Ventspilij jāmeklē jauna niša

Pie finālistiem vēl atgriezīsimies, bet šoreiz par komandu, kuras līdzdalība izšķirošajās spēlēs desmit gadu garumā bija neizbēgama. Novembrī pēc BK Ventspils dramatiskā zaudējuma mačā ar ASK Rīga (38.minūtē 69:58, bet pagarinājuma pēdējā sekundē 80:81) iznāca neformāla saruna ar ventspilnieku valdes priekšsēdētāju Ralfu Pleinicu. Viņš pauda pārliecību, ka spēles likteni sagrozījušas tiesnešu kļūdas, es turējos pie viedokļa, ka izšķiroši bijuši Vītola garām aizmestie sodi pēdējā minūtē, kad ventspilniekiem vēl bija četru punktu pārsvars. Šķīrāmies, cits citu, protams, nepārliecinājuši, bet vienojušies, ka basketbols visu saliks pa vietām. Salika. Abās pusfināla spēlēs Rīgā ventspilniekiem pēdējā minūtē bija iespēja izmantot tiesnešu piešķirtās privilēģijas pēc sāncenšiem fiksētajiem nesportiskajiem sodiem (pēdējā mačā pēc Oskara Luča lēmuma attiecībā uz Andrusu Mažuti gan atcerējos savulaik labāko futbola tiesnešu saimē svētu turēto bausli, ka pēdējā minūtē izšķiroša pendele dodama tikai tādā gadījumā, ja pārkāpums neizraisa šaubas pat cietušās komandas faniem). Abos gadījumos sodi tika mesti ar 50% precizitāti, un, lai arī treneris Gašpers Okorns apgalvoja, ka nevainojot Vītolu un Maknamaru, viņa sarauktajā pierē varēja lasīt ko citu. Divus neiemestus sodus varētu uzskatīt par nelaimīgu gadījumu, bet virkne šādu kļūmju jau liecina par tendenci. Manuprāt, neatbilstība starp jaunā, izcili enerģiskā un absolūti mazpieredzējušā Okorna priekšā celtajiem uzdevumiem un viņa rīcībā nokļuvušo BK Ventspils spēlētāju kontingentu bija pats galvenais cēlonis ventspilnieku streipuļošanai sezonas garumā, kas noslēdzās ar likumsakarīgu pozīciju zaudēšanu Baltijas līgā un LBL . Pērnvasar BK Ventspils vadības izvirzītais mērķis par katru cenu atgūt čempionu kausu un ietiepīgā vēlme noteikti startēt ULEB kausā bija saprotama no emocionālā viedokļa, taču liecināja arī par kluba saimnieku nespēju reāli novērtēt situāciju. Gribēšana bija, taču atbilstošu spēlētāju resursu nebija, un te nelīdzēja pat Okorna izslavētie smagie treniņi. Visu karjeru labāk uz maiņu, nekā pamatsastāvā spēlējušais Aigars Vītols 31 gada vecumā nevarēja kļūt par līderi, bet Uvim Helmanim 30 minūtes katrā spēlē acīmredzami jau bija par daudz. No otras puses, Akselis Vairogs un Pāvels Veselovs acīmredzot tomēr nebija tik labi un stabili, cik Okorns bija cerējis, Raimods Gabrāns sezonas beigās, šķiet, neizturēja psiholoģisko slodzi konkurencē ar Maknamaru, bet Ronalda Zaķa un arī Jāņa Strēlnieka karjera daiļrunīgi ilustrēja BK Ventspils ilggadējo problēmu — šogad lielas uzvaras viņi sagādāt vēl nevarēja, bet strādāt uz perspektīvu treneris var tikai tad, ja no viņa netiek pieprasīti panākumi tūlīt. Vēl jau gan varēja cerēt uz leģionāriem, taču gadījums ar Džimiju Baksteru liecina, ka kaut kas nebija kārtībā arī šajā ziņā. "Ko tad mēs — mazs klubs no laukiem," šī tēze BK Ventspils biezākajos gados tika likta lietā, ja kāds iedomājās paust aizdomas, ka no valsts basketbola saimniecības flagmaņa tiek gaidītas ne tikai čempionu vimpeļu kolekcionēšana, bet arī svaigas idejas, enerģiska rīcība jauno talantu audzināšanā utt. Ironiskā kārtā tagad uz Rīgas fona šāda devīze patiesi iegūst aktuālu skanējumu, no jauna izvirzot jautājumu par kluba nākotni. Superkomandu izveidot diezin vai būs iespējams, taču jaunu spēlētāju kolektīvu, kurš jauna trenera vadībā pakāpeniski progresē gan individuāli, gan kolektīvi — kāpēc ne? Tiesa, arī šajā nišā BK Ventspils gaida konkurence ar Rīgu (VEF), taču jauno talantu rūdīšanas frontē spēku nekad nebūs par daudz un vietas pietiks visiem. Būtu tikai gribēšana. ***

FINĀLS

Barons/LMT — ASK Rīga

PAR 3.VIETU

Ventspils — VEF Rīga

VIEDOKĻI

Ramūns Butauts, ASK Rīga treneris

Gašpers Okorns, BK Ventspils treneris