Kā nokļuvi volejbolā?
Mācījos trešajā vai ceturtajā klasē, kad uz skolu atnāca treneris Andris Leitis un mūs uzaicināja uz treniņiem. Man nebija ne jausmas, kas tas ir, bet kopā ar draugiem aizgājām. Treneris spēja mani ieinteresēt, un no klases paliku vienīgais. Pirms tam spēlēju arī citas sporta spēles, bet volejbols likās interesantāks.
Ko jaunie zāles volejbolisti darīja vasarās?
Aizvadījām nometnes Limbažos, kur bija arī pludmales volejbola laukumi, un lēnā garā apguvām šī sporta veida noteikumus. No rīta spēlējām pludmales volejbolu, bet vakarā – zāles volejbolu.
Iespējas skatīties ārzemju volejbolu tolaik nebija. Vai tev bija kādi elki?
Nē, toreiz spēlēju tikai tāpēc, ka man ļoti patika pie trenera. Atceros, vēl 2004. gadā, kad aizbraucām uz Eiropas U20 čempionātu, nezināju, kas spēlē olimpiskajās spēlēs. Plašāki mērķi radās ļoti pakāpeniski.
Kurā brīdī noticēji, ka pludmales volejbols var kļūt par darbu?
Ilgu laiku apvienoju pludmales un zāles volejbolu, jo man tie abi ļoti patīk. Brīdis, kurā nācās izvēlēties, pienāca, kad viss pasaulē sāka risināties arvien profesionālāk un, lai tiktu līdzi, ziemā vajadzēja vairāk trenēties. Tāpat sāka parādīties traumas, ķermenis teica, ka dažbrīd nepieciešama arī atpūta, tāpēc izdarīju izvēli par labu pludmalei.
Kā mainījās pludmales volejbola popularitāte un tava dzīve pēc debijas olimpiskajās spēlēs 2008. gadā?
Es to īpaši neizjutu. Kad uzvarējām amerikāņus, saņēmām bildes, ka esam dažādos žurnālos, bet uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm mums bija nākamās sacensības un to, ko izdarījām sezonā, varējām apjaust vien rudenī. Līdz tam darbs neapstājās, bet pēc sezonas emocijas jau bija rimušās. Jā, tā bija debija, bet uzskatu, ka devītā vieta nav rezultāts, kas visiem paliek atmiņā uz ilgu laiku.
Savukārt 2012. gadā tev tika uzticēts nest Latvijas karogu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā.
Kad saņēmu piedāvājumu, man tas bija liels pārsteigums. Izjutu to kā godu, tāpēc atteikties būtu grēks. Piedāvājuma pieņemšanas brīdī nezināju, kā spēlēs sekmējies citiem karoga nesējiem, par to dzirdēju vien vēlāk. Jāsaka, ka tie, kuri nes karogu, atklāšanas ceremoniju izbauda daudz mazāk par pārējiem sportistiem – tev jātur karogs, nedrīksti nokrist vai paslīdēt. Pārējie var pieiet pie slaveniem sportistiem un nofotografēties, tu tikai stāvi un turi karogu. Protams, nenožēloju, ka piekritu nešanai. Fiziski tas nav liels slogs un sacensībās neietekmē.
Kurš šobrīd ir pasaules labākais pludmales volejbolists?
Polis Bartošs Losiaks. Viņš spēlē ļoti aukstasinīgi, ir viegls, ātrs, ar labu servi. Šogad viņš ir ļoti labā formā un pa viņu reti kurš vispār uzservē – tikai tik, lai pārbaudītu, vai nav aizmidzis. Pārējām komandām nav tik izteikti, ka ar vienu spēlē un otrs atpūšas, bet tur ļoti labi redzams, ka pa Losiaku neviens vairs neservē.
Tu šobrīd esi elks gan savām meitām, gan daudziem jaunajiem bērniem volejbolistiem. Tā ir kā papildu nasta?
Es to tā neizjūtu. Jā, manas meitenes skatās, jārāda piemērs, ka jātrenējas, ja gribi kaut ko sasniegt, bet saistībā ar elka būšanu pārējiem pienākuma sajūtu neizjūtu. Man nav sliktu ieradumu, kas publiski būtu jāslēpj, turklāt, no otras puses skatoties, ja esmu iemantojis mīlestību no kāda kā elks, tas noticis tāpēc, ka esmu bijis tāds, kāds esmu.
Kas jūsu pārim vēl jāuzlabo līdz olimpiskajām spēlēm?
Mums ir jābūt labā fiziskā formā un tad jau tai līdzi uzlabosies arī tehniskā forma.
Drīz pēc olimpiskajām spēlēm Latvijas klasiskā volejbola izlasei būs starts Eiropas čempionātā. Kā tur mūsējiem klāsies?
Ļoti atkarīgs no sastāva. Ja kāds spēlētājs izkrīt vai neatbrauc, izlasei uzreiz viss mainās, jo spēlētāju rezerves šobrīd nav tik lielas. Tomēr tas ir tikai normāli, jo Latvija ir maza valsts un volejbolu nespēlē miljoniem cilvēku. Jācer, ka atbrauks visi labākie un viņi būs bez traumām – kvalifikācija parādīja, ka varam uzvarēt arī spēcīgas komandas.