Cerīgi, bet vēl nenobrieduši

Līdzjutējus gan vēl vairāk par vietu interesē atbildes uz jautājumiem, cik un kuri jaunieši pēc gadiem varētu klauvēt pie Latvijas izlases durvīm?No U–18 izlases vienā elpas vilcienā hokeja valstsvienībā līdz šim ir iekļuvuši divi — Jānis Sprukts un Kaspars Daugaviņš. Jāatzīst, ka savulaik izsniegtos treneru kredītus abi pilnībā ir izmantojuši. Sprukts kļuvis par stabilu pirmās maiņas centra uzbrucēju, savukārt Daugaviņš pāris gados sasniedzis tādu līmeni, ka treneriem viņu pārbaudīt vairs nevajag — ja būs brīvs, būs vieta izlases sastāvā pasaules čempionātā.Uzaicinājums uz valstsvienību patiešām ir drošs pakāpiens virzībai pa karjeras kāpnēm uz augšu. Reiz kāds hokeja pazinējs teica: "Redzēsi, ka visi pārbaudes spēlēs izlases sastāvā iekļautie juniori iekļūs NHL draftā." Šim apgalvojumam toreiz bija lemts piepildīties.Skaidrs, ka šopavasar neviens no U–18 izlases spēlētājiem pa Sprukta un Daugaviņa iemīto taciņu nestaigās. Un ne jau tāpēc, ka Oļegam Znarokam par 90 procentiem visi spēlētāji jau salikti pa maiņām spēlēšanai pasaules čempionātā Halifaksā. Vienkārši Vjačeslava Nazarova aizgādībā ir laba komanda, bet nav tik attīstītu jauniešu, kuri būtu gatavi konkurēt pieaugušo līmenī.Reālākais pretendents uz iekļaušanos vīru hokejā ir aizsargs Alberts Iliško. Ir redzams, ka viņam par labu nākusi aizbraukšana uz Nynashamns klubu Zviedrijā. Tur bijusi iespēja spēlēt arī pieaugušo komandā, kamēr lielākā daļa partneru sezonu aizvadījuši vienaudžu vidū. Pasaules čempionāta līdzšinējās spēlēs gan apliecinājies Nazarova paredzējums, ka tā tomēr ir liela atšķirība — spēlēt otrā plāna lomu U–20 izlasē vai būt līderim U–18. Savu darbu U–20 komandā Iliško paveica gandrīz vai kā Sandis Ozoliņš debijas sezonā Rīgas Dinamo: ātra piespēle partnerim, tāpēc iespēja kļūdīties saruka līdz minimumam. Nebūtu pareizi apgalvot, ka U–18 izlasē Iliško netiek galā ar dispečera pienākumiem. Ripu viņš pietur un partnerus atrod. Arī spēka spēlē Alberts ir pārāks par konkurentiem, taču atšķirībā no decembra spēlēm atmiņā iegūlušas vairākas epizodes, kurās pretinieki bijuši veiklāki. Kā, piemēram, gadījumā, kad itālis Kostners raidīja ripu Daiņa Vasiļjeva sargātajos vārtos. Trijās pirmajās spēlēs tā bija vienīgā Latvijas izlases vārtu tīklā.Par vārtsargu Vasiļjevu. Arī tāpēc, ka pēdējā posteņa loma jebkurā komandā ir īpaša. Trīs uzvaru izcīnīšanā Vitālija Samoilova audzēknim nebija jāsvīst pa visām vīlēm, taču ekspertu skatījumā šādas spēles ar periodiskiem uzbrukumiem mēdz būt pat grūtākas par tām, kurās vārtsargam visu laiku jāiztur liels spiediens. Vasiļjeva labākais arguments ir statistika. Trijās spēlēs jeb 180 minūtēs tikai viena ielaista ripa — par šādiem cipariem priecātos pat Martins Brodērs. Tiesa, Oļegs Znaroks būtu vēl priecīgāks, ja klubu sezonas laikā Vasiļjevs būtu nosargājis vietu Samsung premjerlīgas ceturtās spēcīgākās komandas Latgale vārtos. Igaunis Aleksejs Terentjevs izkonkurēja Daini, bet no galvenās izlases skatu punkta tas nepavisam neizskatās labi.Runājot par uzbrucējiem, visiem uz mēles ir Roberta Bukarta uzvārds. Arī viņa gadījumā labākā atbilde ir statistika: 6 (3+3) punkti pēc trijām spēlēm bija raženākais pienesums kopējam katlam. Spēlē ar Itāliju (3:1) pašā atbildīgākajā brīdī ar gūtajiem vārtiem Robčiks pielika punktu pretinieku cerībām uz atspēlēšanos. Bukartu uz valstsvienību? Arī par agru izmests sauklis. Roku veiklība un vārtu garša Robertam, šķiet, gēnos ierakstīta (arī vidējais brālis Rihards ir nadzīgs ripu metējs), taču atšķirībā, piemēram, no Daugaviņa Robčiks ceļā uz vārtiem nav gatavs iet caur uguni un ūdeni. Lai spēlētu augstākā līmenī, jākļūst ātrākam un fiziski spēcīgākam.Spēli labi "lasa" Ronalds Cinks, laukumā īstajā vietā mēdz būt Miks Indrašis, bet komandas kapteinis Raimonds Vilkoits ar saviem auguma parametriem ir pagrūti aizstumjams no vārtu priekšas. Pagaidām šie trumpji gan ir iedarbīgi tikai U–18 līmenī. Sezonas gaitā būtu bijis interesanti šos puišus redzēt Samsung premjerlīgā. Azartiskajā un tehniskajā Vladislavā Dobreņkijā var saskatīt Andreja Ignatoviča dublikātu. Viņam par nožēlu treneri jau ilgāku laiku skatus met atlētisko puišu virzienā, par NHL skautiem nemaz nerunājot.Vienā ziņā ir pat labi, ka šāgada U–18 spēlētāji nav apsteiguši laiku. Savulaik daudziem uz mēles bija Vladimirs Mamonovs, kurš vienā sezonā iekļāvās U–18, U–20 un galvenajā izlasē. Sasniedzot brieduma gadus, Mamonovs tā pa īstam izlasē nenostabilizējās, lai gan spēlēja Turīnas 2006.gada olimpiskajās spēlēs. Vjačeslava Nazarova jauniešiem jānovēl neapstāties attīstībā. Tas ir pat būtiskāk nekā agrīnā stadijā saņemts uzaicinājums uz valstsvienību.