"Mana mamma bija volejbola spēlētāja, tagad ir volejbola trenere, un arī es jau no mazotnes esmu bijusi sporta zālē. Volejbolā trenējos jau piecus gadus.
Manā vecumā vēl nav specifiskas dalīšanas laukuma pozīcijās, tāpēc trenējos vispusīgi. Tomēr pašlaik man patīk būt cēlājai un, protams, arī uzbrukt. Volejbols ir viena no retajām bezkontakta spēlēm un man liekas, ka tāpēc tā ir meitenēm piemērotāka – nevajag grūstīties. Kā mamma saka, jāspēlē ar galvu, ne vienmēr vajag spēku.
Šogad kļuvu par Šveices U13 čempioni. Esmu dzimusi Šveicē, tās ir manas mājas, bet katru gadu braucam arī uz Latviju. Vienmēr ar nepacietību gaidu brīvdienas Latvijā, jo te ir manas omītes un opji, māsīcas un citi radi. Kad esmu Šveicē, man viņu pietrūkst.
Treniņi notiek četras reizes nedēļā – trīsreiz vakaros, bet sestdienas rītā ir talantu treniņš. Man patīk arī citas sportiskās aktivitātes – braukt ar riteni, peldēt, arī tāpat vien bumboties.
Man patīk būt komandas sirdij, patīk visus uzmundrināt. Agrāk tieši ar to man bija problēmas, bet tagad šādas emocijas palīdz pašai būt labākai un drošākai.
Volejbolu nevar ikviens vienkārši uzspēlēt, lai kaut kas sanāktu, vajag daudz un dažādu prasmju. Volejbola laukumā viens tu neesi nekas, nepieciešama arī laba komanda. Es spēju laukumā uzņemties atbildību arī grūtos un svarīgos brīžos, nebaidos riskēt. Bieži sanāk arī pretinieku laukumā apmuļķot.
Savā karjerā gribētu sasniegt to, ko sasniedza mana mamma, – spēlēt volejbolu izlasē un būt profesionāla spēlētāja, bet pēc tam arī trenere un skolotāja."