“Ceru, ka mans skrējiens iedvesmos vēl kādu, jo tas tiešām ir tā vērts,” Dace pēc finiša burtiski staroja.
Distancē gan gājis pagrūti. “Kad skrēju olimpiskos normatīvus Hanoverē un Frankfurtē, tie maratoni man bija vieglāki, un arī rezultāti bija labāki. Arī pati tur jutos fiziski labāk. Šeit kaut kā grūti gāja. Vēl nezinu rezultātus, bet domāju, ka reti kurai meitenei bija personiskais rekords. Pirms starta visas nosalām, jo bija jāierodas jau divdesmit minūtes pirms starta, bet pēdējās desmit – jau sporta tērpā. Labi, ka vēl jumts bija virs galvas,” Lina norādīja, ka pirmsstarta procedūras tomēr bijušas pārāk ilgas.
To, ka neizdosies pārspēt personisko rekordu, viņa secinājusi jau tad, kad ieraudzījusi trases plānu. “Līdzīgi kā Valmieras maratonā, katrā aplī sanāk kāpums. Uzdevums bija sākt lēnām. Treneris piekodināja, lai skrienu tā, ka paralēli varu arī normāli runāt. Pirmos piecpadsmit kilometrus vismaz domās centos sekot tam līdzi. Uzskatu, ka finišēju ļoti skaisti, piepildīju savu sapni. Jā, bija neliela vilšanās par to, ka finišs nebija noorganizēts olimpiskajā stadionā, jo pirms četriem gadiem, kad skatījos Pekinas olimpisko maratonu, no kura es arī iedvesmojos sākt skriet, redzēju tās emocijas. Šoreiz? Līdzīgi kā parastos maratonos, tikai līdzjutēju bija daudz vairāk. Atbalstīja praktiski visas trases garumā. Man pat ausis bija piebļautas.”
Dace par tālākiem mērķiem pagaidām nerunā, jo starts olimpiskajā maratonā viņai bijis sapnis, kas nu ir piepildīts. “Ceru, ka kāds no tā iedvesmosies, jo tiešām ir vērts piedalīties olimpiskajās spēlēs. Iepriekš biju pie datora sēdētāja, šad tad pabraukāju ar riteni. Kaut kādās sacensībās piedalījos, bet neteiktu, ka man bija kādas dotības skriešanā. Skolas laikā man neviens neteica, ka kaut kas var sanākt. Četru gadu laikā izaugu par olimpiskā maratona skrējēju. Sameklēju Igoru Kazakeviču, kura stingrā treniņmetodika palīdzēja to sasniegt,” Lina pēdējos četrus gadus atminējās ar gandarījuma sajūtu.