org/) – telpu, kā varētu izskatīties mūsdienīga klases telpa. Telpa sastāv no sešām darba stacijām, kur katrai ir sava funkcija, piemēram, eksperimentu vieta vai diskusiju laukums. Manuprāt, šī telpa ir izdevusies ļoti labi un tā ir vieta, kas veicina diskusijas un pārdomas par to, kā (pār)organizēt darbu mūsu ierastajā klasē. Taču, kas par šo telpu/projektu ir interesanti – kad norisinājās darbs pie pirmā varianta izstrādes par to, kā nākotnes klases telpa varētu izskatīties un ko tā varētu ietvert, šis pirmais rezultāts izskatījās tieši tāpat, kā ilgi ierastā klases telpa, vienīgi ar jaunākajiem dzelžiem.
Šobrīd ļoti aktīvi dažādās grupās tiek diskutēts par izglītību un vienu no tās aspektiem – tehnoloģiju izmantošanu izglītības procesā. Man šīm diskusijām gribētos piedāvāt savu skatījumu, ko esmu guvusi mācot informātiku gan pamatskolas, gan vidusskolas skolēniem, strādājot ar dažādu mācību priekšmetu skolotājiem pie iniciatīvām saistībā ar tehnoloģijām mācību procesā, kā arī ikdienā vienkārši aktīvi izmantojot dažāda veida tehnikas brīnumus.
Lai diskusija būtu veiksmīga, ir svarīgi vienoties par terminiem. Tāpēc runājot par tehnoloģijām izglītībā, manuprāt, ir svarīgi izcelt, ka šim jautājumam ir divi aspekti – tehnoloģijas kā skolotāja rīks mācību stundas organizēšanai/satura demonstrēšanai un skolēnu digitālo prasmju attīstīšana. Manuprāt, mēs publiskajā telpā šos abus aspektus liekam vienā katlā un tad var dzirdēt tādus secinājumus, kā – jo vairāk skolā ir interaktīvo tāfeļu, jo labākas skolēniem ir digitālās prasmes. Vai tiešām pastāv šāda korelācija? Kā ir uzlabojušās skolēnu digitālās prasmes no tā, ka skolotājam krīta tāfele ir nomainīta pret interaktīvo? Interaktīvā tāfele noteikti palīdz skolotājam mācību darba organizēšanai, bet svarīgi arī identificēt, ko skolēns dara ar šo tāfeli un kādas digitālās prasmes apgūst. (Paturot prātā, ka no skatīšanās vien ir grūti iemācīties praktisku darbību.)
Piedaloties dažādos pasākumos par izglītību un tehnoloģijām, man arī rodas priekšstats, ka biežāk tiek runāts par tehnisko pusi, bet mazliet novārtā paliek diskusijas par ietvaru, kādā to ielikt. Skolām un skolotājiem ir liels izaicinājums un uzdevums gan apgūt jaunākās tehnoloģijas, gan arī atrast jēgpilnus veidus, kā tās izmantot. Dažādi uzņēmumi pasaulē attīsta dzelžus un regulāri prezentē jaunu interaktīvās tāfeles modeli, speciālu skārienjūtīgu darba virsmu un daudz dažādu citu brīnumu, bet ir tik ļoti svarīgi arī saprast, kas ir tas reālais mācību ietvars, kurā to ielikt.
Manuprāt, šis piemērs ļoti labi demonstrē arī izaicinājumus, ar kuriem mēs saskaramies skolā – skolu tehnoloģiskā modernizācija automātiski nenozīmē inovatīvu mācību procesu. Man gribas piekrist viedoklim, ka inovācijas un radošums ir domāšanas veids, kur tehnoloģijas ir rīki kā realizēt idejas.
Runājot tālāk konkrēti par lietām, kas notiek (vai nenotiek) skolā, manuprāt, joprojām nereti nākas sastapties ar mītu, ka digitālā kompetence ir jāattīsta [tikai] informātikā un tas ir informātikas skolotāja uzdevums. Es uzskatu, ka informātika ir servisa priekšmets. Mācību priekšmets, kas nodrošina pamatprasmes, kuras ir nepieciešamas citu mācību priekšmetu apgūšanai un kuras tās nav iespējams apgūt bez šo citu priekšmetu tiešas iesaistes. Informātika parāda soļus kā paveikt, bet citi mācību priekšmeti ieliek saturu un jēgu. Piemēram, informātikā ir jāmāca teksta dokumentu noformēšana, bet literatūra prasa lietot šīs prasmes, noformējot esejas.
Manuprāt, tieši atrautība no tā, kas notiek citos mācību priekšmetos, ir informātikas lielākā problēma šobrīd. Taču uzreiz gribu bilst, ka tā nav no informātikas standarta problēma, bet gan drīzāk tā interpretācijas. Esmu redzējusi ļoti labus piemērus Latvijā, kā informātiku māca sasaistīti ar kādu citu priekšmetu, piemēram, skolēni matemātikā mācās statistiku, bet aprēķinus veic izklājlapu programmā (piem., MS Excel), vai piektklasnieki mācās par skaitļa vārdiem un veido prezentācijas par to. Bet tajā pašā laikā skolotāji atzīst, ka ir tikai daži kolēģi, kas šādi vēlas/atļaujas strādāt. Nereti ir gadījumi, kad informātikā iemāca kā noformatēt teksta dokumentu, ievietot atsauces, tehniski noformēt prezentāciju, bet citos priekšmetos to neprasa vispār vai pieļauj iemācīto normu neievērošanu.
Tāpēc varbūt mums vidusskolas līmenī vispār būtu jāatsakās no informātikas tās pašreizējā saturā un informātikas standartā ietvertais jāapgūst citu mācību priekšmetu ietvaros? Piemēram, dokumentu noformēšanu varētu apgūt latviešu valodā/literatūrā vai ekonomikā, datu apstrādi ar izklājlapu programmatūru varētu apgūt matemātikā, dabas zinātņu priekšmetos, ekonomikā, tīmekļa lapu veidošanas pamatus varētu apgūt, piemēram, angļu valodā veidojot blogus. Tas palīdzētu digitālās pamatprasmes prasmes attīstīt caur kontekstu un lietošanu, jo tehnoloģijas ir rīki, kā darbus izdarīt efektīvāk. Turklāt domāju, ka tas ļaut arī vairāk pievērst uzmanību ne tikai tehniskajiem jautājumiem, bet informācijas meklēšanai, analīzei, apkopošanai un arī autortiesībām.
Mazliet piezemētāki risinājumi, kurus es vēlos piedāvāt un kas, manuprāt, arī ļoti veiksmīgi palīdzētu digitālo prasmju attīstīšanā:
- skolā izstrādāti un iedarbināti (!) vienoti standarti dokumentu noformēšanai, prezentāciju sagatavošanai u.tml. un visos priekšmetos skolēni tiek mācīti tos lietot;
- starppriekšmetu projekti jeb "uz vajadzībām balstīta mācīšanās" – skolēniem primāri ir jāveic uzdevums kādā citā priekšmetā un informātikas skolotājs attiecīgi savās stundās iemāca atbilstošās prasmes;
- daudz tiek dzirdēts, ka stundu laikā nav pieejama datorklase, bet programmas Iespejamā misija veiktajā skolēnu aptaujā par tehnoloģijām izglītībā 67% skolēnu ir norādījuši, ka viņiem telefonā ir pieejams internets. Varbūt, ka ir lietas, ko skolēni var izdarīt izmantojot telefonu ar interneta pieslēgumu vai kādu no telefonā pieejamajām funkcijām?
- organizēt cita veida uzdevumus citos mācību priekšmetos – piemēram, skolēni veido digitālo avīzi par kādu no dabaszinību tēmām, vai visa gada garumā veido blogu par aktuālajiem jautājumiem ekonomikā;
- mobilās datorklases – ja skola iegādājās jaunu datortehniku, varbūt tai nav jābūt stacionārajai datorklasei?;
- ik pa laikam skolotājiem izdiskutēt savā starpā par jautājumu „Kā mēs viens otram varam palīdzēt?”.
Mans viedoklis nav akmenī iecirsts. Manis iepriekš paustās idejas un priekšlikumi ir aicinājums uz diskusiju par to, ka mēs varbūt varam izdarīt vairāk.
Un nobeigumā citāts no Ade McCormak uzsaukuma The eSkills manifesto:
„There is broad consensus among stakeholders that e-skills are crucial to boost competitiveness, productivity and innovation as well as professionalism and employability of the workforce”.
*Iespējamās misijas absolvente, v/a Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, programmas eTwinning koordinatore Latvijā
