Vienā klasē ar izlases hokejistiem
Anglijas karalim Ričardam I par godu vārdu saņēmušajam sportistam no Pļavniekiem pirmais nopietnais sporta veids bija hokejs, kurā viņš spēkojās arī ar šobrīd labi zināmiem izlases spēlētājiem. "Viss gan sākās ar karatē, un arī šis sporta veids labi padevās, tomēr manam tētim bija pazīstami daudzi hokejisti, piemēram, Jasu ģimene, un viņi pārliecināja, ka hokejs ir interesantāks par karatē. Kopā ar Kobu (Jasu) un Gunču Skvorcovu sākām Rīgā, pēc tam trīs gadus nospēlēju Liepājā – mūsu galvaspilsētas komanda juka ārā, viens no viņiem abiem, šķiet, jau spēlēja Liepājā, tāpēc uz pārbaudes treniņiem aizbraucu arī es un izdevās pārliecināt treneri Aleksandru Cicurski. Nebiju liels talants, bet kaut ko izdarīt spēju," stāsta sportists, kurš spēlēja 1990. gadā dzimušo hokejistu komandā. Tolaik Liepājas metalurgam ļoti talantīga bija 1991. gadā dzimušo spēlētāju paaudze, kurā ietilpa, piemēram, Ronalds Ķēniņš. "Viņi uzvarēja gan mūs, gan 1989. gadā dzimušos, gan arī prestižos turnīros Kanādā. Reāli talantīgi džeki."
Pusaudža vecumā parādoties citām interesēm, Bolotņikam apnicis dzīvot Liepājā un viņš atgriezies Rīgā. Kādu laiku vēl uzspēlējis klubā Sāga pie trenera Ralfa Bukarta, bet tad jau devies savus spēkus izmēģināt taizemiešu boksā trenera Sauļus Šeika vadībā. "Šobrīd dažreiz sapņos slidoju. Tomēr hokejs boksam devis ļoti daudz. Hokeja treniņos mēs visu laiku skrējām, bija nereāla fiziskā sagatavotība un, pateicoties šai skriešanai, man tagad ir gan ļoti spēcīgi sitieni, gan arī fiziskā sagatavotība," saka bokseris, kurš atzīst – kaut arī taiboksā guvis panākumus, nopietnu sportisko režīmu ievērot tolaik nespējis. "Bija treniņš, rajončiks, treniņš, rajončiks, diskotēka." Nieka 15 gadu vecumā jaunietis aizbraucis uz Īriju, kur nodzīvojis četrus gadus, bet jau pēc atgriešanās spējis Vācijā tikt Eiropas kausa turnīra finālā taiboksā. "Ielas man bija iedevušas bāzi, un treneris to redzēja. Aizvadīju arī pāris cīņu profesionāļos, bet tajās man tā atsita kājas, ka pēcāk allaž 2–3 dienas sēdēju mājās ar pelmeņiem uz tām. Secināju, ka tas nav man, līdz televizorā ieraudzīju Mairi Briedi, kurš piedalījās Bigger's Better boksa turnīrā."
Tā nu Bolotņiks 23 gadu vecumā pievērsies boksam, bet paralēli tam ilgstoši strādājis par bārmeni, kopā šajā amatā pavadot 6–7 gadus, no kuriem pēdējos trīs naktsklubā Friends. Viņš stāsta, ka no pirmdienas līdz piektdienai trenējies, piektdienas un sestdienas naktī strādājis, svētdien gulējis, lai pēc tam pirmdien atkal aizvadītu 2–3 treniņus. "Droši vien ir par vēlu, ka ar boksu sāku nodarboties tikai 23 gados, tomēr neesmu tāds pirmais. Man bija dzīves skola, kauties mācēju, tāpat man ir lauvas raksturs, esmu ar milzīgu gribasspēku."
Nopelnīt naudu diskotēkai
Arī boksa karjeras sākumā puisis dzīvi turpinājis uztvert vieglprātīgi. "Boksēties sāku, lai nopelnītu naudu," saka Bolotņiks, kura četras no pirmajām astoņām cīņām bija ārzemēs. Šādās reizēs pārsvarā gadījumu tiesneši pēc punktiem uzvaru piešķir vietējam bokserim, ko uz savas ādas izjutis arī Latvijas sportists – Vācijā, Lielbritānijā un Francijā viņš cieta neveiksmes, bet tālajā Kanādā soģi lēma par neizšķirtu. "Vairākās no šīm cīņām biju labāks – gan Francijā, gan noteikti arī Kanādā. Jā, Lielbritānijā zaudēju, un tiesneši apturēja cīņu, arī Vācijā bija līdzīgi. Pirms šīm cīņām parasti trenējos vien 2–3 nedēļas. Tobrīd man nebija baigais mērķis kaut ko sasniegt. Cīņa beidzās, saņēmu naudu, atlidoju, sekoja klubi La Rocca, Rigonda, tusiņš, draugi. Tobrīd es negribēju kļūt par čempionu, man labāk gribējās naudu," atklāti stāsta smaidīgais bokseris
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!