Pēc pusotru diennakti ilga ceļa trešdien ieradāmies Džakartā. Ja sākotnēji bija plānots ielidot sešas stundas pirms Latvijas izlases, mūsu reiss no Stambulas tika par vairākām stundām pārcelts un Indonēzijas galvaspilsētu sasniedzām vien aptuveni pusotru stundu pirms mūsu basketbolistiem. Brīdī, kad iznācām no lidostas, Latvijas izlase jau bija nolaidusies, līdz ar to nebija variantu - jāsagaida arī izlase. Viņu ierašanās fotogaleriju skatieties ŠEIT.
Atradām viesnīcu un ātri vien devāmies vakariņās. To laikā pārliecinājāmies, ka augusta Sporta Avīzē publicētajā Džakartas ceļvedī informācija ir patiesa - pienākot sešiem vakarā, ļoti strauji palika tumšs. Tā kā Indonēzija atrodas pie ekvatora, cauru gadu situācija ir praktiski identiska, gaišam esot no sešiem rītā līdz sešiem vakarā. Pēc vakariņām vēl vajadzēja aiziet uz pārtikas veikalu, līdz ar to pirmoreiz ar kājām uz ielas nokļuvām jau diennakts tumšajā laikā. Pirmie iespaidi bija diezgan pārsteidzoši - uz ielām ļoti daudz mašīnu, bet vēl vairāk motorolleru, kuriem virsū atrodas viens un nereti arī divi vai vēl vairāk braucēji. Pieredze viņiem ir liela, jo aiz muguras sēdošie nav apķērušies vadītājam ap gurniem, kā mums pierasts, un bez problēmām lasa jaunumus telefonā. Uzreiz pie viesnīcas bija arī satiksmes regulētājs, kurš brīdī, ja vēlies tikt pāri, aptur pārējo satiksmi. Pirmajā pastaigā šādus regulētājus satikām pie praktiski katra neliela krustojuma, bet vēl lielāku pārsteigumu sagādāja uz ietvēm esošas nenorobežotas bedres - ja neskaties zem kājām, ļoti ātri vari attapties kanalizācijā.
Ceturtdien uz Latvijas basketbola izlases treniņu devāmies ar taksometru. Džakartā taksometri ir ļoti lēti - no savas viesnīcas līdz spēļu arēnai ar ceļa biedriem braucām 20 minūtes un tas izmaksāja aptuveni divus eiro. Taksometra vadītājs bija dzirdējis, kas ir Latvija, tomēr ne jau basketbola dēļ - viņš teica, ka ir liels futbola fans, tāpēc zinot Rīgu (nepaprasījām vai Riga vai RFS kluba dēļ). Neskatoties uz lētajām izmaksām, pēc treniņa izlēmu uz viesnīcu doties kājās. Kaut karte telefonā rādīja, ka attālums ir vien nedaudz virs trim kilometriem, prognozētais iešanas laiks bija aptuveni stunda. Tā kā pulkstenis jau bija labu brīdi pēc četriem pēcpusdienā, bremzēt nedrīkstēju, lai paspētu gaišajā dienas daļā. Šī gājiena laikā sapratu, ka vēlos ar emocijām padalīties arī ar diena.lv lasītājiem.
Džakartā ietvju ir diezgan maz un, kad halles apkārtnē esošais gājēju ceļš pazuda, sāku apzināties, ka turpmāk jāiet uzmanīgi. Drīz vien tiku izvests cauri kādam privātam īpašumam (piemēram, visas viesnīcas Džakartā ir aiz augstiem žogiem un ar apsargiem, bet, lai tiktu lielveikalā, jāiziet drošības pārbaudes, tāpēc šādi īpašumi nav retums) un sākumā šķita, ka tieku novirzīts uz izeju, kuras vārti ir slēgti, tomēr apsargs parādīja, ka netālu esošie vārti ir vaļā. Tālāk jau nokļuvu lielceļa malā. Kādu brīdi droši varēju iet pa trotuāru, bet pēc mirkļa nokļuvu pie ceļa, ko vajadzēja šķērsot, bet gājēju un motobraucēju satiksme nerimās ne brīdi. Dažas minūtes pastāvēju un nezināju, ko darīt. Jau domāju atmest ar roku un pat sāku iet prom, bet ieraudzīju, ka vispirms ceļu tajā pat vietā šķērso dāma, bet pēc tam arī kāds kungs. Stratēģija pavisam vienkārša - ej pāri, skaties uz tev virsū braucošajiem transporta līdzekļiem un nedaudz piepacel roku. Viņi piebremzēs un palaidīs.
Pie cita krustojuma, kur karte teica, ka jāšķērso ielu, jau sabijos, jo šoreiz tas bija sešu joslu lielceļš, bet neredzēju ne luksoforu (to skaits ir ļoti neliels, atrodami tikai uz milzīgajām maģistrālēm), ne policistu, kurš regulētu ceļu. Tomēr beigās pamanīju, ka ir gājēju tilts. Tas arī izskaidro, ka kājāmgājējiem Džakartā jāveic lieli attālumi. Šeit ik pēc 50-100 metriem nav krustojums ar luksoforu, līdz ar to pat pilsētas centrā iespējas tikt pāri ielai ir ierobežotas.
Atlikušajā gājiena daļā jau bija arī ceļa posmi, kurus mēs, eiropieši, varam saukt par diezgan ekstrēmiem. Labu gabalu vajadzēja iet pa ceļu, kur gājējiem atvēlēti vien pārdesmit centimetri, nepārtraukti malā notiekot satiksmei, bet turpat ielas malā laiku pa laikam bija redzams kā pārtiku cep ielu tirgoņi. Savukārt pašā izskaņā tiku izvests pa šauru ielu, kur, visticamāk, nedzīvo tie bagātākie cilvēki, līdz ar to, gribot negribot, sanāca ieskatīties arī viņu mitekļos, kur mazās istabiņās bija sasēduši pieci seši cilvēki.
Pēc šāda gājiena secinājums ir viens, turpmāk Džakartā maksimāli daudz jāizmanto taksometru transports. Kā jau prognozēts, gaiss megapolē nav tas tīrākais un arī telefona aplikācija regulāri laikapstākļus raksturo ar vārdu smogs, bet, ejot gar vietām, kur tuvumā bija upe, ļoti labi varēja sajust kanalizāciju. Interesants novērojums pastaigas laikā bija par Džakartas ielās redzamajiem kaķiem - visi, kurus redzēju, izskatījās ļoti jauni. Bail iedomāties, kas ar kaķiem notiek, kad viņi paaugas.
P.S. Latvieši Džakartā turpina ierasties un, visticamāk, atbalstītāju skaits tuvosies diviem tūkstošiem, līdz ar to mūsu izlasei vajadzētu būt ļoti skaļam atbalstam. Uz priekšu, latvieši!