Zinātnieks un baskāju skrējējs, turklāt Ginesa rekordists - varētu šķist, ka savstarpēji tās ir divas nesavienojamas nodarbošanās, vai tā ir?
Noteikti nē. Zinātne šajā gadījumā man pat ļoti palīdz. Man patīk izpētīt visu, ko es daru. Pirms sāku nodarboties ar baskāju skriešanu, lasīju zinātniskos rakstus un mēģināju saprast, kādēļ labāk skriet bez apaviem. Tā ir mana pētnieciskā interese - saprast un eksperimentēt ar lietām. Ar baskāju skriešanu nodarbojos pēdējos piecus gadus, bet viss sākās vēl dažus gadus pirms tam, kad kā liela daļa cilvēku nolēmu sākt skriet. Pie pirmajām traumām sapratu, ka nevēlos skriet no traumas uz traumu un ir jāmeklē alternatīvas, tad arī uzzināju un sāku izpētīt baskāju skriešanu, un secināju, ka tieši šis skriešanas veids mazāk kaitē veselībai.
Vasarā skriet basām kājām var šķist vēl pat mazliet romantiski, bet ziemā - sniegā?
Baskāju skriešanu, protams, sāku vasarā, turpināju rudenī un tad domāju, ko darīt tālāk ziemā. Pirmo reizi, kad pamēģināju baskāju skriešanu pa sniegu, varēju noskriet nelielu gabaliņu, jo, protams, kājas nebija radušas pie tāda aukstuma. Sākumā bija arī apsaldējumi, bet tad lēnām laika gaitā ķermenis aizvien vairāk pierada. Paralēli sāku sevi aizvien vairāk arī norūdīt, nevelkot vairs tik daudz drēbju, regulāri ejot aukstā dušā. Rūdīšanās procesu var sākt pamazām - izejot ziemā uz balkona, vienu minūti pastāvot sniegā kailām kājām, var arī rūdīt atsevišķas ķermeņa daļas, piemēram, rokas iegremdēt ledus aukstā ūdenī - galvenais to visu darīt pakāpeniski. Bet jāatzīst, ka ceļš līdz Ginesa rekordam prasīja nopietnus un regulārus treniņus. Gatavojoties skrējienam, gāja visādi - bija arī apsaldējumi, un, lai gan piecu kilometru distance nav lielākā, ko esmu noskrējis pa sniegu, ir bijuši arī 15 kilometri, tomēr pats skrējiens un lielā atbildība, kas ar to saistīta, bija izaicinājums.
Baskāju skriešana noteikti tev palīdz vēl vairāk savienoties ar dabu. Cik daudz tev pašam šajā dzīvē nozīmē daba?
Es gribētu domāt, ka man tā nozīmē daudz. Lai gan ikdienā dzīvoju Rīgā, es daudz labprātāk dzīvotu ārpus pilsētas. Savienošanās ar dabu man ir vajadzīga arī ikdienas līmenī, un jāatzīst, ka pilsētā tas nav tik viegli izdarāms. Mums ar sievu ir arī dārzs, kur cenšamies pavadīt iespējami vairāk laika. No dabas var iegūt to enerģiju, kas cilvēkam ir nepieciešama. Tas ir pierādīts arī zinātniski. Ja cilvēki vairāk savienotos ar dabu, viņi tik daudz neslimotu, nebūtu hronisku slimību, iekaisumu. Sazemēšanās jeb sakontaktēšanās ar zemi ir vitāli nepieciešama un vislabāk vismaz 15 minūtes dienā. Var pastaigāt basām kājām, nogulties zemē un vienkārši pagulēt. Es uz visu skatos ne tikai no emocionālā viedokļa, bet arī no zinātniskā, un jāatzīst, ka arī pats pēdējos gados neesmu slimojis.
Kas ir tavā ēdienkartē? Vai aktīvais dzīvesveids paredz tur ko īpašu?
Uzturs pavisam noteikti ir liela tēma. Pats esmu daudz pētījis un šobrīd palicis pie tā dēvētās keto diētas, kas nosaka to, ka enerģija tiek uzņemta no taukiem, līdz ar to var ēst visus produktus, kas satur dzīvnieku un augu taukus, savukārt tikpat kā nemaz nav ieteicams lietot ogļhidrātus. Šo uztura veidu esmu daudz pētījis un sapratis, ka tas ir daudz efektīvāks veids, kā uzņemt pārtiku tieši cilvēkiem, kas nodarbojas ar skriešanu. Latvijā gan šāds uztura plāns vēl nav ļoti populārs, jo cilvēki aizvien uzskata, ja nodarbojas ar sportu, tad jāuzņem pēc iespējas vairāk ogļhidrātu.
Kā tavu aizraušanos ar baskāju skriešanu uztver ģimene?
Mana sieva arī ir baskāju skrējēja, tiesa gan, vēl ne ziemā. Mājās domājam par uzturu, ko patērējam. Man prieks, ka man ir izdevies arī viņu, ja tā var teikt, izraut no dogmām, kas mums šķietami ir vajadzīgs. Viņa pati ir veģetāriete, tādēļ mūsu ēdienkarte nedaudz atšķiras, tomēr no kopējā skatu punkta domājam līdzīgi. Dzīvojam Rīgā, tādēļ skrienam galvenokārt pa savu mikrorajonu - netālu no mājām ir mežs, kas arī ir lielisks risinājums baskāju skriešanai.