalgojums – 3,5 eiro stundā.

Uz Rīgu caur Vāciju

Kā līdz aprūpētājas darbam nonāca Gunta? Dzimusi liepājniece, izmācījusies Liepājas māsu skolā, lielāko mūža daļu nostrādājusi slimnīcā Liepājā, pēc tam kādu laiku – Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā. Taču kādā brīdī sapratusi, ka tas vairs nav viņai, un jau pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas nokļuvusi Vācijā, lai sāktu jaunu posmu dzīvē. Tur Gunta strādājusi kādā restorānā, ātri apguvusi vācu valodu, pēcāk personīgu iemeslu dēļ atgriezusies Latvijā, tomēr 55 gadu vecumā atkal jau bijusi atpakaļ Vācijā.

"Es nonācu ģimenē, kur vīrietim bijuši astoņi insulti. Tur es pirmo reizi ieraudzīju elektrisko ratiņkrēslu un arī redzēju, kas ir aprūpe Vācijā. Tiesa gan – es tobrīd nemaz nezināju, kas ir aprūpe Latvijā," atzīst Gunta. Vēlāk viņa Vācijā nokļuvusi pie kādas kundzes, kas trīs mēnešus bija nogulējusi komā. "Šis stāsts ir gluži kā filmās. Sievieti jau gribēja atslēgt no visiem aparātiem, bet, vēl pirms tas notika, dēls viņai teica: mammu, ja tu mani dzirdi, mēģini paspiest manu roku. Un viņa paspieda!" teju neticamo mirkli atstāsta Gunta.

Tomēr vēl pēc laika Gunta atkal atgriezās Latvijā, un, kā pati saka, "sapnis par Vāciju beidzās". "Tomēr es to nenožēloju, jo šeit man ir brīnišķīga mazmeitiņa un mazdēls. Vācijā man arī ir divi mazdēli," viņa uzsver. Pēc atgriešanās Latvijā Gunta atradusi darbu kādā skaistumkopšanas salonā Grobiņā netālu no dzimtās Liepājas. Taču, kad pasaulē nāca mazmeita, sieviete pēc jaunākās meitas uzaicinājuma pārcēlusies uz Rīgu, lai dzīvotu kopā ar viņas ģimeni. Tas sakritis ar laiku, kad aprūpētāja palīdzība bijusi nepieciešama kādai Guntas paziņai. Sākotnēji viņa to apciemojusi ne kā aprūpētāja, bet vēlāk Guntai piedāvāts par tādu kļūt, un viņa piekritusi. Vēlāk uzņēmīgā sieviete izgājusi arī kursus, lai oficiāli varētu kļūt par aprūpētāju, un nu jau 11 gadu viņa diendienā palīdz uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti. Šobrīd Guntas mazmeita ir paaugusies, tādēļ sieviete izlēmusi, ka vēlas dzīvot atsevišķi, un noīrējusi dzīvokli Bolderājā – lai ceļš līdz aprūpējamajiem nebūtu ļoti tāls.

Piemēroties situācijai

Guntai ir četri aprūpējamie: viens vīrietis un trīs sievietes. Visvairāk sanākot palīdzēt vīrietim, kuram ir multiplā skleroze. Arī mūsu saruna notiek sociālajā dzīvoklī, kuru vīrietim piešķīrusi pašvaldība. Dzīvoklis ir tīrs un kārtīgs, un nezinātājs, visticamāk, nemaz nepateiktu, ka šeit dzīvo cilvēks, kura kustību spējas un attiecīgi arī varēšana dzīvokli sakopt ir ļoti ierobežotas.

Arī pārējās Guntas klientes dzīvo sociālajās mājās. Pie vīrieša un vienas no sievietēm viņa dodas katru dienu. Atšķirība ir stundu skaita ziņā – pie vīrieša viņai viss uzdotais jāpaveic 28,5 stundās nedēļā, savukārt sievietei ir nepieciešama mazāka palīdzība, un Guntai pie viņas kopumā jāpavada 13 stundu nedēļā. Pārējās divas klientes tiek apmeklētas divreiz nedēļā, jo arī vajadzību viņām ir mazāk.

Kā tiek noteikts, cik stundu palīdzība katram klientam nepieciešama? To nenosaka pati Gunta, un sieviete atzīst, ka iedalītais stundu daudzums ne vienmēr atbilst reālajai situācijai. "Nav pareizi tas, ka šim cilvēkam [vīrietim ar multiplo sklerozi] pirms 11 gadiem bija iedotas vairāk stundu nekā tagad, lai arī patiesībā viņa stāvoklis ir tikai pasliktinājies un vajadzības ir tikai augušas," uzsver speciāliste. Tāpat viņa gribētu, lai kopējā stundu skaitā mēnesī tiktu ierēķināta kaut viena neparedzētiem gadījumiem – piemēram, ja klientam jāapmeklē slimnīca un aprūpētājs ir tas, kuram viņš jāaizved un jāatved no ārstniecības iestādes. Gunta šajā jautājumā gan met akmeni arī slimnīcu lauciņā, atceroties piemēru, kad viņas aprūpējamo slimnīca negribēja uzņemt, jo nepieciešamās medicīniskās manipulācijas esot iespējams veikt arī mājās. "Bet kā? Viņš ir vientuļš cilvēks!" norāda sieviete un vērš uzmanību, ka šādām situācijām nav ierēķināts laiks, kas aprūpētājam jāpavada pie klienta.

"Man bija gadījums ar vienu kundzi. Divas reizes viņa tika izlaista no slimnīcas četros naktī. Viņa bija sēdējusi uzņemšanā līdz astoņiem rītā un tad man zvanījusi. Viņa toreiz saka: "Man ielaida sistēmu, bet man vienalga ir elpas trūkums, vai tu man nevari atbraukt pakaļ?" Kāpēc man būtu jābrauc ar savu mašīnu?" Gunta retoriski vaicā. Pēc divām dienām šī kliente atkal nogādāta slimnīcā, bet tad mājās atbraukusi ar taksometru, jo tobrīd bija saņēmusi pensiju. "Trešajā reizē es vairs neizturēju un izsaucu ātro palīdzību. Toreiz es piedraudēju ar Bez tabu un ko tik vēl, ja viņi viņu nepaņems," atceras Gunta un vērš uzmanību vēl uz vairākām lietām, kas, viņasprāt, nav līdz galam sakārtotas. Piemēram, laiks, ko viņa pavada ceļā starp sociālajām mājām, kurās dzīvo viņas klienti, netiek ierēķināts stundās, kas viņai jāpavada ar saviem aprūpējamajiem, lai gan tajā brīdī darbadiena nebūt nav apstājusies. Tāpat sieviete norāda uz prasību iepirkties tuvākajā veikalā, lai gan viņas ieskatā tas ne vienmēr ir visracionālākais risinājums, jo cenu ziņā produkti var būt lētāki veikalos, kas atrodas tālāk. Guntai netiek apmaksāti arī benzīna izdevumi, kas rodas, ar savu personīgo auto kaut kur vedot aprūpējamos. Tomēr tas jau neatņem cilvēcību un neliedz darīt arī to, kas neietilpst darba pienākumos. "Vienu kundzi reiz aizvedu uz jūru. Viņa raudāja un teica, ka 13 gadu nav bijusi pie jūras," atminas sieviete.

Aprūpējamo cilvēku dzīves vide – uzturēšanās sociālo dzīvokļu mājās – mēdz būt nomācoša. "Gandrīz vai katru nedēļu kāds nomirst, un psiholoģiski tas ir diezgan smagi. Ir arī vairākos dzīvokļos invalīdi, kuri nodzeras. Viņi šeit atrod kompāniju un vienkārši nodzeras. Neko tur nevar izdarīt – viņš ir brīvs cilvēks," stāsta Gunta. Tomēr par spīti visām grūtībām, arī tam, ka darbs ir fiziski smags, sieviete ir apņēmības pilna šos pienākumus veikt arī turpmāk. Kā priekšrocību un lielu atspaidu viņa min to, ka šajā darbā tiek apmaksāta veselības apdrošināšana. "Par to esam pateicīgi, jo ārstu apmeklējumiem un izmeklējumu veikšanai mēdz būt ļoti lielas izmaksas," atzīst sieviete.

Strādājot septiņas dienas nedēļā, gadā viņai pienākas arī divi divu nedēļu gari atvaļinājumi, ko Gunta maksimāli cenšas izbaudīt. Arī tagad viņa ar nepacietību gaida nākamās brīvdienas. Līdz tām gan pašai vēl jāatrod kāds kolēģis, kurš būtu gatavs uzņemties rūpes arī par viņas klientiem, kamēr Gunta atpūšas, bet par to pagaidām varot neuztraukties – kolēģi esot atsaucīgi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Vai viegli būt aprūpētājam saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji.