Vai viegli būt šoferim?

Reiz dzirdēju kāda pasažieru autobusa šofera izteiktu salīdzinājumu viņa vadītajam transportlīdzeklim – tas faktiski ir potenciālais zārks vairākiem desmitiem cilvēku. Lai arī skan, protams, skarbi, ar to vīrietis vienkārši gribēja pateikt, ka autobusa vadītājs ir atbildīgs ne tikai par savu, bet arī visu pasažieru dzīvību. Viens kļūmīgs manevrs vai kaut uz sekundi novērsta uzmanība no ceļa, un sekas var būt ļoti traģiskas.

Pasažieru pārvadātāja VTU Valmiera šoferis Edgars Zaķis (49) tik skarbus salīdzinājumus gan nelieto. Viņš par tādām lietām nedomājot, bet darot visu, lai brauciens viņa pasažieriem būtu ne tikai drošs, bet arī patīkams. Darbs, protams, ļoti atbildīgs un prasa augstas koncentrēšanās spējas, bet arī ārkārtīgi interesants – divu vienādu braucienu nav, saka Edgars. Viņš sevi šajā profesijā redz arī pēc desmit gadiem. Nozares arodbiedrība gan ir satraukusies – kopumā šī nodarbe netiekot uzskatīta par prestižu, un to izvēlas aizvien mazāk cilvēku.

Daudzās prasības

Lai Latvijā varētu kārtot autobusa šoferiem nepieciešamo eksāmenu un attiecīgi iegūt D kategorijas autovadītāja apliecību, jābūt vismaz 24 gadus vecam. Mācības gan var sākt jau no 22 gadu vecuma. Ja viss izdodas veiksmīgi, tad personai ir tiesības vadīt autobusus – mehāniskos transportlīdzekļus pasažieru pārvadāšanai, kuru sēdvietu skaits, neskaitot vadītāja vietu, pārsniedz astoņas, kā arī šādas kategorijas vilcēju savienojumā ar piekabi, kuras pilna masa nepārsniedz 750 kilogramu.

Tomēr, lai autobusa vadītājs drīkstētu veikt komercpārvadājumus, personai jāiegūst arī profesionālā transportlīdzekļa vadītāja kategorija (95. kods). Šādas kategorijas mērķis ir paaugstināt profesionālo vadītāju kvalifikāciju un nodalīt profesionālos šoferus no neprofesionāliem. Vadītāja apliecības ar ierakstu par profesionālajām zināšanām derīguma termiņš ir pieci gadi, kas nozīmē, ka komercreisu vadītājiem reizi piecos gados ir jākārto eksāmens, lai šo ierakstu atjaunotu.

D kategorijas autovadītāja apliecību piedāvā iegūt visas lielās autoskolas – ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Taču, lai vispār ķertos pie D kategorijas apliecības iegūšanas, vispirms jātiek pie C vai C1 kategorijas tiesībām, proti, kravas auto vadītāja apliecības. Autobusus ar vietām līdz 16 pasažieriem var vadīt arī D1 kategorijas tiesības ieguvušie, bet D kategorijas iegūšanai viņiem vēl būs jāapmeklē papildu teorijas un braukšanas nodarbības. Tās D kategorijas iegūšanai būs jāapmeklē arī C un C1 kategorijas šoferiem.

Maksa par iespēju iegūt šai profesijai atbilstošu autovadītāja apliecību dažādās autoskolās atšķiras, bet kopumā jārēķinās ar vairākiem simtiem eiro, no kuriem turklāt būs jāšķiras vēl papildu tai naudai, kas iepriekš izdota, lai iegūtu C vai C1 kategorijas tiesības.

Starp visām autovadītāju tiesību kategorijām autobusu vadītāji ir tā kategorija, kurā visizteiktāk samanāma dzimumu atšķirība. Pēc Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) datiem uz šā gada 1. janvāri Latvijā bija tikai 224 sievietes ar D kategorijas autovadītāja apliecību, kas ir 2,5% no visiem šo kategoriju ieguvušajiem Latvijā. (Salīdzinājumam – vieglo automobiļu jeb B kategoriju ieguvušo vadītāju skaits starp dzimumiem dalās gandrīz uz pusēm, un uz šā gada 1. janvāri 46,6% vieglo automašīnu vadītāju bija sievietes, bet 53,4% – vīrieši.) Jāpiebilst gan, ka lēnām šī proporcija mainās – D kategoriju ieguvušo sieviešu skaits pēdējos pāris gados Latvijā nedaudz audzis. Kopējo ainu gan tas neglābj, jo, mazinoties vīriešu skaitam ar autobusa vadītāja tiesībām, attiecīgi krītas arī kopējais šādu šoferu skaits.

Var piemaksāt par kreklu

Autotransporta direkcijā (ATD) norāda, ka pārvadātāji nesniedz informāciju par to, cik tieši vakanču viņu uzņēmumā ir, tomēr to, ka autovadītāju trūkums ir problēma visā nozarē, atzīstot visi. ATD cer, ka šo problēmu daļēji risinās jaunais reģionālā sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanas iepirkums no 2021. līdz 2030. gadam. Tas šobrīd vēl tiek veidots, bet iecerēts, ka no 2021. gada reģionālā maršrutu tīkla apkalpošanai vajadzēs mazāk autobusu nekā šobrīd, jo maršrutu tīkls tikšot plānots un apkalpots loģiskāk. Jāpiebilst, ka pašreiz reģionālajos maršrutos pasažieru pārvadājumi tiek nodrošināti ar 1175 autobusiem, savukārt šoferu skaits ir aptuveni 1600.

Tomēr nākotne šajā jomā rožaina vis nerādās. Latvijas Sabiedrisko pakalpojumu un transporta darbinieku arodbiedrība (LAKRS) pieļauj, ka saistībā ar iepirkumu varētu tikt rīkoti protesti, jo šobrīd tajā paredzētās sociālās garantijas neatbilstot LAKRS biedru interesēm. Šajā arodbiedrībā ir apvienojušies aptuveni 725 autobusu vadītāji no 15 uzņēmumiem.

Arodbiedrības vadītājs Juris Kalniņš SestDienai uzsver, ka patlaban autobusu vadītājiem joprojām lielākā problēma ir algas. Proti, esot zema garantētā amata alga jeb stundas tarifa likme, un tāpat arī darba samaksas sistēma neesot motivējoša. Savukārt prēmijas un piemaksas veido neskaidru jucekli, kas nepadara samaksas aprēķinu viegli saprotamu.

''Mūsuprāt, šī sistēma vairāk kalpo par labu darba devējam autobusu vadītāju sodīšanai. Cik valstī pārvadātāju uzņēmumu, tik samaksas sistēmu, neskatoties uz to, ka tirgus ir regulēts!'' norāda Kalniņš un vēl piebilst, ka valsts budžetā ir zema dotācijas pamatbāze, kas neļaujot pārvadātājiem pārskatīt un nodrošināt konkurētspējīgas algas.

Arī arodbiedrības pārstāvis apstiprina, ka darbinieku tik tiešām trūkstot, turklāt šo arodu vairs neizvēlas jauni cilvēki, jo viņiem tā nešķiet prestiža. ''Šo profesiju neizvēlas zemā atalgojuma dēļ un darba un atpūtas laika regulējuma nesakārtotības dēļ,'' uzskaita Kalniņš.

ATD gan pārmetumus noraida un, komentējot sāpīgo algu jautājumu, norāda, ka valsts no savas puses iepriekš nekad nav noteikusi stundas likmi par autobusa vadīšanu un varētu to nenoteikt vispār, jo atalgojums arī šajā jomā, tāpat kā visos citos uzņēmumos, ir darba devēja un darba ņēmēja savstarpējās vienošanās ziņā. Tomēr, nākot pretī autobusu vadītājiem, direkcija šoreiz konkursā pirmo reizi noteikusi minimālo stundas likmi par autobusa vadīšanu. Ierobežojumu attiecībā uz maksimālo likmi nav. Turklāt pārvadātājs ne tikai drīkst maksāt vairāk par autobusa vadīšanu, bet arī nodrošināt darbiniekiem dažādas piemaksas. Piemēram, par autobusu tīrīšanu (vienā gadījumā tas ir atsevišķs pakalpojums, citā to dara autobusa vadītājs), biļešu tirdzniecību, kas jau šobrīd kā piemaksa esot minēta praktiski visiem, vai ''baltā krekla'' politikas ievērošanu jeb, citiem vārdiem sakot, to, ka vadītājs ir solīds. Šāda veida piemaksas jau šobrīd ir un var būt visdažādākās, to ATD neietekmē, ļauj vienoties darba devējam un ņēmējam.

2018. gadā vidējā stundas likme par autobusa vadīšanu jeb darbu pie stūres bija 4,42 eiro, svārstoties no trim līdz septiņiem eiro. Savukārt vidējā kopējā stundas likme bija 5,8 eiro, bet vidējā bruto alga reģionālās nozīmes maršrutu autobusu šoferiem – 925 eiro. Direkcijā atzīmē, ka darba samaksa autobusu vadītājiem katru gadu palielinās – pērn, salīdzinot ar 2017. gadu, tās pieaugums bijis par 9,6%, 2017. gadā tā palielinājusies par sešiem procentiem, 2016. gadā – par diviem procentiem, bet 2015. gadā, salīdzinot ar 2014., atalgojuma lielums šoferiem pieauga par septiņiem procentiem.

Jāsprādzējas arī dzejniekiem

Bet ko tad īsti ietver pasažieru autobusa šofera pienākumi? Kā uzsver paši jomas pārstāvji, šis darbs neaprobežojas tikai ar cilvēku nogādāšanu no punkta A līdz punktam Z, pa vidu apstājoties arī punktos B, C, D un citās pieturās. Autobuss ir jāvada, atbildot par cilvēku drošību uz ceļa, jāspēj tirgot biļetes, jāgādā par bagāžas novietošanu un vajadzības gadījumā arī jākomunicē ar pasažieriem. LAKRS vadītājs vēl piebilst, ka autobusa vadītājam tāpat ir jāpārzina dažādu darba devēju uzliktie normatīvi, kā arī jāuzņemas vēl cita atbildība, lai brauciens noritētu veiksmīgi.

Viena no lietām, kuru autobusa vadītājam noteikti nevajadzētu ignorēt, ir saistīta ar pasažieru piesprādzēšanos. Autobusos parasti ir iespēja drošības jostu pārvilkt pār vēderu, tomēr, būsim godīgi, parasti starp visiem pasažieriem ir labi ja divi trīs, kuri tik tiešām piesprādzējas. Vai tā ir nevēlēšanās izcelties, jo ''citi taču tā nedara'', neticība, ka šāda drošības josta var pasargāt arī autobusa avārijas gadījumā, vai vienkārši neaizdomāšanās par to un neuzmanība, tomēr fakts ir tāds, ka piesprādzēšanos starppilsētu sabiedriskajā transportā ne tikai pieprasa ceļu satiksmes noteikumi, bet tas tik tiešām var pasargāt arī nelaimes gadījumā.

Edgars par to saviem pasažieriem atgādina pirms katra brauciena un to arī pārbauda. Viņš pārliecinājies, ka pie pasažieriem jāiet ar smaidu – arī aicinot piesprādzēties – un tad visus var pārliecināt. ''Tāds, kāds es esmu pret pasažieriem, tādi viņi ir arī pretim. Arī tagad,braucot šurpu, pārbaudīju, vai ir piesprādzējušies.

Eju ar smaidu un, ja nav piesprādzējušies, prasu: nu, nesanāca? Vai palīdzēt?

Zina jau tie pasažieri un tad sameklē [drošības jostu] un piesprādzējas. Bet, ja iešu uzbrūkošā tonī un kaut ko pārmetīšu, tad diez vai kas labs sanāks,'' savu stratēģiju stāsta Edgars. Viņš gan nenoliedz, ka šāda attieksme nākusi tikai ar pieredzi. Sākotnēji arī viņam gribējies ''lekt pret visu, kas nepatīk''. Taču tagad pasažieru sniegtie smaidi un labie vārdi par braucienu esot arī viens no motivatoriem ikdienā.

Kopumā gan šo darbu droši vien nevarot uzskatīt par vieglu, atzīst Edgars un vienlaikus uzsver, ka viņam tas šķiet aizraujošs – viens un tas pats ceļa posms pat dažādās diennakts stundās jau ir savādāks, nerunājot nemaz par gadalaikiem. ''Tāpat cilvēki salonā, noskaņojums. Katru dienu ir iespēja satikt tik daudz dažādu cilvēku! Prātā nāk tāds kluss brauciens no Rīgas, kad visu ceļu klusi nopļāpājām ar [dzejnieku] Viku un kādu kundzi – par grāmatām, izrādēm, zvēriņiem dārzā… Kā gan citādi tas būtu iespējams?'' atminas Edgars.

Iedrošināja šofere

Ja salīdzina ar cita veida šoferu pienākumiem, tad autobusa vadīšana Edgaram liekas mierīgāka nekā, piemēram, kravas automašīnu stūrēšana. Viņš vairākus gadus strādājis par tālbraucēju šoferi un atceras, ka, braukājot pa Eiropu, ceļi ar autofurgoniem bijuši pilni un brīžiem no tā kļuvis neomulīgi. ''Tad gan bija šī sajūta, ka kaut kur brauc tas pārgurušais šoferis, kas tagad varbūt ir aizmidzis un tad kādā brīdī nāks pretim… Ar autobusu braucot, šādas domas nav,'' atzīst Edgars.

Tagad viņš arī iedrošina citus tālbraucējus, kuri dzīvē grib kaut ko mainīt, kļūt par sabiedriskā transporta vadītājiem. Ja kravas automašīnas šoferis iepriekš ticis galā ar tahogrāfu, tad arī autobusos esošie kases aparāti problēmas nesagādāšot. ''Un, kā teica šoferīte no Limbažiem, tiem, kuri ir braukuši ar kravas mašīnām, autobuss ir kā bērnu spēlītes! Viņa zina, ko saka, jo pati ilgus gadus vadījusi sedlu vilcēju ar puspiekabi tuvākos un tālākos ceļos. Padomājiet par to!'' mudina Edgars.

Jautāju, vai viņš bieži sastapies ar sievietēm, kuras vada sabiedrisko autobusu. Edgars atzīst, ka varbūt ne bieži, bet saticis esot. Jau minēto autobusa vadītāju no Limbažiem viņš sastapis arī pirms kāda laika Valmieras autoostā, taču abi bijuši pazīstami jau iepriekš, jo kopā gājuši kursos, lai iegūtu autobusa vadītāja profesionālo kategoriju. Vēl kāda cita šofere izrādījusies pēdējais iedrošinājums Edgaram sākt autobusa vadītāja gaitas kā profesionālim. ''It kā maza, trausla sieviete, bet lieliski tiek ar to visu galā. Un tad es domāju: ei, Zaķi, un tu netiksi?! (..) Braukt it kā gribējās, viss bija, bet tieši viņa palīdzēja tādas iekšējās šaubas pārvarēt,'' atzīst Edgars.

Šofera statuss un profesija gan viņam likusies interesanta jau no bērnības.

''Tas stūres rats mani vilinājis visu laiku, cik sevi atceros. Jau kā mazam puikam man šoferi likās kā tādi dievi uz šīs zemes – kaut kas īpašs,'' stāsta Edgars.

Viņa vecākiem gan automašīnas nav bijis, un viņa bērnībā Valmierā ģimene dzīvojusi klusā ielā, kur vispār transportlīdzekļi daudz nav braukājuši. Tādēļ iemeslus, kas veicinājuši šo puikas interesi par šofera profesiju, Edgaram tagad grūti nosaukt. Tomēr viņš atceras, ka bērnībā kaimiņam piederējis iespaidīgākais PSRS limuzīns – ZIS 101. Tā bijusi vienīgā automašīna, kas piederējusi kādam no šajā ielā dzīvojošajiem, un Edgars atminas, ka jau tikai izbraukšana ar to no pagalma vien bijis vesels piedzīvojums. Ikreiz, kad kaimiņi devušies kādā izbraucienā, sieva vispirms stāvējusi ārpusē, lai skatītos, vai tobrīd vispār iespējams no pagalma izbraukt. Ar šo pašu ZIS 101 kaimiņu pāris reizi pa reizei atpūtušies pie jūras un paņēmuši līdzi arī Edgaru. Tagad vīrietis pieļauj, ka, iespējams, tieši šī automašīna spēlējusi kādu lomu viņa uzskatos par autovadīšanas skaistumu.

Vajadzīgo kategoriju autobusa vadīšanai Edgars gan ieguvis jau vairāk nekā pirms 20 gadiem – to nokārtojis par bezdarbnieka pabalstu, ko saņēmis pēc tam, kad deviņdesmitajos gados daudzos uzņēmumos atlaida darbiniekus. Arī viņš bijis viens no tiem. Tomēr toreiz autobusa vadītāja apliecība esot nolikta dziļākajā plauktā uz vairākiem gadiem. Doma par profesionālu autobusa vadīšanu vienmēr esot bijusi kaut kur līdzās, bet atlikta. Kad 2008. gadā ekonomiskās krīzes priekšnojautās tālbraucēju parks, kurā ietilpa arī Edgars, pamazām samazināts, viņš beidzot izlēmis pamēģināt autobusa vadītāja darbu.

Vēl jāstājas Zemessardzē

Edgaram darba ikdienā jāvadā pasažieri no Valmieras uz dažādiem Latvijas nostūriem un atpakaļ, bet pašam īpaši liekas tālāki ceļojumi, kad viņa vadītais autobuss tiek noīrēts ārvalstu braucieniem. ''Vai gluži pats būtu tik daudzas zemes izceļojis un dažādus ceļus izbaudījis – gan Melnkalnes serpentīnus, gan Troļļu ceļus Norvēģijā. Ir tāds patīkams gandarījums, vedot zinātkārus ceļotājus, kuri ar intresi pieņem un izbauda visu ceļojumu,'' saka Edgars. Viņš norāda, ka darba braucieni devuši iespēju būt klāt arī vēsturiskos brīžos, piemēram, kad šoruden Vācijas pilsētas Vetinas pamatskolai dots Ernsta Glika vārds. Tieši Vetinā dzimis pirmais Bībeles tulkotājs latviešu valodā, un arī Latvijā ir skola, kas nosaukta viņa vārdā – Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija. Latvijas skola pēc šī brauciena uz uzņēmumu arī atsūtījusi pateicības diplomu, un Edgars saka – tas bija varens pārsteigums!

Šādos tālākos braucienus bieži vien sanākot būt ne tikai stūresvīram – esot gan tulkots, gan dziedāts un pat demonstrēts, kā asināt izkapti. Reizēm kolektīviem arī izdodoties šoferīšus tā kārtīgi ieraut savā ēverģēlību virpulī. Patīkamo brīžu darba ikdienā ir daudz – visus pat nevarot nosaukt.

Protams, esot arī dažādas grūtības – kā tad bez tām! Tomēr vismaz pagaidām Edgars domā, ka šajā profesijā strādās arī pēc desmit gadiem. Lai gan bijusi iespēja izbraukāt visu Eiropu un pabūt citās valstīs, arī turpmāk vīrietis sevi redz Latvijā. Prasmes un valodu zināšanas gan viņam ļautu strādāt kādā turīgākā Rietumvalstī vai Skandināvijā, kur atalgojums būtu lielāks, tomēr braukt prom vīrietis nevēlas.

''Vai esmu Latvijas patriots? Droši vien esmu, tikai neesmu radis to tā skaļi deklarēt.

Man patīk Latvija, tās daba, cilvēki. Esmu stāvējis Baltijas ceļā un Rīgu sargājis barikāžu laikā, dziedu vīru korī,'' saka Edgars, uzreiz gan piebilstot, ka tādam īstam Latvijas patriotam vīrietim, viņaprāt, būtu jābūt arī Zemessardzē, kuras rindās gan viņš vēl pagaidām nav iestājies. ''Man līdz tam vēl jānonāk,'' viņš atzīst.

Edgars uzsver, ka nav ne vislabākais, ne pareizākais autobusa vadītājs un arī viņam sanākot reizēm kļūdīties. ''Esmu viens no mums, daudziem autobusu vadītājiem, kuri savu darbiņu katru dienu veic ar prieku un gādā, lai mūsu brauciena viesi nokļūtu galapunktā droši un laikā, bet brauciens būtu omulīgs un patīkams,'' visu savu ikdienu viņš apkopo vienā teikumā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Vai viegli būt šoferim? saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji