Sākšu ar pavisam vieglu jautājumu – ko tu 31. decembrī gribēji, lai tev novēl 2024. gadā? Tobrīd pirms dažām dienām biji izcīnījusi 22. vietu Pasaules kausa posmā, kam agrāk nebija izdevies pat pietuvoties.
Vienmēr jau pirmajā vietā ir veselība. Pirms sezonas mēs komandā visi uzlikām sev mērķus, un jau tad puspajokam pateicu, ka būtu forši šosezon iebraukt desmitniekā. Dažas sacensības vēlāk tas tiešām notika. (Smaida.) Kad jokojot to pateicu, likās diezgan augsts mērķis.
Mēs iepriekšējo reizi runājām 2021./2022. gada sezonas priekšvakarā. Tobrīd turpināji atlabt no abu ceļgalu artroskopijas, tuvojās Pekinas olimpiskās spēles un likās, ka jau pavisam drīz piedzīvosi olimpisko debiju. Tomēr tosezon nevienas sacensības tā arī neaizvadīji, jo pirms pašas gadu mijas salauzi atslēgas kaulu. Salauzts atslēgas kauls slalomā ir reta trauma. Kā tev tā sanāca?
Tā tiešām slalomā ir diezgan reta trauma. Treniņā aizķēru dubulto mietu, un slēpe starp šiem abiem mietiem ieķērās. Neveiksmīgi nokritu uz sāna, turklāt atslēgas kauls saplīsa vairākās daļiņās. Cenšos nedomāt, kā būtu, ja būtu, jo neko tāpat neizmainīšu, viss notika, kā tam bija jānotiek. Guvu jaunu pieredzi un eju tālāk.
Cik ļoti pārdzīvoji par to, ka 18 gados netiksi uz olimpiskajām spēlēm?
Jau sezona pirms tam man ceļu problēmu dēļ aizritēja diezgan saraustīti, sagatavošanās tobrīd nebija pati spožākā, saskāros ar dažādām mazām problēmām. Protams, žēl, ka palaidu garām, bet nedomāju, ka olimpiskajās spēlēs būtu bijusi gatavībā, lai parādītu savu labāko sniegumu.
Lūzums bija smags, ārstēšanās ilga, bet, neskatoties uz to, iepriekšējo sezonu sanāca aizvadīt samērā pilnvērtīgi. Mums, cilvēkiem no malas, redzamākais rezultāts bija 23. vieta pēc pirmā pasaules čempionāta brauciena. Kādu tu juti pēcgaršu pēc tās sezonas?
Atkal bija ceļgala problēmas, to dēļ ik pa trim nedēļām vajadzēja atpūtas pauzi. Ņemot vērā gan ceļa, gan atslēgas kaula problēmas, kaut kā diezgan labi sanāca visu salikt kopā, treniņi ar komandas biedriem un treneriem arī ritēja ļoti labi.
Uzreiz pēc sezonas sekoja operācijas, kurās tev no pleca izņēma metāla plāksni, bet no ceļgala atplīsušu meniska gabalu. Tomēr jautrība ar to nebeidzās. Tiešām nebeidzās!
Staigājot ar kruķiem, mājās neveiksmīgi aizķēros aiz paklāja un atslēgas kauls vēlreiz salūza, jo izrādījās, ka viņš nebija labi saaudzis. Tobrīd likās, ka neveiksme seko neveiksmei. Emocionāli tas bija diezgan smagi. Šajā laikā man vajadzēja mācīties pacietību.
Kā pacietību mācījies?
Nezinu. Rehabilitācija ir ļoti garlaicīga, katru dienu daudz reižu nepieciešams atkārtot vienu un to pašu. Tu to dari, lai pēc tam atkal varētu iet uz priekšu.
Tad nu mirklī, kad aktīvi vajadzētu likt bāzi nākamajai sezonai, nekāda sportotāja nebiji.
Pēc traumām man jau nebija tā labākā kondīcija, turklāt, tuvojoties sezonai, nomainījās komanda, tāpēc valdīja diezgan liela neskaidrība. Vairāk koncentrējos tieši uz fizisko sagatavotību, lai atgūtu spēkus un būtu ja ne labā, tad vismaz normālā kondīcijā. Šajā ierobežotajā laikā uzlabot neko nesanāca, varēju vien sasniegt minimālo, kas nepieciešams, lai daudzmaz normāli slēpotu. Vasaras vidū aizlidoju uz Jaunzēlandi. Pirms tam treneri biju satikusi vien vienā Zoom sapulcē, bet komandas biedrenei uzrakstījusi dažas īsziņas. Pirmoreiz satikāmies tur, visiem atrodoties tālu prom no mājām, un kaut kā uzreiz mums savstarpēji ļoti labi saskanēja.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!