Sapņi, mērķi un pirmie uzdevumi

Treniņš beidzas ap astoņiem, bet mājās ātrāk par deviņiem nesanāk nokļūt. Tāda ir pieccīņnieku ikdiena. Šis maratons prasa milzīgu fizisko un garīgo spēku patēriņu. Agrāk sacensības ilga piecas dienas. Kādreizējais pasaules čempions Pāvels Ledņovs varējis paņemt uz krūti pāris polšus un nākamajā dienā visiem atmērīt. Latvijas vīru komandas līderis Deniss Čerkovskis bez skaudības atzīst, ka viņam tāds dzīvesveids nebūtu pa spēkam, tomēr reizēm pa glāzei vīna varot atļauties. «Kopš esmu rados ar Viņķeļu dzimtu, tas ir kā pati par sevi saprotama piedeva. Protams, ne sacensību priekšvakarā!»Grūtību rūdītieLatvijas izlases līderiem neilgi pirms karjeras augstākā punkta bija dīkstāve. Katram savādāka. Jeļenai Rubļevskai 16 mēnešus pirms olimpiskā sudraba piedzima Ieva. Vēl dažas dienas pirms dzemdībām viņa peldēja, bet nepilnus divus mēnešus pēc tām jau startēja Pasaules kausa izcīņā. Dzelžains režīms un tāda attieksme pret apkārtējiem pasaules sudrabu palīdzēja pārkalt olimpiskajā. «Pēdējā laikā daudzas lietas mani ir izsitušas no līdzsvara, taču esmu atgriezusies uz sliedēm un par to paldies Ievai. Viņa ir kā cerību stars. Tāpēc viss, kas notiek, ir uz labu.»Deniss Čerkovskis līdz galam nenoskaidrotu apstākļu dēļ dopinga dēļ saņēma divu gadu diskvalifikāciju. «Ja tobrīd būtu 30, varbūt arī mestu mieru, bet dzīve pieccīņā tikai sākās. Ar treneri vienojāmies, ka turpināsim treniņus. Pirmajā startā pēc diskvalifikācijas biju izsalcis kā vilks, taču izturības veidos biju aizmirsis, kā un kur atrast spēkus, kuru vairs nav, un ķermenī palikušas tikai sāpes. Mērķis bija olimpiskās spēlēs. Tajās biju sacerējies uz vietu sešniekā. Viss sanāca vēl labāk. Tagad atkal ir sapnis par spēlēm. Bet pirmais mērķis ir tikt finālā, un tad viss sāksies no jauna.» Kāpēc tāda piesardzība olimpisko spēļu ceturtās vietas ieguvējam? Savā mājās visi gaidīs ja ne medaļu, tad cīņu par to. «Rīgā būs vairāk kā 70 dalībnieku, un apmēram 40 var pacīnīties par olimpisko ceļazīmi. Taču šogad divos iepriekšējos startos dažādu iemeslu dēļ nemaz netiku finālā. Vispirms jāpārlec pirmajam grāvim, tad varēs sapņot par desmitnieku, astoņnieku vai ko vairāk.»Laipa par šauruŠajā tūkstošgadē Latvijas modernā pieccīņa allaž asociējusies ar Jeļenu Rubļevsku un Denisu Čerkovski. Ilgu laiku viņi strādāja vienā komandā Jura Krastiņa vadībā. Taču diviem līderiem vienā šķīvi ir grūti, un īssavienojumu laikā visvairāk pa nervu galiem dabūja treneris, līdz pagājušās sezonas beigās viņa izturības mērs bija pilns. Iespējams, to sekmēja arī tas, ka kungiem jau bija izveidojusies komanda — līdzās Denisam izauga Sandris Šika, par Latvijas pilsoni kļuva Mihails Jefremenko, ar savainojumiem tika galā Ģirts Volframs. Divus vezumus vilkt bija par grūtu.Par olimpisko sudraba medaļnieci pārraudzību uzņēmās Andris Kalniņš, atsevišķos veidos izmantojot Afanasija Kuzmina (šaušanā), Isaka Navruzova (jāšanā) un Aleksandra Pļaskina (paukošanā) padomus. Viņa bieži trenējas kopā ar Krievijas izlasi, jo paukošanā vajadzīgi sparingpartneri. Arī tagad pirms Eiropas čempionāta viņa bija Maskavā. «Čempionātam esmu gatava, tomēr rezultātu negribu prognozēt. Jūtu, ka savās mājās startēt būs vēl grūtāk. Priekšrocību te nebūs. Mērķis ir tikt uz olimpiskajām spēlēm, taču, vai ceļazīmi iegūšu šeit vai citās sacensībās, tas pat nav būtiski.»Galvas lomaČerkovskis, Rubļevska, Jefremenko — viņus vieno ne tikai pieccīņa. Visiem dzimtā valoda nav latviešu, bet tagad to zina labāk par vienu otru iezemieti. «Man bija jākārto eksāmens,» mazliet noraujot galotnes un garumzīmes, stāsta Mihails Jefremenko. Kā nekā viņš tikai pāris gadus dzīvo Latvijā. «Ar treneri runājam latviski, ja ko nesaprotu, pārprasu. Palīdz Sandris, Ģirts. Man Rīgā patīk, tāpēc latviski jāprot. Šaubu nav.»«Šeit esmu dzimis un tieši pieccīņa bija viena no vietām, kur pilnveidot valodu. Draudzene Margarita ir latviete. Valodas apgūšanu sekmēja arī tas, ka pieccīņa ir veids, kur visu laiku jānopūla ne tikai muskuļi, bet arī smadzenes," sava versija ir Denisam Čerkovskim. Tam piekrīt arī Mihails. "Mūsu sporta veidā jāprot ļoti ātri pārslēgties no šaušanas uz paukošanu, no paukošanas uz peldēšanu, no peldēšanas uz jāšanu. Visu regulē galva. Brīdi nokavēsi un būsi pārāk daudz pazaudējis.»Ne tā kā futbolāModernā pieccīņa nav futbols vai hokejs, kur tribīnēs sanāk desmitiem tūkstošu. «Kas septiņos no rīta skatīsies šaušanu,» Denisu Čerkovski tas neuztrauc. «Interesantākais tik un tā ir pašās beigās, kad sākas skriešana. Visi ceram, ka Rīgā arī nāks cilvēki, lai paskatītos veidu, kas Latvijā ir maz redzēts.»Kvalifikācijas sacensībās visi veidi būs vienkopus. Tā reti kur ir bijis — ērti sportistiem, ērti skatītājiem. «Par savu sienu priekšrocībām gan negribētos sevišķi runāt — vietējo zirgu būs maz, tāpēc arī mums tie nebūs pazīstami. Peldbaseins sāks darboties pēdējā brīdī. Šaušanā būs atšķirīgi mērķi, pie kuriem jāpierod. Pēc pirmās reizes man tie iepatikās. Tas būtu kaut neliels pluss, taču, kā būs, to redzēs.»Gatavojoties čempionātam izmaiņas notikušas arī treniņprocesā. «Pieccīņa ir individuāls veids, taču daži treniņi notiek grupā, un tā ir specifika. Peldēšanā tagad konsultējamies ar Jeļenu Solovjovu, skriešanā lūdzu padomu Viktoram Lācim. Pirmo efektu rādīs sacensības.»«Eiropas čempionātā iekļūt astoņniekā vai izcīnīt medaļas ir tikpat grūti kā olimpiskajās spēlēs, jo 80% pasaules vadošo sportistu dzīvo šeit,» — tā mūsējo sarežģīto uzdevumu skaidro Juris Krastiņš. «Jācenšas izdarīt maksimālo, uz ko šobrīd esam spējīgi. Palīdzēs skatītāji — spēsim varbūt vēl mazliet vairāk.»