Ķīnas vēsture ir tik bagāta, ka pietiktu piecu spēļu atklāšanai
Olimpisko spēļu atklāšana ir izrāde, kas jau tradicionāli pulcē lielāko TV auditoriju pasaulē. Diez vai Latvija ir izņēmums. Šoreiz citu latvisku akcentu, kā mūsējo goda aplis stadionā un Zatlera rokas pavicināšana ložā, nebija. Un tie, kas bija, nebija izcili vērtējumi. Ne tērpu, ne izgājiena dzīvīguma ziņā. Nu netiekam prom no tā latviskā stīvuma. Par maz dzīvesprieka. Tik traki kā spāņiem izrādīties nevajadzēja, bet kādu Latvijas karodziņu rokās gan gribējās redzēt.
Izrāde pārsteidza ar daudziem akrobātiskiem trikiem, kas ir ķīniešu jājamzirdziņš (ja ir iespēja aizejiet uz viņu cirku!). Bet vēsture, ko rādīt, viņiem ir tik bagāta un eiropiešiem neparasta, ka pietiktu piecu spēļu atklāšanai. Izrādās starp miljardu var atrast ne vien lieliskus izpildītājus, bet arī labus producentus.
Šī varbūt arī nebija iespaidīgākā atklāšanas ceremonija, ko nācies redzēt (varbūt paēdušam vilkam aita sīksta?) — 1992.gadā Albērvilā bija pirmreizīguma efekts, bet Sidnejā austrālieši patiešām pārsteidza — ne jau velti viņi ir otrā pasaules malā!
Punktu visam pielika olimpiskās uguns iedegšana, kas allaž tiek gaidīta ar aizturētu elpu — kas būs šoreiz. Ko tādu laikam spēj izdomāt tikai ķīnieši. Tomēr bija arī detaļas, elementi un pat veselas etīdes, kuras pasaulē tiks traktētas dažādi. Sajūsminoties par tūkstošu kustēšanos unisonā (vai nebija kas kopīgs ar mūsu Deju svētkiem?), vai fantastisku stadiona modeļa piramīdu veidošanu, būs iebildumi, ka šādas lietas var panākt tikai totalitārā režīmā. Tie, kam garāka atmiņa, uzvedumā atradīs arī kopējas iezīmes ar 1980.gada spēļu atklāšanu Maskavā, tikai šoreiz tehnoloģijas jau bija citā līmenī. Ar olimpisko garu diez ko unisonā neskanēja olimpiskais karogs karavīru rokās.
Vēl par politiku — iepriecināja Taivānai veltītās urravas. Un izrādās, krievi Pekinā tiek mīlēti vairāk par amerikāņiem.