Pret Vāciju mača beigās pietrūka cilvēku resursu, pietrūka ceturtās maiņas. Bija jūtams, ka divas dienas pēc kārtas trīs ceturtdaļas spēļu aizvadīt praktiski ar trim maiņām ir par grūtu. Kamēr uzbrucējiem spēka pietika, viņi ļoti centīgi palīdzēja aizsargiem. Pirmajās divās trešdaļās viduszonā bija kompakta piecnieka spēle un mobils aizsardzības valnis. Taču trešajā periodā vāciešiem šķērsot viduszonu un ieslidot mūsu aizsardzības zonā kļuva daudz vieglāk, bija daudz vairāk individuālu kļūdu. Situācijās viens pret vienu Vācijas hokejistu individuālā meistarība bieži izrādījās augstāka. Liekas, ka pretinieki arī bija “atkoduši” Masaļska spēli, šoreiz viņš nebija tāds glābējs kā dažās iepriekšējās cīņās. Varbūt pietrūka arī tādas kā “briesmu sajūtas” — 3:2 pēc divām trešdaļām un uzvara pār Norvēģiju fonā vedināja uz domām, ka gan jau viss beigsies labi, arī mani.
Jautājumu par Znaroka palikšanu galvenā trenera amatā gan negribētu skart. Katram ir tiesības izteikts savas domas, un šobrīd daudz tiek runāts uz emociju pamata, bet šajā gadījumā ir nepieciešams nosvērts profesionāls izvērtējums. Katrā ziņā man šķiet, ka uzvelt visu atbildību vienam pašam Znarokam nebūtu pareizi.