Lai gan esam Izraēlā jau trešo dienu un iepriekš kopā vairākas stundas pavadītas, aplūkojot ievērojamākās vietas Jeruzalemē, 40 minūtes autobusā, braucot no Telavivas uz attālāku pilsētu, kur katrs Eirovīzijas dalībnieks īpašā mežā iestādīs koku, ir gandrīz vienīgais laiks, kad varu aprunāties ar grupas Triānas parks dalībniekiem – Agnesi Rakovsku, Edgaru Viļumu, Kristapu Ērgli un Artūru Strautiņu. Vēl pāris jautājumu paspēju uzdot arī pie vakariņu galda pirms lielā šova Teātra klubā, kas ir šī notikuma – Israel Calling 2017 – centrālais pasākums. Būtībā izmēģinājums pirms lielās Eirovīzijas maijā Kijevā, jo delegācijas ir no 28 valstīm un katrs šeit popularizē savu Eirovīzijas dziesmu. Tāpēc saprotama arī grupas dalībnieku vēlme vairāk koncentrēties uz ārvalstu medijiem un faniem, kas izšķirs viņu likteni konkursā.
Mūziķu grafiks šīm dienām aprīļa sākumā ir saspringts – oficiālas vakariņas, sarkanais paklājs, intervijas, fotosesijas, mēģinājumi, dažādi citi pasākumi un koncerts. Katra diena iestiepjas tālu pāri pusnaktij, un nav brīnums, ka pārbraucienu pauzēs ik pa laikam kāds piever acis vai vienkārši nevēlas runāt. Grupas solistei Agnesei visam pa vidu vēl jāpagūst būt mūžīgi mainīgai, radot arvien "skaļāku" tēlu. Tas arī nostrādā – viņai uzmanības netrūkst. "Varbūt no malas liekas, ka braucam atpūsties un tusēt, bet patiesībā tas viss ir ļoti, ļoti nogurdinoši. Mēs neesam izgulējušies, visu laiku jādomā, ko tu teiksi, kā izskatīsies, kur dosies – stādīt koku, parunāt ar dažādiem svarīgiem cilvēkiem katrā valstī. No malas tas viss izskatās it kā forši, bet tas ir darbs. Man negribētos, ka cilvēki Latvijā domātu, ka mēs te sauļojamies Izraēlas pludmalē. Te esam jau trīs dienas, bet es vēl neesmu bijusi līdz jūrai, kas ir pāris metru attālumā no viesnīcas, un nezinu, vai tas sanāks," saka Agnese.
Artūrs pat intervijas laikā ir pievēris acis, iespējams, guļ, iespējams, izliekas. Viņu pamodina vien jautājums par citplanētiešiem. Tiem ticat? Visi uzreiz vienbalsīgi atbild: "Jā!" Tāpat viņi uzskata, ka cilvēks savu kāju uz Mēness gan nav spēris. Šis ir trešais no kopumā četriem pirmseirovīzijas pasākumiem dažādās valstīs, kur grupa piedalās.
No Londonas Agnese un Kristaps uz Telavivu atlido vien pirmās dienas vakarā. (Edgars un Artūrs, neskatoties uz visās malās esošajiem brīdinājumiem, ka peldēties šobrīd nav ieteicams, tikmēr jau paguvuši ielīst Vidusjūrā.) Savukārt pēc atgriešanās Latvijā jau nākamajā nedēļā Agnesei un Edgaram jālido uz Madridi: arī tur princips tas pats – pāris dziesmu koncertā, intervijas ar ārzemju presi, bildes ar faniem un kontaktu vākšana, ko Triānas parks uzskata par lielāko pirmseirovīzijas posma ieguvumu – jau tagad tapušas ieceres par kopprojektiem ar citu valstu Eirovīzijas dalībniekiem.
IevIlkts ķeksītIs
Tikšana uz lielās Eirovīzijas skatuves grupai noslēgs zināmu posmu – būs ievilkts ķeksītis, kas atkal pavērs nākamās durvis. Jau toreiz, 2008. gadā, kad Triānas parks ar dziesmu Bye-bye centās pirmo reizi tikt uz Eirovīziju, grupai licies, ka tā būtu laba iespēja sevi parādīt plašākai auditorijai, arī tagad domas nav mainījušās. "Ir skaidrs, ka visa šī lielā ņemšanās un promo aizņem ļoti daudz laika, un liekas – kad tad mēs īsti dziedāsim un uzstāsimies? Bet tāds ir tas pasākums. Šis formāts varbūt dažiem liekas nepieņemams – ir mūziķi, kas ir ļoti skeptiski pret Eirovīziju, bet tajā pašā laikā ir tikpat daudz tādu, kas ļoti, ļoti vēlas tur būt. Atrast zelta vidusceļu ir ļoti grūti. Man personīgi liekas, ka tie vienkārši ir spēles noteikumi, kas jāpieņem. Eirovīzija funkcionē tā, kā tā funkcionē," komentē Agnese.
Par piedalīšanos visi grupas dalībnieki gan nav bijuši vienisprātis. Pēc ceturtā mēģinājuma tikt uz lielās skatuves ņemts pārtraukums. Kristaps atzīmē, ka konkurss prasa gan daudz naudas, gan enerģijas un būtībā ir ļoti izšķērdīgs pasākums. Piemēram, Zviedrijā katram dalībniekam atvēlēts vērienīgs budžets, lai visiem ir vienādi noteikumi, savukārt Latvijā, cik vari no sevis izspiest, tik arī ir. Līdz ar to jāmēģina aizraut ar mūziku, savu personību un mazāk domāt par dekorācijām un 3D hologrammām. Supernovā gan īstenojuši visu, kas iecerēts, un, iespējams, tieši šovs arī nostrādājis. Piedalīties atkal bijusi Agneses vēlme. "Mēs, protams, negribējām, bet kaut kā viss saslēdzās. Viss notiek pareizajā laikā," piebilst Kristaps. Lai gan grupa uz Eirovīziju tika vien ar piekto mēģinājumu, Agnese neuzskata, ka šobrīd Triānas parku asociē tieši ar to, – tie laiki esot pagājuši, jo ir arī virkne citu projektu. "Es nevarētu teikt, ka man ir ļoti daudz laika, lai domātu, kā kurš cilvēks mani uztver."
* Eirovīzijas aicinājums
Visu sarunu ar grupu Triānas parks lasiet 21.-27.aprīļa žurnālā SestDiena!
Tas ir jaunums