Opera kā atpūta. Intervija ar režisoru Aiku Karapetjanu

"Ja mani interesētu realitāte, es nenodarbotos ar režiju. Opera man ir savas pasaules radīšana," apgalvo Latvijā dzīvojošais armēņu izcelsmes režisors Aiks Karapetjans. Vispirms viņu iepazinām kā jaunu, daudzsološu vārdu Latvijas kino režijā, bet nu viņš veido jau trešo iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā. 21. februārī pirmizrādi piedzīvos divu itāļu komponistu meistardarbi – Italo Montemeci līdz šim maz zināmā opera Burvestība un labi zināmais vērisma operas šedevrs Rudžjēro Leonkavallo Pajaci.

Aiks Karapetjans ir režisors un scenārija autors pilnmetrāžas spēlfilmām Cilvēki tur (2012), M.O.Ž. (2014), Pirmdzimtais (2017) un īsfilmai Riebums (2007), ar kurām piedalījies starptautiskos kinofestivālos Karlovi Varos, Hamburgā, Gēteborgā, Turīnā, Monreālā, Londonā un citviet. Viņa veikums kino atzīmēts arī vairākās Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps nominācijās. Savukārt abi iepriekšējie Karapetjana režijā tapušie Latvijas Nacionālās operas iestudējumi – Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzinis (2011) un Šarla Guno Fausts (2016) – guvuši skatītāju mīlestību, kritikas atzinību un ieguvuši Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada uzvedums. Pagājušajā pavasarī piedzīvota arī debija ārzemēs ar Žorža Bizē operas Karmena iestudējumu Monpeljē operā. Iemēģinot roku dramatiskā teātra režijā, Aiks Karapetjans iestudējis Viljama Šekspīra lugu Venēcijas tirgotājs Latvijas Nacionālajā teātrī (2013). Taču idejas joprojām nav apsīkušas un plānu netrūkst arī nākotnei.

Kas ir jūsu īstā pasaule – kino vai opera?

Kino ir sirdslieta. Par to es domāju visu laiku, divdesmit stundas diennaktī. Bet opera ir laba alternatīva. Visu laiku ar kino arī nevar nodarboties, ņemot vērā, cik daudz laika aizņem vienas filmas ražošana – tapšana un realizācija. Dažreiz ir jāatpūšas. Man ir liela skaudība pret režisoriem, kuri strādā teātros, jo gada laikā viņi uztaisa trīs vai četras izrādes, un no šīm četrām – vienu labu. Bet es ar savu vienu filmu ņemos trīs četrus gadus, un ja tā vēl neizdodas? Viena filma divos gados, tas jau ir labi. Man ļoti nepatīk, ka kino atņem tik ļoti daudz laika.

Jūs iemēģinājāt roku arī Nacionālajā teātrī. Kāpēc neturpinājāt?

Es mēģināju, bet tas nav priekš manis. Es arī toreiz neko negribēju teātrī taisīt. Man teātris galīgi nav tuvs, ļoti reti eju uz teātri – varbūt reizi gadā. Toreiz es domāju: varbūt tur iekšā padzīvošos, un iepatiksies, iemīlēšos? Bet tas man nesanāca. Es arī sāku strādāt pie izrādes ar nepareizu pieeju. Biju visu izdomājis kā kino vai operā, lai atliktu to tikai īstenot. Bet teātrī tā nenotiek, tur viss ir procesā un es jutos ļoti nedrošs. Drošs es jūtos tikai tad, kad viss ir gatavs, katra aina un bildīte.

Opera jau arī ir teātris, varbūt pat vispilnīgākais?

Tas nav teātris viena iemesla dēļ: tāpēc, ka operas izrādē mainās dziedātāji. Teātrī tu strādā ar konkrētiem aktieriem un šie konkrētie aktieri arī pēc tam visu laiku realizē rezultātu. Gatavojot iestudējumu operā, tu strādā ar vienu vai diviem sastāviem, un pēc tam nāk vēl citi. Viss, ko tu esi dziedātājiem mēģinājumos izstāstījis un pamatojis, aizplūst gaisā, jo atnāk citi un vienkārši izpilda mizanscēnas.

[..]

Šodien operdzīves uzmanības centrā ir spilgtas, ambiciozas, izaicinošas, pat šokējošas un paradoksālas režijas koncepcijas un interpretācijas. Tas jūs vilina?

Varbūt kolēģiem nepatiks tas, ko es teikšu, bet es uzskatu, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc operas žanrā kinorežisoriem ir bijuši daudz veiksmīgāki darbi nekā teātra režisoriem. Manuprāt, teātra režisori bišķiņ sabojā operu, jo viņi sāk interpretēt to kā teātra izrādi, tātad – tekstus un stāstus.

Man tagad būs viens drosmīgāks interpretācijas gājiens – Pajaci. Režisori mēdz mainīt laika periodu un kostīmus, bet es izdomāju mainīt vidi: ka aktieri atbrauc spēlēt teātri nevis uz ciematiņu, bet uz citu vietu. Viņi ierodas pansionātā, un tas ir pat mazliet smieklīgi, ka aktieri atbrauc uz vietu, kur cilvēkiem pat ne tik ļoti interesē tas, ko viņi dara. Pajaci stāsts ir ļoti specifisks, faktiski nemainīgs tāpat kā Karmena. Vislielākā problēma ar Pajaci ir tā, ka cilvēki, it sevišķi mūsu reģiona, diez vai sapratīs Kanio problēmu. Ja XIX gadsimta Itālijā tava sieva aizgāja pa kreisi, vīrietis bija pazemots. Viņš nogalina savu sievu tikai tādēļ, lai glābtu savu godu. Tā ir vendeta – atriebība –, un, saukdams šo vārdu, Kanio to arī izdara. Mūsdienās, ja sieva aizgāja, izšķiries, un viss! Tas ir normāli, visi taču aiziet šurp un turp. Mans galvenais mērķis bija, lai skatītāji notic galvenā varoņa drāmai. Nevis lai līdzpārdzīvo, bet lai saprot, kāpēc viņš to izdara. Tur taču pat nav ģimenes, Neda nav Kanio sieva un pat ne aktrise! Viņa ir vienkārši meitene, kuru viņš savācis uz ielas un varbūt seksuāli izmanto. Bet skatītājs visu šo stāstu uztver daudz idealizētāk.

Jārēķinās ar Latvijas skatītāja īpašībām un vēlmēm?

Latvijā un vispār Austrumeiropā skatītājs vēl nav tik ļoti izlutināts un izglītots, lai vēlētos atnākt uz operas izrādi un būt pārsteigts. Viņš grib redzēt to, ko bija iedomājies un gaida. Vācijā tas būtu pavisam cits stāsts, un Itālijā – atkal cits. Itālijā nevar Verdi operas darbību vienkārši ielikt psihenē vai mūsdienu cietumā, ar to tava režisora karjera beigsies.

Kas ir jūsu sapņu opera?

Es sapņoju par baroka operu. Romantisms man nav tik tuvs sirdij.

Kādreiz noslēpumaini ieminējāties, ka ir viena opera, kuru klausāties mājās jau gadiem. Kura tā ir?

Hendeļa Rinaldo. Jā, es to gribētu iestudēt. Taču, lai uztaisītu baroka mūziku, vajag aicināt ļoti konkrētus dziedātājus, kuri specializējas baroka mūzikā. Vajadzīgi lieli ieguldījumi – arī tehniskajos resursos. Piemēram, vajadzīgi specifiski vēsturiskie instrumenti orķestrī. Vēl man vajadzētu satikt avantūristus, kas uz visu šo parakstītos. Es tikai zinu, ka Rinaldo mūzika man tik ļoti patīk un neapnīk. Tā ir dievišķīga, es tik ļoti šo mūziku jūtu! Klausos to jau piecus gadus. Bet pagaidām neviens nav piedāvājis to iestudēt.