Ja lāča baidies, sēnēs iesi tik un tā

Domājot par to, kas visvairāk bendē cilvēka nervus, parasti min neiroparalītiskās gāzes, kobru dzimtas čūsku indi un valdības, taču no pirmajām divām var izvairīties, bet valdības izveido tie tautas priekšstāvji, kurus pati tauta ir ievēlējusi, tātad cilvēkam atliek vainot tikai sevi, turklāt neatkarīgi no tā, vai viņš par šiem tautas priekšstāvjiem, valdības izveidotājiem, ir balsojis, jo, ja nav, tā faktiski ir viņa atzīšanās nespējā pārliecināt citus, par ko nevajag balsot. Taču ir vēl viens nervu bendētājs, no kura izvairīties nav iespējams – pareizāk sakot, ir iespējams izvairīties tikai tad, ja cilvēks atsakās no piedalīšanās mūsdienu komunikācijā, tātad būtībā izsvītro sevi no dzīves. Šis nervu bendētājs, no kura nav iespējams izvairīties, ir sēnes.

Vismaz uz latvieti tas attiecas pilnā mērā. Latvietim atliek tikai darba dienā pusdienas pārtraukumā ieiet feisbukā un ieraudzīt tur bildi ar pilniem baraviku vai apšubeku groziem, lai nervi būtu beigti līdz nākamajai sēņošanas sezonai vai pat ilgāk. Būtībā, lai izvairītos no šādas vardarbības pret citu nerviem, kas ir nepārprotams cilvēktiesību pārkāpums, būtu jāpieņem datu aizsardzībai pretējs regulējums, proti, šādas pilnu sēņu grozu bildes sociālajos tīklos drīkstētu likt tikai tad, ja tiek norādīta konkrēta vieta un laiks, kad un kur šīs sēnes ir lasītas, jo tad jau tā kļūst par katra paša problēmu, ja viņš neaizdodas šo vietu pārbaudīt vai nākamajā gadā nepamēģina tur nokļūt pirmais. Kamēr konkrētas koordinātas pie šīm nervus bendējošajām sēņu ražas pārpilnības bildēm netiek pieliktas, tikmēr turpināsies un tikai pieņemsies spēkā sabiedrības šķelšana tajos, kam sēņu laikā jāstrādā, un tajos, kas var brīvi ganīties pa mežiem, varbūt pat savā privātajā mežā, kur citi netiek iekšā, un ar savu sēņu tvērumu vēl lielīties. Latvijā tā draud izveidoties kārtu sabiedrība – sēņu aristokrāti, kuriem ir papilnam laika varbūt pat dienām ilgi tupēt un novērot to mežmalu, kurā baravikām teju teju jālien laukā, un plebejiem, kuriem ir jāpelna maizīte sūrā darbā, līdz ar to viņus priecētu tikai tādi feisbukieraksti, kas apliecinātu, ka viņi neko nav zaudējuši, šobrīd neatrazdamies mežā, jo tur šobrīd, atskaitot ērces un lāču pēdas, nekā nav. Kā beidzās kārtu sabiedrība Latvijā, labi zinām no 1905. gada asiņainās pieredzes, un, jādomā, neviens negribētu novest cilvēkus līdz tādam izmisumam, ka viņi sāktu braukāt gar mežiem un durt riepas visām tām automašīnām, kas ātrāk par viņiem piestājušas ceļa malā, iespējams, sēņošanas nolūkā, vai arī dedzināt vēl atlikušos sēņu mežus ar domu "ja nav man, lai netiek nevienam".

MIKOLOGS PALĪDZĒS

Zinot mūsu birokrātijas darba tempus, uz ātru aizliegumu ievietot sociālajos tīklos sēņubildes bez konkrētām norādēm (kur nu vēl maldinošas bildes, kas patiesībā rāda citā gadā un varbūt pat citā valstī salasītas sēnes, tātad ievietotas tikai un vienīgi nervu bendēšanai) laikam gan nav ko cerēt, tāpēc jāmeklē citi risinājumi. Viens no reālākajiem risinājumiem ir ieteikums iepazīt sēnes tik labi, lai tev mežā atrastos kas noderīgs lasāms arī tad, ja baraviku tur nav vai arī tās jau ir nolasījuši tā sauktie sēņu sniega cilvēki, kurus neviens nav redzējis, bet kuri vienmēr pagūst pirmie izbraukt visas meža takas un stigas, uz kurām var augt baravikas. Virtuālajā vidē iespējas iepazīt sēnes mūsdienās, interneta laikmetā, ir daudz plašākas nekā agrāk, faktiski tur par sēnēm ir atrodams viss, atskaitot konkrētas sēņu vietu koordinātas.