Anda Nulle rehabilitācijas jomas kuģi Latvijā stūrē jau vairākus gadus. To viegli vizualizēt – gan iedomājoties par viņas vadītā Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari balto ēku jūras krastā, gan jūtot viņas ietekmi, vadot Latvijas Ārstu rehabilitologu asociāciju. Savulaik izvairījusies no dalības komjaunatnē un kļuvusi par ārsti, tagad viņa mēģina nenest mājās pie ģimenes emocijas, kas darbā ar ļoti smagiem pacientiem ir neizbēgamas. Taču jebkurš, kas paviesojies viņas vadītajos Vaivaros, var just, ka tas nu jau ir Eiropas līmeņa rehabilitācijas centrs. Turklāt tālākie mērķi ir vēl augstāki.
Anda bijusi klāt gandrīz visam procesam, kā izaudzis Vaivaru rehabilitācijas centrs. Toreiz, aptuveni pirms 23 gadiem, Vaivari jau bija nodibināti un meklēja ārstus. Bija izsludināts konkurss, un pieteikties devās abi – arī dzīvesbiedrs.
"Ielikām abus mazos bērnus dzeltenā zaporožecā un braucām uz Jūrmalu pieteikties darbā. Toreiz rehabilitācijas nozare Latvijā vispār nebija attīstīta, bet man bija sporta medicīnas un ģimenes medicīnas zināšanas, un mūs abus pieņēma darbā toreizējais centra vadītājs un dibinātājs – tagad profesors – Aivars Vētra," atceras centra vadītāja. Pēc tam sācies garais izglītošanās ceļš, paralēli Latvijā dzimstot rehabilitācijas medicīnai.
Nesen Vaivaru rehabilitācijas centrs svinēja 25 pastāvēšanas gadus, un šajā laikā izdevies uz iepriekš esošas padomju laiku sanatorijas, kūrorta bāzes attīstīt Eiropas līmeņa rehabilitācijas iestādi. Konkrētāk gan Anda var runāt par iepriekšējiem sešiem gadiem, jo šajā laikā pie vadības stūres ir bijusi viņa. "Sākumā bija skaidrs, ka rehabilitācija Latvijā ir, arī speciālisti ir labi, bet Vaivaru attīstība tolaik bija viļņveidīga, un 2011. gadā pēc ekonomiskās krīzes te bija iestājusies stagnācija. Bija sajūta – nē, šādi tālāk strādāt nevar! Vai nu ir jāattīstās, vai jāiet strādāt kaut kur citur," stāsta vadītāja. Viņa arī uzskata, ka gadījumā, ja vēlies kaut ko izdarīt un paveikt, ir muļķīgi to prasīt no citiem – ja vari, ej un dari, nevis vaino apkārtējos un situāciju. Tā bija arī motivācija pretendēt uz vadītājas amatu.
Sākumā centrs bija jāsakārto, lai tas vispār izdzīvotu. "Tam vajadzēja izdzīvot, savākties, noturēt personālu un vienkārši nebankrotēt," viņa atceras. Tikai pēdējos gados sākusies izaugsme. 2014. gadā starptautiski akreditēta pirmā programma, kas domāta spinālajiem pacientiem. Šogad martā akreditāciju saņēma Cerebrālās triekas programma bērniem, un tūlīt jau tiks akreditēta trešā, bet septembrī jau tiek gaidīta ziņa par nākamo rehabilitācijas programmu pacientiem pēc mugurkaula operācijām. Tāpēc tagad jau var teikt, ka šis ir Eiropas līmeņa rehabilitācijas centrs. Protams, ar ļoti mazu finansējumu, ja salīdzina ar Eiropu, piebilst vadītāja. Tikai šogad beidzot izdevies iegādāties modernas un ļoti nepieciešamas tehnoloģijas. Treknajos gados ārstniecības iestādes kārtīgi apbruņojušās ar kompjūtertomogrāfijas, magnētiskās rezonanses iekārtām, bet rehabilitācijā bija tikai kušetes un labi speciālisti, kas varēja strādāt ar rokām.
"Protams, arī šobrīd speciālisti ir svarīgākais posms. Neviena mašīna, neviens robots, neviena tehnoloģija nestrādās, ja nebūs gudru profesionāļu.
Bet mums nācās ļoti ilgi sakārtot šo centru un arī nozari, lai mēs līdz šīm tehnoloģijām tiktu. Tad, kad pirms pieciem gadiem stāstīju par savu vīziju, ka mums būs robottehnoloģijas, par mani nedaudz smīkņāja – ko viņa tur stāsta," atmiņās dalās Anda.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!