Bērnību pavadīji laukos?
Daudz līdzēju omītei lauku darbos. Tas man deva lielu atspērienu un labu fizisko sagatavotību, jau kopš bērnības norūdot raksturu nākotnei gan sportā, gan arī dzīvē. Omīte tajā laikā bija mans iedvesmas avots.
Jau tolaik biji viena no garākajām. Vai tāpēc tiki virzīta uz basketbolu?
Sporta stundās vienmēr stāvēju pašā, pašā priekšā, jo par citiem biju mazliet augstāka. Tomēr es noteikti nebiju iedomīga. Mūsdienās puišiem un meitenēm sporta stundas notiek atsevišķi, bet mums laukos visi stāvēja vienā rindā un atrados priekšā arī puišiem. Viņiem tas nepatika.
Tas ir laiks, kad Latvijas sieviešu basketbola izlase startēja Pekinas olimpiskajās spēlēs.
Tolaik es par sportu vispār nedomāju, man nenāca prātā, ka es kādreiz varētu sportot. Vairāk iedvesmojos nevis no konkrētiem elkiem, bet paņemu labāko no katra cilvēka.
Saprati, ka tev nepatīk komandu sports un labprātāk darbojies individuāli?
Izmēģināju daudzus sporta veidus – rokasbumbu, basketbolu, florbolu – un sapratu, ka komanda nav man. Man patīk paņemt bumbu un aizskriet, nevienam nepiespēlējot. Tas izpaužas arī dzīvē – cenšos tikt galā pati, mazāk prasot palīdzību citiem. Tad man saka, kāpēc nejautāju pēc palīdzības, bet es vienkārši nespēju to izdarīt. Dažās situācijās tas nospēlē arī negatīvu lomu, jo vienai neizdodas tikt galā.
Vieglatlētikā uzreiz sāki skriet sprintu?
Sākumā mācījos visu – tāllēkšanu, lodes grūšanu, barjeras. Pirmā trenere mani trenēja uz 400 metru barjerām, bet tā arī ne reizi šo disciplīnu nenoskrēju. Sprints nāca tikai pēc tam, kad pārgāju uz Rīgu pie treneres Mārītes Lūses.
Tavai tā laika trenerei Anitai Kozičai ir pieredze arī bobslejā. Ko tu domā par meitenēm šādos sporta veidos, jo bieži tieši bobslejs un svarcelšana tiek minēti starp tiem, ko sievietēm nevajadzētu darīt.
Ja patīk traukties lejā tādā ātrumā, man nav iebildumu. Es pati nevaru sevi iedomāties braucam pa trasi. Varbūt kaut kad pēc vieglatlētikas karjeras, bet šobrīd tas noteikti nav mans aicinājums. Par svarcelšanu pilnīgi noteikti piekrītu – arī es uzskatu, ka sievietēm ar to nevajadzētu nodarboties. Bobslejs ir mazliet saudzīgāks.
Vieglatlētikā atgriezies jau vidusskolas gados. Tobrīd gan noteikti sāki sekot līdzi pasaules labākajiem vieglatlētiem.
Tajā laikā parādījās Dafne Shipersa, un viņa arī kļuva par manu vienīgo elku – man kā sportistei lielu iespaidu radīja, ka baltā sieviete uzvar, jo pirms tam labākās bija tikai melnādainās sprinteres. Bija radies iespaids, ka visi fināli sastāv tikai no melnādainajām sprinterēm, un tas nav godīgi. Neesmu rasiste, bet man likās dīvaini, kāpēc baltās sievietes nevar sasniegt ko tādu. Hop! – un izrādījās, ka tomēr spēj. Tā bija iedvesma, ka var cīnīties.
Ko domā par Useinu Boltu?
Pamatskolas laikā skatījos olimpiskās spēles un viņš likās augstākstāvošs un iedvesmojošs. Tomēr tajā pašā laikā arī pa stadionu ņēmās mazliet kā tāds tirliņš. (Smaida.) Ļoti brīvs cilvēks, man patika. Tolaik likās nereāli, ka viņš visus rekordus sasniedza jau jaunos gados.
Viņš pirms starta savā uzvedībā ir ļoti atslābinājies. Tu esi diezgan līdzīga.
Tā ir jābūt! Bez saspringuma, jo skriešanai jāsagādā prieks, nevis dusmas un naids. Ja ķermenis būs atbrīvots, arī skrējiens sanāks ļoti labs. Boltam ir šī foršā īpašība, kuru no viņa pārņemu, – kaut vai parunājies ar to pašu groziņa nesēju.
Kāda ir cilvēka spēju robeža 100 metru sprintā?
Neticu, ka Bolta rekords vismaz tuvāko desmit gadu laikā tiks pārspēts.
Kāds tev bijis pēdējais gads?
Ļoti interesants gan sportā, gan dzīvē. Šajā Covid-19 laikā atklāju par sevi daudz ko tādu, ko iepriekš nezināju. Sportiskajā ziņā visu laiku trenējos, vienīgi esmu vīlusies, ka nesanāk startēt sacensībās – pagājušajā vasaras sezonā tādas bija tikai trīs. Tā kā nav ierastā režīma, ķermenis reaģē mazliet citādi un esmu izsista no sliedēm. Tomēr tāpat turpinām trenēties. Mērķis ir skaidrs, un uz to tiecamies.
Vai redzēsim tevi Tokijas olimpiskajās spēlēs?
Neko negribu solīt. 200 metru distances rangā esmu olimpiskajā zonā, bet 100 metros līdz tam vēl tālu.
Vieglatlētikas sacensībās Latvijā tu no bērniem saņem, iespējams, pašu lielāko uzmanību. Viņi tevi apbrīno.
Man par to ir ļoti liels prieks, jo mans mērķis nav tikai sasniegt augstus rezultātus sportā – vēlos arī iedvesmot jaunos talantus, lai pēc manas aiziešanas no sporta būtu citi, kuri labotu gan manus, gan pārējos rekordus. Prieks, ka ar savu talantu un rīcību spēju jaunos sportistus iedvesmot. Protams, Covid-19 laikā ir mazliet grūtāk, jo arī pašai trūkst iedvesmas. Mana saziņa ar bērniem notiek ļoti organiski – viņi pienāk un kaut ko pajautā vai uzraksta sociālajos tīklos. Es ar prieku atbildu un vienmēr cenšos stimulēt. Viņi saka: "Ai, ko tad es." Atbildu, ka es savulaik teicu tāpat, bet esmu guvusi panākumus, un tu arī vari! Pēc mūsu sarunas viņi sajūtas labāk.