Atceroties savus studiju gadus Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, Agnese smejoties stāsta, ka bijusi ļoti aktīva praktikante. Jauniete izmantojusi katru iespēju teorijā iegūtās zināšanas pielietot praksē, un tas nav palicis bez novērtējuma. Ne velti pēdējā prakses vieta SIA “Fazer Latvija” kļuva par viņas darba vietu teju sešu gadu garumā. Interesanti, ka tieši jaunās pārtikas tehnoloģes kolēģi bija pirmie, kuri novērtēja Agneses spēju interesanti un saprotami pastāstīt it kā sarežģītas lietas. “Bija periods, kad darbā vajadzēja apmācīt vairākus jaunos kolēģus un es biju atbildīga par to. Pēc tam saņēmu ļoti daudz komplimentu par to, cik labi māku paskaidrot un izstāstīt sarežģīto vienkārši,” savu pirmo pieredzi ar citu mācīšanu atminas ķīmijas skolotāja. Lai gan darbs pārtikas uzņēmumā Agnesei ļoti patika, pirmā bērniņa ienākšana ģimenē lika pārvērtēt prioritātes, un radās vajadzība dzīvē kaut ko mainīt.
“Es dzīvoju Pļaviņās, bet darbs man bija Ogrē, līdz ar to dienā uz darbu un atpakaļ sanāca mērot teju 200 kilometrus. Sapratu, ka ceļā pavadīto laiku labāk vēlos izmantot, lai būtu kopā ar savu bērnu. Tā kā manā novadā nebija aktuālu vakanču pārtikas uzņēmumos, saku lūkoties pēc citām darba iespējām, taču beigās tās pašas atrada mani,” tā Agnese.
Sakritība, vai tomēr liktenis?
Jaunā skolotāja stāsta, ka dzīvesvietas maiņu viņas ģimene neapsvēra, jo mitinās dzimtas mājās, kuras nebija gatavi pamest, tāpēc nācās domāt par darba maiņu. Caurlūkojot sludinājumus, viņa uzdūrusies projekta “Mācītspējs” reklāmai, uz kuru īsu mirkli paskatījusies, taču tajā brīdī par darbu skolā neesot domājusi. Pēc neilga laika šo pašu sludinājumu Agnesei parādījusi viņas māsa. Tad gan viņa pie sevis nodomāja, ka tā nav nejaušība un varbūt ir vērts pieteikties. Tā arī izdarījusi, un jau pavisam drīz saņēmusi apstiprinājumu, ka ir uzņemta programmā. Un ar to pirms diviem gadiem viņai sākās pavisam jauns posms profesionālajā dzīvē. Pašlaik Agnese māca ķīmiju divās skolās, un pirms kāda laika bija apņēmības pilna studēt doktorantūrā Daugavpils Universitātē, taču, redzot pašreizējo noslodzi, pieņēmusi lēmumu ar studijām “iepauzēt”. Jaunā skolotāja neslēpj, ka pašreiz kā savu galveno profesionālās dzīves prioritāti redz tieši darbu skolā. Taču kā atrast kopīgu valodu ar mūsdienu jauniešiem? Skolotājai ir savi “paņēmieni”.
Brīnumzāļu nav
Agnese atklāj, ka nereti citi kolēģi jautā, kā viņai izdodas skolēniem radīt interesi par ķīmiju un panākt, ka uz šo mācību stundu lielākā daļa no viņiem dodas ar prieku. Viņa smaidot saka, ka īpašas brīnumzāles neesot radījusi. Jaunās skolotājas attiecību veidošanas formulas pamatā ir cieņpilna attieksme pret jauniešiem un vēlme viņiem iemācīt ķīmiju.
“Neatkarīgi no vecuma un izglītības līmeņa mēs visi esam cilvēki. Tieši tādēļ es mēģinu ar saviem skolēniem runāt kā ar līdzvērtīgiem, sakot, ka mums katram ir sava loma. Mans uzdevums ir viņiem iemācīt ķīmiju, bet viņiem – to mācīties. Ar skolēniem ir jāatrod saskarsmes punkts, lai tas izdotos. Es arī vienmēr cenšos iedrošināt jauniešus nebaidīties uzdot jautājumus, ja kaut kas nav skaidrs, kā arī nebaidīties atbildēt, pat, ja viņš kļūdīsies. Skolēniem vēlos sniegt to pārliecību, ka no nepareizām atbildēm arī pārbaudes darbos nevajag baidīties. Tā vietā ir jāmeklē veidi, kā savas zināšanas uzlabot. Es ļoti cenšos savus jauniešus iedrošināt izmantot konsultāciju laiku,” savus paņēmienus, kā strādāt ar mūsdienu jauniešiem, atklāj Agnese.
Jaunā skolotāja savās ķīmijas stundās izmanto arī dažādas metodes, lai padarītu tās interesantākas un aizraujošākas. Viena no tām ir atgādņu izmantošana, kas īpaši labi noder jauniešiem, kuriem ir mācīšanās grūtības. Atgādnes tiek veidotas kā kopsavilkuma tabulas vai cita formāta konspektīvs atgādinājums par iepriekšējās stundās apgūto. Tāpat mācību procesā viņa izmanto dažādas interaktīvās metodes, lai caur spēles elementiem nostiprinātu viņu zināšanas. “Jauniešiem ļoti patīk dažādas viktorīnas, un es tās izmantoju, lai atgādinātu terminus vai svarīgākās lietas no iepriekšējās stundas. Tās ir tikai piecas minūtes, taču tieši šis spēles elements ļauj atkārtot un nostiprināt zināšanas,” ar savām darba metodēm iepazīstina Agnese.
Protams, ķīmija esot pateicīgs mācību priekšmets, jo tajā ir daudz praktiskas darbošanās. Laboratorijas darbi patīkot teju visiem, un viņa arī mēģina tos veidot tādus, lai tie ir maksimāli sasaistīti ar reālo dzīvi. “Piemēram, es jauniešiem iedodu divas vielas un saku, ka viņi tagad ir uzņēmuma pārstāvji, kuriem ir jānoskaidro, kura no tām būs piemērota kā roku sildītājs, bet kura – kā atdzesējoša komprese. Skolēniem tiek iedoti moderni temperatūras sensori, ar kuriem tad var noskaidrot pareizo atbildi. Caur šādiem praktiskiem piemēriem skolēni apgūst arī teoriju,” tā Agnese. Viņa gan neslēpj, darbs skolā ne vienmēr ir rožains, netrūkst arī izaicinājumu.
Bērnam jādod sajūta, ka tas ir par viņu
“Uzvedības problēmas neviens nav atcēlis, ar tām skolotāji sastopas regulāri, un arī es neesmu izņēmums. Galvenais – neatstāt to pašplūsmā. Man kā skolotājai ir jāmeklē veidi, kā ar šiem bērniem sarunāties viņiem saprotamā valodā. Ir svarīgi atrast individuālu pieeju katram bērnam, jo īpaši tiem, kuriem ir šīs uzvedības problēmas. Ja es redzu, ka kādam īpaši interesē sports, es mēģinu arī ķīmiju pasniegt caur šo prizmu. Tam bērnam ir jādod sajūta, ka tas ir par viņu,” skaidro Agnese, vienlaikus neslēpjot, ka 30 bērnu klasē 40 minūšu stundā atrast individuālu pieeju katram bērnam nav viegli.
Kā otru lielo izaicinājumu skolotāja darbā viņa, līdzīgi kā citi šīs profesijas pārstāvji, min atalgojuma un noslodzes proporciju. Skolotāja darbs nav tikai novadīt stundu, bet arī tai kvalitatīvi sagatavoties, kas aizņem vislielāko laika resursu. Un bieži tas notiek ārpus darba stundām un par to neviens nemaksā. Tieši tādēļ dažādas atzinības un pateicības skolotājiem ir tik būtiskas. Vienu no tādām šajā pavasarī saņēma arī Agnese. Viņa bija viena no sešiem jaunajiem ķīmijas un bioloģijas skolotājiem, kuri ieguva Latvijas zāļu ražotāja “Olpha” un “Centrālās laboratorijas” stipendiju 3000 eiro apmērā. Stipendiju programma ir uzņēmumu īpašnieku un zvērināta advokāta Artūra Spīguļa izlolota un iedzīvināta ilgtermiņa iniciatīva, kuras mērķis ir sniegt ieguldījumu jauno skolotāju ataudzes veicināšanā.
Īsteno sapni par bišu dravu
“Skatos, man zvana svešs numurs. Parasti esmu ļoti piesardzīga pret tādiem, taču šajā reizē nolēmu atbildēt, un liels bija mans pārsteigums, ka tā bija ziņa, ka esmu saņēmusi stipendiju!” atminas Agnese. Daļu no stipendijas jaunā skolotāja ieguldījusi, lai īstenotu kādu sen lolotu sapni. “Mans vectēvs Jāzeps Reinholds Tutiņš no saviem vecākiem mantoja biškopības tradīcijas, kuras pēcāk nodeva maniem vecākiem. Tādēļ man jau no bērnības bija sapnis, ka arī man reiz būs sava bišu drava, un stipendija ļāva to īstenot,” atklāj Agnese. Tagad viņa ir ne tikai ķīmijas skolotāja, bet kopā ar vīru rosās savā bišu dravā, piepildot savus sapņus.