Jo īpaši tas attiecas uz TTT Rīga, kas pirms nepilna gada Eirolīgas saulīti ieraudzīja nevis kluba mērķtiecīgas attīstības rezultātā, bet gan tāpēc, ka LBS prezidents Ojārs Kehris FIBA kuluāros prata pārliecināt lēmējus par šāda projekta nozīmi dāmu basketbola attīstībai Latvijā. Labi, ka Rīga pieņēma izaicinājumu, taču neesam tik bagāti labām spēlētājām, lai krasi šķirotu klubu un valstsvienības intereses.Sešu ārzemnieču līdzdalība TTT Rīga pati par sevi nebija nekas slikts, jo nacionāli viendabīgas komandas vecā TTT stilā saglabāt nav iespējams. Taču slikti bija tas, ka ārzemnieces drīz sajuta savu neaizstājamību. Lai saturētu kopā internacionālu kolektīvu vajadzīga vai nu ļoti liela nauda, vai diktatoriska trenera roka. TTT Rīga pietrūkst kā viena, tā otra.Iespējams, pat labi, ka rīdzinieču visvairāk pieredzējusī spēlētāja Dace Krūmiņa Neapolē tomēr neievilka astotdaļfinālā visu komandas vezumu ar ārzemnieču sekstetu tā virspusē. Spēku samērošana ar Krievijas superklubu Jekaterinburgas UMMC solīja tikai sagrāves un sirdsēstus. Tās tagad aiztaupītas, FIBA arhīvos paliks debitantēm cienīgā bilance, bet rezonanse pašmājās mudinās kritiski izvērtēt, kā vislabāk izmantot nākamo iespēju.
Savā kaktiņā nepatverties
Stāsts par neatkarīgajiem basketbola klubiem ar saviem mērķiem un attīstības politiku Latvijas apstākļos prasās pēc korekcijas. Pie mums ikvienā lielajā projektā ir klāt arī nodokļu maksātāju nauda, un šā iemesla dēļ var ne tikai gaidīt, bet arī prasīt ko vairāk par projekta virzītāju acumirklīgo ambīciju apmierināšanu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.