Nestrādā, nemācās, neiegūst arodu. Varbūt kāds sniedzas pēc vērtējošas etiķetes, bet mūsdienās šāds statuss neraksturo tikai pāris "zemu kritušu" slaistu.
Starptautiskais akronīms NEET – no angļu valodas not in employment, education or training – apzīmē jauniešus vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kuri nav iesaistīti nodarbinātībā, izglītībā vai darba apmācībās. Pie NEET grupas patlaban pieskaitāma ievērojama Eiropas populācijas daļa, turklāt kā kopa tā ir ļoti neviendabīga.
Lielākā daļa šīs grupas jauniešu šādā situācijā atrodas nejauši un negribēti, nelielai daļai NEET statuss ir nosacīti brīvprātīga izvēle. Taču šī ļoti daudzveidīgā grupa citus sabiedrības locekļus bieži vien mulsina un pat aizkaitina citādi audzinātus un domājošus cilvēkus, nereti kļūstot pat par zīmogu veselai paaudzei.
Lai labāk izprastu NEET, izpētes tīkli jāmet plaši – lai arī nesena, šīs grupas pētniecība ir starpdisciplināra un skar gan psiholoģiju, pedagoģiju un socioloģiju, gan ekonomiku, politikas plānošanu un citas jomas. Bet jāsāk ar pamatiem – uzzināt un cilvēcīgi mēģināt izprast, ko ietver šis plašais jēdziens.
NEET VEIDOŠANĀS
Pirmo reizi NEET jēdziens parādās XX gadsimta beigās. Apvienotās Karalistes pētnieki izmantoja šo akronīmu, lai aprakstītu plašas jauniešu grupas neaizsargātību un nestabilitāti darba tirgū. Jēdzienu pārņēma vairākas pasaules valstis un reģioni, tostarp Eiropas Savienība (ES). 2010. gadā Eiropas Komisijas Nodarbinātības komiteja NEET jēdzienu jau lietoja kā rādītāju pieaugošai tendencei, un tas tika ietverts ES politikas dokumentos. Tāpat šis jēdziens pamazām izplatījās pētniecībā un atbalsojās publiskajās diskusijās – par spīti tam, ka ne sākotnēji, ne šobrīd neeksistē vienota definīcija, ko precīzi tas ietver.
Visbiežāk, arī Latvijā, vecuma grupa, uz kuru attiecina NEET, ir 15–29 gadi. Apvienoto Nāciju Starptautiskā Darba organizācija (angļu valodā: International Labour Organization jeb ILO) NEET sadala sīkāk: 15–19, 20–24 un 25–29 gadu vecuma grupās. Ir valstis, kur vecuma amplitūda ir šaurāka, piemēram, Skotijā vecuma ietvars ir 16–19 gadu. Bet "jaunietis" var būt arī vecāks: Eurostat nodarbinātības pētījumi, kurus iekļauj arī NEET analīzē, apskata iedzīvotājus līdz pat 34 gadu vecumam.
Taču – gadu robežas vēl ir konkrētas, toties definēt NEET pēc sociālā raksturojuma jau ir grūtāk. Noteiktās pasaules daļās definīcijā vairāk parādās sociālo normu un arī aizspriedumu zīmogs. Japāna ir viena no valstīm, kurā NEET termins iedzīvojās ātri, taču tā nozīme un būtība mainījās, pielāgojoties vietējam kontekstam. Japānā NEET grupā neiekļauj mājās paliekošus vecākus un aprūpētājus, jo sabiedrībā šīs lomas uztver kā nozīmīgu darbu kopienas labā. No otras puses, šajā valstī "nodarbošanās ar neko" tiek uztverta izteikti negatīvi un sociālās izolētības risks tāpēc ir augstāks. ES izpratne kopumā ir vienota: pamats ir ekonomiskās aktivitātes raksturojums, tāpēc NEET iekļauj ļoti plašu iedzīvotāju loku.
"Ja domājam par NEET konstruktu kā tādu, tad saprotam, ka tas ir virstermins, zem kura patiesībā ir ļoti daudz sociālo grupu. Riska faktori nokļūt šajā lielajā NEET ietvarā ir dažādiem cilvēkiem. Tas varētu būt, piemēram, zems izglītības līmenis, zemi ģimenes ienākumi, nelabvēlīga ģimenes situācija, psihiskās veselības problēmas, piemēram, uzvedības problēmas vai atkarību izraisošo vielu lietošana, un citi socioloģiskie un psiholoģiskie aspekti, arī ģimenes faktori, piemēram, [nepieciešamība agrīni uzņemties pieaugušā pienākumus ģimenē], kas veicina izvairīšanos no iesaistīšanās gan darba tirgū, gan treniņu aktivitātēs. Tas ir aspektu kopums," stāsta DBT psihoterapijas speciāliste un Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes lektore Romija Krēziņa. Viņa ar šo sabiedrības grupu saskārusies arī praksē, jo iepriekš strādājusi Bērnu un pusaudžu resursu centrā.
NEET SKAITĻOS
Kopš 2000. gadu sākuma OECD valstīs kopumā ir mazinājies NEET pārsvars, taču tas joprojām ir ļoti nevienāds starp valstīm. Proti, NEET īpatsvars svārstās no nepilniem 5% Nīderlandē līdz vairāk nekā 40% Dienvidāfrikā un 28% Turcijā.
Pirms 25 gadiem Latvijas rādītāji jauniešu nodarbinātībā bija sliktāki, toties šobrīd tie ir zemāki nekā OECD un arī Eiropas Savienības valstu vidējie rādītāji. Pēdējās desmitgadēs nenodarbināto un ārpus izglītības esošo jauniešu skaits ES pieauga divu krīžu laikā – 2008. gada ekonomiskās un pēc tam Covid-19 krīzes laikā. Pandēmija mainīja ne vien pieejamību izglītībai un apdraudēja iespējas tajā noturēties, bet arī veicināja sociālu norobežošanos un nomāktību jauniešu vidū, turklāt daudzviet skāra tieši tās nozares, kurās visbiežāk nodarbināti jaunieši, – tūrismu, preču mazumtirdzniecību un viesmīlības nozari. ILO norāda, ka 2021. gadā jauniešu nodarbinātība kritās par 8,7%, bet pieaugušo nodarbinātība – par 3,7%. Pieredze apliecināja, ka jaunieši kā grupa ir mazāk aizsargāti ārēju krīžu ietekmē, un mudināja attīstīt jauniešu atbalstam paredzēto ES politiku un tās realizācijas instrumentus.
Eiropā 2023. gadā 11,2% jauniešu 15 līdz 29 gadu vecuma grupā bija ārpus darba tirgus, izglītības un mācībām. Visbiežāk, lai gan ne vienmēr, NEET īpatsvars ir lielāks tieši lauku reģionos, kam seko vidēja blīvuma apdzīvotas vietas un piepilsētas, bet pilsētās NEET rādītāji ir zemāki. Tā ir arī Latvijā. Lai arī atšķirības nav krasas, tās nevar neņemt vērā. Nodarbinātības iespējas daļēji veido katras valsts ģeogrāfiskais raksturojums, zemes plānojums un pilsētu tīkla struktūra, kā arī vēsturiskais un tradīciju konteksts, tomēr ne visu. Būtiska loma ir pieejamībai, reģionālās attīstības politikai un decentralizācijai.
"Latvijā tieši lauku teritorijās NEET rādītāji ir augsti, un ir jautājums, vai šiem cilvēkiem vispār ir iespējas iesaistīties daudzveidīgās aktivitātēs," skaitļus komentē Krēziņa. Ja salīdzina jauniešu iegūtās izglītības līmeņa un nodarbinātības kopsakarības, ES dalībvalstu rādītāji ir atšķirīgi. Savukārt raksturojumā pēc dzimumiem tendence visur ir vienāda – NEET situācijā vairāk nokļūst sievietes.
Tikai trijās valstīs, tostarp Igaunijā, vīriešu īpatsvars nenodarbināto jauniešu grupā ir lielāks. Ja NEET statistikā tiek iekļautas arī jaunās māmiņas, šāda tendence ir loģiska, taču, ja plaisa starp dzimumiem ir izteikti liela, kā, piemēram, Turcijā, Rumānijā un Čehijā, tas drīzāk liecina par striktu lomu un sociālo normu iedalījumu sabiedrībā.
Eiropas Savienības mērķis līdz 2030. gadam ir samazināt NEET situācijā esošo jauniešu daļu līdz 9%. Jau trešā daļa ES valstu šo rādītāju ir sasniegušas. Latvijā pietrūkst mazliet – 2023. gadā NEET grupai pieskaitāmi bija 10% jauniešu jeb 27 tūkstoši cilvēku, liecina Oficiālās statistikas portālā atrodamie dati.
DARĪT, LAI DERĒTU
Dali kā dalīdams, bet realitātē NEET ir daudzšķautņaina, ļoti dažādu cilvēku un dzīves situāciju kopa. Eiropas Savienības pētījumos izdala septiņas lielas apakšgrupas.
Ir jaunieši, kas jau ir pieteikušies mācībām vai ir pieņemti darbā un līdz ar to drīz vairs nebūs NEET situācijā (10,4%). Ir gan īslaicīgi, mazāk nekā gadu, nenodarbināti (20,7%), gan ilglaicīgi nenodarbināti (14,4%), taču abās šajās apakšgrupās darbu aktīvi meklē. Pati lielākā no grupām (24,1%) ir ģimenes apstākļu dēļ nenodarbinātie, tostarp vecāki un aprūpētāji, un deviņas desmitdaļas no šīs grupas ir sievietes. Daļa jauniešu nevar strādāt algotu darbu slimības vai invaliditātes dēļ (9,5%). NEET grupā ir arī tie, kas vairs netic, ka darbu atradīs – viņi ir nepārliecināti par savām spējām un nesaskata iespējas (tādu ir 5%). Savukārt septītā apakšgrupa varētu būt nosaucama "…un citi" (15,8%). Tā ir daudzveidīgu dzīves gājumu un sociālo raksturojumu pārstāvošu jauniešu grupa, kurā ietilpst gan visneaizsargātākie, gan visprivileģētākie.
Katru no apakšgrupām gan varētu dalīt vēl sīkāk. Kādas tad vispār ir iespējas izveidot vienotu Eiropas Savienības politiku, lai nodrošinātu tik daudzveidīgas grupas intereses, turklāt – atšķirīgu valstu kontekstā?
ES ir kopīgs mērķis vairot jauniešu nākotnes iespējas un iesaisti un mazināt sociālo neaizsargātību. Eiropas jaunatnes stratēģija, Jauniešu garantija un Erasmus+ – šīs un daudzas citas programmas un politika kopā dod plašu ietvaru un iespējas darbam ar jauniešiem, vienlaikus sniedzot iespēju katrai dalībvalstij izveidot neatkarīgu un pielāgotu pieeju saviem jauniešiem un ļaujot izstrādāt savas stratēģijas. Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra (JSPA) Latvijā administrē Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmu un vairākas ES programmas, piemēram, Erasmus+ jaunatnes jomā, Eiropas solidaritātes korpusu un citus projektus.
Viens no tiem ir arī ES fondu projekts Proti un dari 2.0, kurā jauniešiem tiek izstrādata individuāla pasākumu programma un sniegts mentora atbalsts. Daudziem no viņiem tieši cilvēcīgais atbalsts ir visnozīmīgākais.
"Projekta Proti un dari 2.0 ietvaros ir iespējams sniegt atbalstu visām NEET grupām. No pašvaldībām ir atkarīgs, ar kādām grupām tās izvēlas strādāt, redzot un izprotot tieši savu reālo situāciju. Jāmin arī, ka dažām NEET grupām, piemēram, romiem, Ukrainas kara bēgļiem, jauniešiem ar invaliditāti, ir iespēja saņemt atbalstu arī citos speciāli izveidotajos projektos / programmās," saka JSPA Struktūrfondu nodaļas vadītājs Raitis Imša.
Latvijā darbs ar jaunatni, ieskaitot NEET situācijā esošos, ir viena no pašvaldību autonomajām funkcijām. Izglītības un zinātnes ministrija ir sagatavojusi metodiskos materiālus, lai atbalstītu pašvaldības šajā darbā. Katrai pašvaldībai ir iespēja novērtēt savu jauniešu vajadzības un rīkoties, ņemot vērā individuālos apstākļus. Šāda pieeja daudz tiešāk palīdz jauniešiem, jo pakalpojumi ir pieejamāki un atbilstošāki. Taču JSPA pārstāvji atzīmē, ka, īstenojot programmas un projektus, var novērot, ka ne vienmēr pašvaldību kapacitāte un resursi ir pietiekami, un tas, cik lielā mērā NEET situācijā esošie jaunieši tiek iesaistīti, šobrīd ir katras pašvaldības atbildība. Plašāks skats uz atbalsta politiku ir vēlams, jo pētījumi (piemēram, Berigel et al., 2023) rāda, ka nenodarbināto jauniešu atbalsta instrumentiem pēc iespējas ir jābūt koordinētiem ar citu veidu sociālo atbalstu ģimenēm, maznodrošinātajiem, darba devējiem un kopienām, kurās ir jaunieši NEET situācijā. Krēziņa vēl atzīmē – pētījumos ir novērota tendence, ka sociālos pakalpojumus veiksmīgāk spēj izmantot tie, kas jau atrodas relatīvi labākā situācijā – ar pieeju informācijai, rīkiem, mazāku valodas barjeru.
Maija Kolberga, JSPA ES programmu departamenta direktore, uzsver, ka izveidoti dažādi atbalsta mehānismi, lai iekļautu jauniešus ar ierobežotām iespējām: "Jāatzīmē, ka jaunieši ar ierobežotām iespējām ES programmu izpratnē nav tikai jaunieši ar invaliditāti. Tie ir arī jaunieši ar ekonomiskajiem, sociālajiem un ģeogrāfiskajiem šķēršļiem, mācīšanās grūtībām, kultūru atšķirībām u. c. Viena no programmas Erasmus+ prioritātēm, es teiktu – būtiskākā, ir jauniešu ar ierobežotām iespējām iekļaušana." Eiropas Komisija programmā tam paredzējusi papildu finansējumu, atbalstot arī personas, kas ar šādiem jauniešiem strādā, un šādi instrumenti un atbalsta mehānismi ir vairāki. Un, kā norāda Kolberga, kopš 2021. gada, kad sākās jaunais programmas Erasmus+ periods, piemēram, šajā programmā jaunatnes jomas projektos aptuveni piektā daļa dalībnieku ir bijuši jaunieši ar ierobežotām iespējām.
Tomēr pie iekļaujošas vides veicināšanas gan skolās, gan darbavietās Latvijai jāstrādā vēl daudz vairāk, uzskata Krēziņa. Īpaši augstā riska grupā ir jaunieši vecāki, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām. Bērniem un jauniešiem, laikus saņemot varbūt pat nelielu, bet tiešām vajadzīgu atbalstu skolās un izglītības iestādēs, būtu mazāks risks vēlāk nokļūt NEET situācijā.
NOTURĪGAS PRASMES
Speciālisti stāsta, ka liels uzsvars šobrīd ir uz dažādu prasmju apgūšanu. Piemēram, jau minētais Erasmus+ dod iespēju jauniešiem attīstīt dažādas kompetences ar neformālās izglītības palīdzību. "Tas ir – apgūt zināšanas, prasmes un mainīt savu attieksmi, analizējot situācijas individuāli, sadarbojoties komandā, mācoties caur praktisku darbošanos. Lielais ieguvums no šiem projektiem ir tieši soft skills jeb vispārīgās prasmes. Paši jaunieši atzīst, ka projekti palīdz palūkoties uz Eiropu un tās vērtībām plašāk, uzlabot angļu valodas prasmes, iemācīties strādāt komandā, risināt konfliktsituācijas starptautiskā vidē, kā arī lauzt dažādus stereotipus. Ir jaunieši, kas piedalās vienā projektā, ir tādi, kas piedalās vairākos, bet katrs projekts ir citāds – cita tēma, cits valstu un dalībnieku sastāvs –, un katrs projekts ļauj mācīties un stiprināt iepriekš minētās prasmes, kas ir vērtīgas darba tirgū," stāsta Kolberga.
Dalība starptautiskos projektos vai brīvprātīgajā darbā ir tiešām vērtīga, emocionāli piesātināta un neaizmirstama pieredze. Tomēr ir jaunieši, kuri, kādu laiku pavadot šajā specifiskajā burbulī, pēc tam nespēj atgriezties pārējai sabiedrībai ierastajā darba un reizēm arī sociālajā vidē. Tas skaidrojams ar to, ka starptautisko projektu un organizāciju dinamiskā, mainīgā un internacionālā vide ievērojami atšķiras no ikdienas ritma darbavietā vai mācībās. Ietekmējošie apstākļi ir ļoti individuāli, taču programmu dalībniekiem var rasties līdzīgas grūtības atgriezties stabilā, pozitīvā rutīnā un pielāgoties "normālajai dzīvei" (protams, tikai pēdiņās, jo kas gan tāda vispār ir). Tas nenozīmē, ka jauniešiem nevajadzētu projektu iespējas izmantot, tieši pretēji. Lielākā daļa no tiem, kas paši ir piedzīvojuši šo iespēju vai arī novērojuši personīgās pārmaiņas citos, novērtē to kā vērtīgu dzīves izziņas, pieredzes un sociālo spēju iegūšanas katalizatoru. Jeb, citiem vārdiem, – mūsdienās jauniešiem pēc vidusskolas nav uzreiz jāzina, ko viņi darīs tālāk, un šāda pieredze ir neaizstājama. Tomēr svarīgi, ka laikus, arī jauniešu politikas veidošanā, jāatceras, ka šīs ir ļoti atšķirīgas vides, starp kurām ir nepieciešama pāreja. Piemēram, varbūt šajos projektos cilvēkam noderīgi būtu iemācīties arī izveidot veselīgus ilgtermiņa paradumus, izturēt garlaicību un novērtēt mērenību, norāda eksperti.
"Jaunie vecāki ļoti vēlas palīdzēt bērniem un tos atbalstīt. Tas, kas dažkārt notiek, – tiek noņemtas nost grūtības un izaicinājumi. (Piemēram, bērna vietā risināti konflikti vai rakstītas e-vēstules pasniedzējiem – aut.) Kad bērns kā jauns pieaugušais nonāk darbavietā, viņam pietrūkst autonomijas un dzīvesspēka (jeb noturības; angliski: resilience) un rodas grūtības tikt galā pat ar nelieliem šķēršļiem. Audzinot jauno paaudzi, blakus ģimenes siltumam, atsaucībai un mīlestībai mums ir jāveicina arī izturība un autonomija," atzīst Krēziņa, jau plašāk runājot par šīm cēloņsakarībām.
KAS NO VISA?
Ilglaicīgi atrodoties NEET situācijā, jauniešiem palielinās riski, kas saistīti ar nākotnes nodrošinātību, kā arī ar iekļaušanos un socializēšanos. "Protams, daļa tiešām izvēlas neiesaistīties darba tirgū vai izglītībā, taču jāsaprot, ka, lai arī kas tie būtu par apstākļiem, kādēļ cilvēks neizvēlas konvencionālu darba un izglītības ceļu, tas jebkurā gadījumā ir saistīts ar augstākiem riskiem – primāri jau jaunieša potenciāla zaudēšanu. Pētījumi rāda, ka ilgstoša atrašanās šādā statusā var negatīvi ietekmēt jaunieša spēju nākotnē iesaistīties darba tirgū, prognozē zemāku ienākumu līmeni, fiziskās un mentālās veselības traucējumus," norāda Krēziņa.
Nav viena vai pat dažu universālu cēloņu, kā jaunieši nokļūst NEET statusā. Pusaudža gadu mentālajai veselībai ir liela nozīme, un aptaujas liecina, ka pēdējos gados Eiropas Savienībā jaunieši zemu novērtē savu mentālo labbūtību: jaunieši jūtas kopumā vientuļāki un depresīvāk noskaņoti, nomāktāki nekā iepriekšējās paaudzes. Dažādi ģimenes faktori ir ietekmīgi, un nebūt ne visi ir nelabvēlīgām ģimenēm raksturīgi. "Tas, ko mēs redzam, skatoties uz ģimenes ienākumu līmeni, ir paraboliska līkne – bērnu risks nonākt NEET situācijā ir augstāks gan ģimenēs ar zemiem, gan augstiem ienākumiem, savukārt zemāks ģimenēs ar vidējiem ienākumiem," datus komentē Krēziņa. Vecāku loma privileģētākajās no NEET situācijām varētu būt saistīta arī ar iepriekš minēto pāraprūpi, ne tikai ar finansiālajām iespējām. Citi no ietekmējošajiem faktoriem neskar ģimenes nodrošinātību, bet ieskicē saistību starp attiecību dinamiku un notikumiem ģimenē un riskiem nokļūt NEET situācijā nākotnē. Piemēram, līdz agrīnam pusaudžu vecumam piedzīvoti trauksmaini ģimenes apstākļi, hroniska vecāku depresija vai ilgstošs vecāka un bērna konflikts šo risku paaugstina.
Gadsimtu mija, kad NEET termins sāka biežāk parādīties sabiedrības diskusijās, bija arī laiks, kad jauna paaudze, saukta par mileniāļiem, ienāca darba tirgū. Šīs un arī nākamās paaudzes ieceres un prasības pret darbu un arī pret savu izglītību bija pilnīgi atšķirīgas no iepriekš pieņemtā modeļa. Likumsakarīgi, ka jauniešu piesaiste darba tirgum vai mācībām nenotika tik plūstoši, kā varētu gaidīt. Paaudžu atšķirības ir vēl viens no daudziem elementiem, kas kopā veido NEET.
DAUDZPUNKTE TURPMĀKAJAM
"NEET ir liels makrotermins. Kad iedziļināmies arvien vairāk, tad vairs neskatāmies uz NEET riskiem, bet uz to cilvēku, kas mums priekšā, – kādas ir viņa konkrētās sociālās un psiholoģiskās vajadzības, kuras viņam ir jārisina,» sarunas beigās secina Krēziņa.
NEET uzskaite un pētījumi parasti ir politikas veidotāju un valdības institūciju iniciēti un labi apraksta kvantitatīvos rādītājus un ekonomisko statusu. Taču ļoti nepieciešami ir kvalitatīvo rādītāju pētījumi, kas ļautu ne vien labāk saprast NEET un ilgtermiņa riskus, kam šie cilvēki ir pakļauti, bet arī preventīvi mazināt šīs sabiedrības grupas lielumu nākotnē. Saprotot, cik kardināli atšķirīgi ir NEET situācijā nonākuši (un vispār) jaunieši, ES dokumentu ekonomiskā zaudējuma, ko rada jauniešu nenodarbinātība, aplēses atstāj merkantilu pēcgaršu.
Līgai Marcinkevičai, šobrīd Latvijas Mākslas akadēmijas docentei, ir vairāk nekā 20 gadu pieredze izglītībā, un viņa plašāk iezīmē paaudžu pārmaiņas, kas pēdējās desmitgadēs vērojamas. Speciāliste norāda, ka šobrīd apkārt ir ļoti daudz mulsinātāju. Proti, visu paaudžu pārstāvjiem, ne tikai jaunākās, šobrīd ir grūtāk pieņemt iekšēji pamatotu izvēli un būt mierā ar to šķietami neierobežotu un arvien jaunu izvēļu priekšā. Tādēļ svarīgākais uzdevums ir atvērt ceļu domāšanai – autentiskai, analītiskai, sevi izzinošai un pārbaudošai. Un būt cilvēcīgiem.
Uz klišejisko jautājumu, vai jaunieši mūsdienās ir citādi, Marcinkeviča atbild, pretjautājot, ko gan atbilde uz šādu jautājumu dod. "Manuprāt, mana studiju kursa, kurā jaunie cilvēki iedziļinās savās radošajās praksēs un idejās, vissvarīgākie sasniedzamie rezultāti ir runāšana, dzirdēšana un ieklausīšanās – apsēžamies cits citam pretī un runājam. Ja tev – studentam – visu laiku likās, ka nevienu neinteresē tas, ko tu dari vai esi izdomājis darīt, tad te es esmu – mani interesē. Mums ir viena akadēmiskā stunda. Stāsti man! Cik pats gribi, bet stāsti. Es klausos."
*Rakstā paustais nepārstāv autores darbavietas Pasaules Dabas fonda viedokli