Fragments no intervijas. Pilnu sarunu lasiet pirmdienas, 16.septembra, laikrakstā Diena!
Vai esi apmierināts ar komandas sniegumu Slovēnijā?
Esmu ļoti priecīgs, ka esam tikuši ārā no tās priekšsacīkšu grupas. Atdevām daudz spēku, taču domāju, ka nostartējām ļoti cienīgi. Otrajā posmā pirmajā spēlē pret Ukrainu mūsu sniegums arī bija cienīgs, pat pārāk cienīgs. Diemžēl nesanāca spēle pret Franciju, kuru ļoti slikti iesākām, un viņus tā arī nenoķērām.
Tik daudz uzvaru Eiropas čempionātu finālturnīros līdz šim Latvija nebija izcīnījusi. Vai ir sajūta, ka kaut kas jau ir paveikts?
Tādas padarītas sajūtas, protams, vēl nav. Kaut vai tāpēc, ka nevar savu prātu noskaņot uz šādas nots, ja priekšā vēl ir spēles. Šis turnīrs ir garš un ļoti nogurdinošs. To saka visi. Ir diezgan traki trīs nedēļas dzīvot projām, ir tik daudz spēļu. Jā, mēs esam izcīnījuši tās uzvaras, taču bijuši arī zaudējumi. Nebūtu tā Francijas spēle... Kaut vai mēs nebūtu vinnējuši, bet nedaudz labāk nospēlētu aizsardzībā, nebūtu tas trakais strītbols, tad sajūta būtu foršāka.
Dodoties uz Slovēniju, kopējais fons bija piesardzīgs, taču pārsteidzāt daudzus. Kur slēpjas Latvijas izlases spēks?
Mums ir ļoti laba komanda, ļoti labs mikroklimats. Džeki ir ne tikai forši, bet arī labi spēlētāji. Viņi ir apbružājušies lielajā basketbolā vairāk nekā pirms diviem gadiem, tāpēc spēles līmeņa pieaugums ir tikai normāla parādība. Arī treneru kolektīvs padara ļoti labu darbu. Man ļoti patīk ļoti labā komunikācija starp spēlētājiem un treneriem. Vairākumā gadījumu klubos un izlasēs tā ir problēma. Šeit, ja ir kāda sāpe, pat nav jādomā, vai iet un teikt trenerim. Varam normāli parunāt kā vīrietis ar vīrieti. To ļoti augstu vērtēju šajos treneros.
Cik noderīga tev izlasē ir triju gadu pieredze VEF Rīga kapteiņa lomā?
Izlasē es neesmu kapteinis. Ar šiem pienākumiem ļoti labi tiek galā Blūms. Viņam tā lieta patīk un ļoti izdodas. Man šobrīd izlasē ir vieglāk. It kā jau šķiet, ka kapteinim nekā īpaša nav jādara, bet, teiksim, tagad viņam jāiet uz vēstniecību un jāsaka runa, kaut arī īsti nav gulēta nakts, bijusi zaudēta spēle... Es tikmēr varēšu šādi sēdēt (atlaižas) un skatīties. Kapteinim ir papildu lietas.
Šogad ar VEF Rīga komandu iesākāt tādu basketbola gadu, sekmīgi spēlējot Eiropas kausā un Vienotajā līgā. Pēc tam bija jaunatnes izlašu panākumi un sekmīgs valstsvienības starts. Vai ir jūtams uzrāviens Latvijas basketbolā?
Jā, es to jūtu. Ceru, tas nebūs tikai šogad, bet turpināsim sekmīgi startēt arī turpmāk. Man vispār tā doma parVEF Rīga komandu šķiet ļoti interesanta. Es tiešām gribētu gaišu un ilgu nākotni tam visam projektam. Es nesaku, ka vinnēsim visus pēc kārtas un izcīnīsim visus titulus, bet es ceru, ka tā kļūs par komandu, kuru visi zina, atpazīst.
Tomēr gan VEF Rīga, gan jaunatnes izlasēm pašās beigās tomēr nedaudz pietrūka, lai sasniegtu kaut ko pavisam lielu...
Tas jau mums, latviešiem, ir gēnos, visu laiku meklēt kaut ko negatīvu. Jāatceras, kas paveikts līdz tam brīdim, kad tur tiekam. Vai gribējāt, lai VEF vinnē Eirokausu? Ļoti smagā grupā mums vēl pēdējā spēlē Bilbao tikai pāris epizožu dēļ neizdevās tikt tālāk. U-20 izlase Eiropas čempionāta finālā zaudēja - tā gadās. Taču tieši pirms tam viņi tādā pašā manierē vinnēja Melnkalni, kur Kaspars Vecvagars ar lauztu pirkstu iemeta divdesmit piecus punktus. To visi ātri aizmirst. Visiem palicis atmiņā, ka itālis iemeta kaut kādus dullos tālmetienus, un atkal visi saka, ka latviešiem mentāli kaut kā pietrūkst. Tās ir muļķības.
Tavs sniegums Slovēnijā noteikti ir pamanīts un novērtēts. Vai VEF Rīga treneriem nav jāuztraucas, ka bagātie ārzemju klubi centīsies tevi pārvilināt pie sevis?
Man ar Vefu ir līgums, un es ticu šai komandai. Man patīk tur būt, tur ir manas mājas, mana ģimene. Ir ļoti daudz plusu. Arī līmenis ir pienācīgs - Vienotā līga, eirokausi. Tagad iet uz kaut kādu ārzemju komandu, spēlēt vienu spēli nedēļā? Es diemžēl nevaru tikt top komandās - Barselonā, Madridē vai vēl kur. Pārējās? Paldies, mani tas neinteresē.