Pirms diviem gadiem mans tētis brauca garām stadionam un redzēja, kā jaunieši trenējas ar svariem. Izrādījās, viņi bija regbisti un nākamajā treniņā jau piedalījos arī es. Šis ne tuvu nav mans pirmais sporta veids – joprojām nodarbojos ar riteņbraukšanu, skolas laikā man ir arī peldēšana, pats mājās cilāju svarus, pirms gadiem trim trenējos arī džudo. Mans treneris ir Elmārs Šefanovskis, kurš, bez šaubām, joprojām ir labākais regbija spēlētājs Latvijā. Jā, viņam ir spēcīga konkurence, bet manās acīs labāka par viņu nav – ļoti stiprs, eksplozīvs. Pirmoreiz, kad redzēju viņu bez krekla, likās, ka viņš lieto steroīdus. Monstrs! Savukārt kā trenerim viņam ir harisma, turnīros viņš saka ļoti labas uzrunas, uzreiz visi laukumā iziet ar citu attieksmi.
Regbijā ir liela sišanās un to tiešām var saukt par nedaudz brutālu sporta veidu, tomēr tas ir arī ļoti daudzpusīgs. Šeit ir dažādi spēlētāji – resni, ātri, tehniskāki. Katrs atradīs savu vietu, pozīciju. Tā kā iepriekš trenējos džudo, biju diezgan pārliecināts, ka spēšu ņemt tvērienus un izturēšu sitienus. Bažas radās vienīgi par to, vai paspēšu skriešanā, jo nekad nebiju nodarbojies ar sportu, kurā nepieciešams skriet, tomēr pašlaik jau lēnām kļūstu labāks arī šajā pozīcijā.
Grūtākā regbijā ir mača noslēdzošā daļa. Viens no svarīgākajiem spēles elementiem ir sekot līdzi saviem komandas biedriem, lai tad, kad viņi nokrīt, vari palīdzēt, bet dažreiz mača beigās tas ir ļoti grūti un prasa lielu gribasspēku. Man pašam labi sanāk tvērieni un kontakti. Savukārt uzlabot vēl nepieciešams eksplozivitāti, jo svarīgs ir ne tikai ātrums, bet arī cik strauji šo ātrumu vari uzkāpināt. Regbijs ir sports, kas māca neatlaidību un audzina gribasspēku. Man ir daži komandas biedri, kuri nav tie lielākie, bet kā viņi sitas ar pretinieku lielajiem čaļiem! Pārsteidzoši!
Mācībās neslinkoju, sekmes man ir labas. Katru pirmdienas, trešdienas un piektdienas vakaru no Rīgas dodos uz treniņu Baldonē, kas prasa laiku, tāpēc vajag ļoti saspringt, lai paspētu izpildīt visus mājasdarbus. Lai gan nākotnē neplānoju regbiju spēlēt augstākajā līmenī, amatieru sacensībās ar to vēlos nodarboties tik ilgi, cik vien spēšu. Brīvajā laikā daudz braucu ar riteni, iedziļinos fizikā, kas man diezgan labi padodas, un ar to arī domāju saistīt savu nākotni. Citreiz arī spēlēju datorspēles un man ļoti patīk uzlabot savu fizisko sagatavotību.
Priecājos, ka daži mani komandas biedri šovasar spēlēja Latvijas U18 izlasē un kopā ar citiem čaļiem izcīnīja otro vietu Eiropas čempionāta otrajā divīzijā, iekļūstot spēcīgāko komandu vidū. Pirmoreiz izlases treniņos piedalījos jau pirms gada un nākamgad būšu gatavs pievienoties komandai. Zinu, ka viegli tur neklāsies, bet tas mani nepārsteigs, kaut arī pretim stāsies tādas izlases kā Īrija un Francija. Starpība starp mums un viņiem ir paliela, bet jāturpina trenēties – pa gadu varam to diezgan nopietni samazināt. Būs ļoti interesanti, ceru, ka noturēsimies spēcīgāko vidū.
Pagaidām man izskatās, ka Pasaules kausā uzvarēs Īrija, kas pavasarī bija labākā arī Sešu nāciju turnīrā. Tomēr pats fanošu par Franciju, jo iepriekšējā Pasaules kausā viņu kapteinis Antuāns Dipons forši vadīja spēli. Noteikti ikvienam iesaku sekot līdzi turnīram, bet pirms tam aicinu iepazīties ar komandu līderiem un noteikumiem, jo, pirmoreiz skatoties regbiju, liekas nedaudz dīvaini, ka bumbu dod tikai uz aizmuguri. Tikai tad izdosies sacensības izbaudīt pa īstam.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!