Mīlēt nav grēks

Caur kristiešu koledžu

Liene Vāciete, kura savulaik spēlējusi gan Latvijas futbola, gan arī regbija izlasē, bet šobrīd trenē U17 sieviešu futbola valstsvienību, dzīves pirmos gadus nodzīvoja Kuldīgā, uz galvaspilsētu pārceļoties trešajā klasē. Viņa nodarbojās ar dejošanu, spēlēja šahu, dziedāja, zīmēja, tomēr nodarbošanos, kas tiešām aizrauj, nespēja atrast, līdz 15 gadu vecumā pierunāja Super Nova futbola kluba prezidentu Jāni Engelu izveidot meiteņu komandu. "Tur spēlēja draugi, sapratu, ka man patīk un arī gribas, tāpēc pierunājām Jāni izveidot meiteņu komandu. Šobrīd viņi atsākuši meiteņu un sieviešu futbola attīstīšanu, bet tolaik komanda pastāvēja tikai gadu. Tieši futbols, šis komandas sporta veida adrenalīns un azarts, mani paķēra. Noteikti faktors bija arī tas, ka vienkārši padevās." Pēc šī gada Engelis jauno sportisti iepazīstināja ar sporta kluba Imanta sirdi un dvēseli Valdi Avotiņu, kurš tieši tolaik kopā ar futbolu bija sācis attīstīt arī Latvijā pavisam jauno sieviešu regbiju. "Valdim bija mode – it kā neuzspiežot, bet visiem jaunajiem vajadzēja darboties abos sporta veidos, citādi viņi nebija līdz galam piederīgi," Liene ar smaidu atceras, kā kļuvusi par vienu no aptuveni piecām pirmajām regbistēm mūsu valstī. Bijis laiks, kad ar prātu saprasts – ja gribas sasniegaugstāku līmeni, jāizvēlas viens no sporta veidiem, jo divu pārstāvēšana nacionālās izlases līmenī prasa ārkārtīgi daudz enerģijas, emociju un veselības, tomēr izvēli tā arī nav izdevies izdarīt – abi bijuši pārāk mīļi. "Futbolam un regbijam it kā ir līdzība, bet vienlaikus tie arī ir ļoti atšķirīgi. Traumas, kuras guvu, noteikti bija sekas šai milzīgajai slodzei." Sportiste atzīst, ka Avotiņš, kurš pērn devās aizsaulē, primāri viņai iemācījis nevis sporta taktiku vai tehniku, bet cilvēcību, attieksmi pret darbu, azartu, mīlestību, kā arī ētikas jautājumus. Liene atgādina, ka sporta klubā Imanta daudzas audzēknes nākušas no bērnunama. "Tas bija ļoti vērtīgs dzīves posms. Man bija iespēja redzēt, ka stāsti var būt ļoti dažādi, bet tie nemaina to, kāds ir cilvēks – bērnunamā dzīvojošie nav ne par gramu sliktāki. Man izveidojās ļoti ilgas draudzības un esmu pateicīga par laiku, ko pavadīju Imantā." Pabeigusi vidusskolu, Vāciete, kura jau labu laiku iepriekš bija debitējusi Latvijas sieviešu futbola izlasē, devās spēlēt un studēt uz ASV. Tomēr tieši pirms aizbraukšanas guva smagu traumu un pirmajos divos gados, kurus pavadīja Džordžijas štata universitātē, tā īsti nemaz neuzspēlēja. "Grūti ir 18 gados aizbraukt vienai uz otru pasaules galu, bet, kad tev vēl tiek atņemts sports, klājas īpaši smagi," atceras spēlētāja, tomēr uzsver, ka tā bijusi laba dzīves pieredze, kas norūdīja. "Man gribējās spēlēt un tālāk ceļš aizveda uz Emmanuel College – mazu, privātu kristiešu (šo vārdu uzsver īpaši – aut.) koledžu, kurā divreiz nedēļā bija obligāts baznīcas apmeklējums, katru semestri notika Bībeles mācība." Kaut divos ar pusi gados, kas tika pavadīti koledžā, bijis jādzīvo kā skapī, viņai par šo laiku ir tikai patīkamas atmiņas. "Baznīcas apmeklējumus uztvēru kā pienākumu, kas jādara, lai būtu pārējie bonusi – spēlēšana, iespēja iegūt izglītību. Tāpat redzēju, kuri ir īstie ticīgie – jā, bija tādi, kas nosoda, bet īstie kristieši bija pieņemoši. Man bija viena tuva ģimene, un no viņiem nekad nesaņēmu nosodījumu. Viņi varbūt manu seksuālo orientāciju neuzskatīja par normālību, tomēr pieņēma tādu, kāda esmu. Tāpēc jutos ļoti, ļoti komfortabli. Īsti kristieši ir tie, kuri spēj akceptēt, ka pastāv arī citādi cilvēki. Kristīgā ticība taču māca nevis nosodīt, bet respektēt un cienīt vienam otru! Amerikāņi noteikti ir vairāk pieņemoši, atvērtāki. Šie gadi ASV man arī ļāva pieņemt sevi, jo tolaik vēl tikai centos apzināties, kas es esmu, kas īsti mani pievelk. Tur tas viss bija ļoti normāls un arī man lika saprast, ka tāda vienkārši esmu. Jā, bija sasniegumi arī futbola laukumā, tomēr ASV pavadītajos gados īpaši izaugu tieši kā personība."

Lēnais progress

Latvijas sieviešu futbola izlasei tolaik oficiālās spēles bija tikai reizi divos gados, kad vajadzēja aizvadīt trīs cīņas par tikšanu kvalifikācijas turnīra pamata kārtā. Mūsu spēlētājas vairākas reizes bija ļoti tuvu, bet šo posmu tā arī nekad neizdevās pārvarēt. Drīz pēc tam, kad 2017. gadā Latvija atkal palika pussoļa attālumā, lai izkļūtu no grupas, Vāciete nolēma beigt spēlētājas karjeru. "Šī cikla spēles bija svarīgākās manā mūžā. Pēdējā cīņā pret Gruziju pietrūka vienu vārtu. Iepriekšējos mačos pārāk daudz nespēlēju, bet pēdējā man bija vairāk minūšu un arī izveidoju vairākus pusmomentus. Bijām ļoti tuvu. Strādājām, lai izdotos, bet laikam vēl nebija mūsu laiks. Vispirms noslēdzu karjeru kā futboliste, tobrīd domājot, ka trenēšu futbolā un paralēli spēlēšu regbiju, tomēr sapratu, ka eju pret sevi un manī vairs nav degsmes spēlēt, kāda bija piecus gadus iepriekš, kad varēju skriet, darīties, trakot. Tā arī ļoti pamazām izbeidzos kā sportiste. Varbūt tiešām ietekmēja nogurums, kas bija iekrāts divos sporta veidos, vienā brīdī saprotot, ka vairs negribu un tas nav vajadzīgs."