Matīsa Burģa ikdiena pēdējos sešus gadus norit Austrijā un Vācijā. Vīnē galda tenisists dzīvo un trenējas, bet sezonas gaitā teju ik nedēļas nogali lido uz Vāciju pārstāvēt otrās bundeslīgas komandu SV Mulhausen. «Mūsu mērķis nākamsezon ir iet uz pirmo bundeslīgu, kas ir visaugstākais līmenis. Ar klubu esmu ļoti apmierināts. Jā, arī par atalgojumu nevaru sūdzēties,» ar liepājnieciski vācisku akcentu piebilda Burģis. Šis sporta veids Vācijā ir starp populārākajiem - nesen kāds žurnāls to iekļāvis lielvalsts piecu vadošo sporta veidu skaitā, bet pasaules čempionātā Dortmundē tribīnēs bijis virs desmit tūkstošiem skatītāju.
Matīss galda tenisā nokļuvis ar vecākā brāļa Reiņa gādību. «Viņš jau kādu laiciņu spēlēja, bet, kad man bija deviņi gadi, paņēma līdzi uz treniņiem. Bija interesanti, un pamazām sāku trenēties arī pats.» Sešpadsmit gadu vecumā Eiropas kadetu čempionāta zelta medaļai dubultspēlē sekoja piedāvājums trenēties Vācijā. «Tajā brīdī arī izdarīju izvēli saistīt nākotni ar galda tenisu. Tas bija pirmais pavērsiens, lai ietu uz priekšu.» Burģis atminējās, ka sākums bijis gana grūts, taču pārbaudījums, dzīvojot tālienē un «švaki runājot vāciski», tika izturēts.
18 gadu vecumā Burģis palika uzvaras attālumā no Pe-kinas olimpiskajām spēlēm, bet pavasarī Dohā izturēja olimpiskās kvalifikācijas pārbaudījumu un pēdējā brīdī ieguva ceļazīmi uz Londonu. «Īstenībā bija man tāda iekšējā sajūta, ka tas ir iespējams. Sastāvs Dohā bija ļoti spēcīgs, spēlēm nekvalificējās daudz augsta ranga spēlētāju, bet, kad sāku spēlēt, sajutu, ka esmu ļoti labā formā, ar katru spēli rādīju arvien labāku sniegumu, un arī pārliecība auga. Tur es arī aizvadīju labāko turnīru dzīvē,» Burģis noteica ar vāji slēptu lepnumu balsī. Viņš uz Londonu nebrauc tikai piedalīties. Galu galā, latvietis starp vairāk nekā simts tenisistiem izlikts ar 42. numuru, tāpēc, visticamāk, nebūs jāpiedalās kvalifikācijas kārtās. «Uzskatu, ka jebkuru spēlētāju var uzvarēt. Protams, ir daži favorīti, pret kuriem būtu ļoti, ļoti grūti. Tā ir visa Ķīnas izlase, viens korejietis un arī vācietis Timo Bols, bet ar pārējiem var spēlēt. Esmu vinnējis arī divpa-dsmito numuru pasaulē. Tas ir iespējams,» ir pārliecināts Burģis.
Viņš piekrīt apgalvojumam, ka galda teniss tomēr ir ķīniešu un korejiešu sports, uz ko norāda šo valstu izcīnītās 58 no 76 olimpiskajām medaļām. Kad ieminos par galda tenisa vietu Latvijas sporta hierarhijā, Burģis zīmīgi iespurdzas un uzskaita problēmas, kas liedz tam attīstīties. «Hobija līmenī jau galda teniss ir, taču trūkst vietu, kur nopietni trenēties, trūkst labu treneru, un cilvēki vēl netic, ka ar to var pelnīt iztiku.»