Šoreiz tas ir 37. kontinenta čempionāts, kura pirmās fāzes spēles norisinājās arī brīnišķīgajā Šauļu basketbola hallē, kas tikusi uzcelta 2007. gadā ar domu par šī finālturnīra sarīkošanu Lietuvā. Viss redzamais, sākot jau ar asfaltēto ceļu pēc iebraukšanas Lietuvā, pilsētas pārliecinošā kārtība un sakoptība atstāja iespaidu, ka Eiropas čempionāta sarīkošana ir kaut kas vairāk tikai par basketbolu vien. Tam papildu apliecinājumu bija iespējams gūt arī, svētdienas rītā apmeklējot baznīcu Šauļos un noklausoties katoļu mācītāja aizlūgumā par lietuviešu basketbolistu panākumiem. Var, protams, aizrādīt, ka lietuviešiem basketbols ir gluži vai reliģijas vietā un tieši tāpēc šim sporta veidam, par lielu kreņķi citiem sportistiem, tiek piešķirta prāvākā daļa valsts atbalsta. Tomēr kopumā sabiedrība to ir pieņēmusi, un panākumi nav izpalikuši - tie regulāri tiek sasniegti basketbola laukumos, kas bez labi ieeļļotas sistēmas darba tomēr nebūtu iespējami.
Latvijas basketbola virtuves pārzinātāji apgalvo, ka mūsu sistēma jau nestrādājot sliktāk. Taču allaž var atrasties kas labojams, bet šoreiz der vairāk pievērst uzmanību pašiem šī čempionāta jaunākās izlases dalībniekiem un viņu treneriem. Šī vienība nedēļas laikā uz Šauļiem aizbraukušajiem un mājās palikušajiem līdzjutējiem deva ārkārtīgi daudz pozitīvu emociju. Vēlēšanās spēlēt, komandas patriotisms Bagatska vadīto vienību nostādīja līdzās Francijai, Itālijai un Vācijai. Jā, komanda saņēma piecas baranciņas, bet tas nu gan patiesi attiecas tikai uz šīs lietas sportisko pusi. Otros svaru kausos liekams azarts, ar kādu savas valsts izlasē spēlēja divdesmitgadīgi puiši, un tas ir jānovērtē. Tāpēc jānovēl spēlētājiem likt lietā Šauļos iegūto pieredzi un pēc diviem gadiem vēl spožāk uzmirdzēt čempionātā Slovēnijā, bet Latvijas basketbola vadībai - apstiprināt Bagatska vadīto treneru komandu nākamajam divu gadu posmam.