Latvijas futbola klubiem Eirokausu sezona beidzās agri un ar gaužām trūcīgu pienesumu valsts reitinga groziņā. FK Ventspils — savāca sešus punktus, Liepājas metalurgs — četrus, bet Olimps palika sausā. Un ko tur daudz varēja gribēt, ja pirms Eirokausiem komanda (tas tomēr nav klubs!) nevis pastiprinājās, bet pavājinājās.
Liepājas metalurgs otrajā kārtā bez variantiem zaudēja Rumānijas Vaslui. Par šādu klubu Latvijā bija dzirdējuši tikai cītīgākie interesenti. Tomēr pēdējos gados Rumānijas futbols akumulē lielu naudu. Vaslui bija no citas svara kategorijas, un pat Liepājā nebija ko likt pretī.
Vienīgais šīs vasaras sasniegums ir FK Ventspils ļoti cienīgā pretošanās norvēģu Brann. Ļoti iespējams, ka tikai karstasinīgā gruzīna Zuraba Mentešašvili noraidījums aizlika kāju priekšā ventspilnieku cerībām uzspēlēt ar Marseļas Olimpique. Agonizējošās FK Rīga iekļūšanu nu jau mirušā Intertoto kausa trešajā kārtā nevajadzētu pārvērtēt, ja līdzi nācis zaudējums Īslandes Fylkir savā laukumā, ja īru Bohemians tika pārspēts tikai pateicoties izbraukumā gūtiem vārtiem, ja sešās spēlēs klubs tikai divreiz uzvarēja un vienreiz spēlēja neizšķirti.
Tāds laikam ir Latvijas futbols, kas uzskatāmi atspoguļojas arī LMT Virslīgas spēļu tribīnēs — gandrīz kā pie Toričelli. Publika pazīst drēbi. Ar ērtiem sēdekļiem, jumtu virs galvas un pat bezmaksas alu vairs nepietiek. Gribas redzēt labu spēli, kādu klubi nav spējīgi piedāvāt. Kāpēc? Uz šo jautājumu atbilde jāmeklē visiem — no LFF prezidenta līdz stadiona sētniekam. Bez demagoģijas par cīņu ar narkotikām utt. Skumjākais, ka neredz cerību stariņu un stagnācijas metastāzes plešas plašumā. Zaudē futbols un tie, kas šo spēli joprojām patiesi mīl.