Dārgais projekts — meita daiļslidotāja

Tik nopietni trenējas astoņus gadus vecā Latvijas daiļslidotāja Elizabete Luisa Līviņa. Tālu prom no mājām — Krievijas ziemeļu galvaspilsētā Sanktpēterburgā. Ar mērķi kādudien iziet uz daiļslidošanas lielās skatuves.Neiztur prombūtniPagaidām Latvijas sportisti augstākās raudzes daiļslidošanas sacensībās nespēlē pirmā plāna lomas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka mums nav godkārīgu un strādāt gribošu jauno sportistu un viņus atbalstošu fanātisku vecāku. Galvenais, lai ceļā uz mērķi visiem pietiktu pacietības. Precedenti nav tālu jāmeklē. Ieva Purniņa (14 gadu) plūca laurus Latvijas mēroga sacensībās, trīs reizes lidoja uz treniņnometni Amerikā pie 1992.gada olimpisko spēļu dalībnieka Konstantīna Kostina, bet vienā dienā treniņiem pateica: «Nē!» Marta Lapinska (13) neslido jau divus gadus. Viņas vecāki savulaik izvēlējās Pēterburgas variantu. Divus ar pusi gadus Marta dzīvoja un trenējās Krievijā, tika tērēta prāva naudas summa, bet tad jaunās sportistes lēmums sagrāva visas sapņu pilis. «Es vairs negribu slidot!» strikti un apņēmīgi paziņoja Marta.«Ilgstoši esot prom no mājām, tik maziem bērniem pienāk brīdis, kad viņi psiholoģiski salūst,» analizējot pašu pieredzi, secina Ievas tēvs Jānis. Pārdzīvojuši bērnu rūgto atklāsmi, Ievas un Martas vecāki tomēr ir vienisprātis, ka laime bija meklējama ārpus Latvijas. «Te ir kā purvā. Jo tālāk tu ej, jo dziļāk grimsti tajā. It kā viss šķiet labi, bet pēc vienām sacensībām ārzemēs nāk apgaismība, ka mēs nekas neesam,» uz pieticīgo vietējo līmeni norāda Jānis Purniņš.Jāmācās no jaunaŠīs atziņas patiesumu apjautis arī Bruno Cīrulis, kura meita Elizabete Luisa saglabā cerību veidot profesionālas daiļslidotājas karjeru. «Par spīti tam, ka Elizabete jau apgūst dubultos lēcienus, Pēterburgā viņai pārmaiņus nākas mācīties elementāras lietas. Piemēram, kā pareizi slidot uz iekšējās un ārējās slidas kantes,» saka B.Cīrulis. Pēterburgā treneris Jevgeņijs Rukavicins skaidri pateicis: diemžēl būs jāmācās slidot pa jaunam — es tev, Elizabete, mācīšu slidot dižciltīgi.Latvijā trūkst sistēmas — neatkarīgi viens no otra atsevišķās sarunās tomēr gandrīz vai vienbalsīgi apgalvoja Purniņas un Lapinskas vecāki. «Galvenā problēma pat nav treneru kvalifikācijā. Drīzāk darba organizācijā, kad papildus tiešajiem pienākumiem trenerim jānodarbojas ar blakus lietām. Un nav arī normāli, kad daži treneri Latvijā savā starpā pat nesarunājas,» savos novērojumos dalījās Purniņš.Dārgs prieksDaiļslidošana ir elitārs sporta veids. Ieguldījumi bērnu attīstībā no gada uz gadu pieaug vēl straujāk nekā inflācijas temps. Pēc Cīruļu ģimenes aprēķiniem, Elizabetes gada budžets jau esot apmēram 10 000 latu. Par ledus treniņa stundu Sanktpēterburgā jāmaksā 14 eiro, horeogrāfija — septiņi eiro, «sausais» treniņš — ap 10 latu. Nauda griežoties gandrīz vai kā trīskāršais tulups. Pieskaitot divām ģimenēm aprēķināto dzīvokļa īri (400 USD), ceļa izdevumus un visu pārējo — bez 1000 eiro mēnesī Pēterburgā neizdzīvot.Jānis Purniņš lēš, ka par Ievas četru mēnešu uzturēšanos Amerikā izdevis 6000 latu. Aiz okeāna viena ledus nodarbība gan izmaksājot tikai piecus dolārus, taču dzīvošana un ēšana ģimenē no maciņa izvilkusi 35 dolārus dienā. Arī Latvijā daiļslidošana ir dārga investīcija. Strādājot pēc pilnas programmas un ierēķinot visus izdevumus, Purniņš iesaka rēķināties ar 5000 latu cirtienu ģimenes budžetā gadā.«Viegli tas nav, taču mēs apzināmies, uz ko ejam,» par spīti priekšgājēju rūgtajai pieredzei, optimisma dzirksti nezaudē Bruno Cīrulis. Kopējās izmaksas, Elizabatei laužot ceļu uz pasaules eliti, varot sasniegt 100 000 latu, taču Cīruļi negrasās padoties. Ar Kokneses pusē uzsākto viesnīcas un restorāna biznesu vieniem pašiem pavilkt smago daiļslidošanas vezumu nezin vai izdosies. Tāpēc Bruno cer sameklēt situāciju izprotošus mecenātus.Vai nav bažas kādudien arī saņemt noraidošo attieksmi? Kā pretargumentu Cīrulis izceļ vienu piemēru iz dzīves pesimisma drūmo domu atgaiņāšanai. «Treniņā Elizabete bija sagurusi, un nekas lāgā viņai nesanāca. Treneris Rukavicins ieteica doties uz ģērbtuvēm. Elizabete jau aizslidoja līdz apmalei, tad strauji pagriezās un devās atpakaļ. Mēs teicām, lai taču iet uz ģērbtuvi, bet viņa pilnā nopietnībā atbildēja: «Daiļslidošana ir visa mana dzīve!»»