Nokļūšana tā sauktajā Balkānu un Baltijas valstu «nāves grupā» beigu beigās, šķiet, ir nospēlējusi Latvijas komandai labvēlīgu lomu. Vispirms jau tāpēc, ka mazināja basketbolistu atbildības slogu. Pirms turnīra augstus mērķus izvirzīja gan bosnieši, gan maķedonieši, gan melnkalnieši, taču pat milzīgais līdzjutēju atbalsts tribīnēs neļauj šo komandu spēlētājiem pilnībā atraisīties. Jāņem vērā, ka arī mazāk spēcīgā konkurencē mūsu basketbolisti diezin vai būtu starp galvenajiem pretendentiem uz tikšanu nākamajā kārtā. Šoreiz visās spēlēs mums ir iespēja spēlēt no ierasti ērtākās otrā numura pozīcijas, un līdzšinējās cīņās to gana prasmīgi esam spējuši izmantot.
Otrs ieguvums ir tas, ka četras Balkānu valstu komandas ļoti labi pazīst cita citu, un tas vairo negaidīta iznākuma iespēju to savstarpējās spēlēs. Kā pierādījums ir līdzšinējie rezultāti un turnīra tabula, jo konkurenti savstarpējās cīņās punktus dala itin līdzīgi, turklāt laukumā atstāj daudz spēka un emociju. Šādā, Kristapa Janičenoka vārdiem sakot, ķīselī arī mūsu komandai parādās papildus iespējas.
Jebkurā gadījumā galvenais darbiņš joprojām jāizdara basketbolistiem pašiem, turpinot cīnīties par uzvaru katrā spēlē. Sagatavojot komandu, treneri savu darbu līdz šim paveikuši godam, kas ne reizi vien šajā turnīrā ļāvis panākt lūzumu nelabvēlīgās situācijās. «Soli pa solim» stratēģija ļāvusi Latvijas basketbolistiem pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas finālturnīru sākt ar divām uzvarām, un ir pārliecība, ka iespēja tikt pie panākuma būs vēl. Atliek to izmantot!