Kādā noskaņojumā sagaidāt sezonas beigas?
Pēc pēdējiem diviem Pasaules kausa posmiem tās sajūtas ir mazliet labākas. Vismaz tādiem rezultātiem vajadzēja būt jau pasaules čempionātā, kas notika pirms tiem. Ja tur būtu vismaz viena medaļa, tad es teiktu, ka lielajai izlasei sezona būtu puslīdz izdevusies. Kaut gan, paldies Dievam, ka viss beidzās tā, kā beidzās. Žēl, protams, tās pasaules čempionāta mieles, kuras no atmiņas neidzēsīsim. No otras puses, ar gandarījumu varam atcerēties pašas sacensības. Uzskatu, ka izdevās radīt fantastisku atmosfēru un bija fantastiski daudz līdzjutēju. Starptautiskās federācijas pārstāvji un visas komandas to novērtēja kā vienu no pēdējo gadu labākajiem pasaules čempionātiem.
Tomēr no sportiskā viedokļa jāatzīst, ka sezona nebija veiksmīga?
Uz to var visādi skatīties. Noteikti var piekrist, ka neveiksme bija tā, ka bija ļoti daudz traumu. Tajā pašā laikā brāļiem [Šiciem] tā bija labākā sezona karjerā, kurā viņi izcīnīja trešo vietu Pasaules kausa kopvērtējumā, kas ir ļoti cienījami. Pēdējās sacensības Ināram [Kivleniekam] bija veiksmīgas. Visas sezonas gaitā krietni uz augšu pavilkās jaunie puikas – [Artūrs] Dārznieks un [Riks Kristens] Rozītis. Tāpēc neteiktu, ka sezona bija ļoti neveiksmīga. Ir arī priecīgas lietas, ko atcerēties. Protams, gribētos lielāku progresu Ullai [Zirnei] un Elīzai [Tīrumai].
Redzot skeletonistu un bobslejistu iespaidīgo sniegumu, vai līdzjutējiem nevar rasties priekšstats, ka kamanām iet pārāk slikti?
Mums ir liels prieks par bobslejistiem, uz kuriem skatāmies ar veselīgu skaudību. Viņiem ir fantastiska sezona, kas liek arī mums vairāk censties, lai ietu uz līdzīgiem sasniegumiem. Šobrīd viņi šķiet aizgājuši tālu priekšā, taču atcerēsimies, ka iepriekšējās trijās olimpiādēs tieši kamaniņnieki visās ir izcīnījuši medaļas. Arī pasaules čempionātos bobslejistiem tikai šobrīd izdodas iesaistīties cīņā par medaļām, kamēr mēs tās esam izcīnījuši arī iepriekš.
Kas pietrūkst, lai šobrīd brauktu tikpat pārliecinoši kā viņi?
Mūsu atšķirība ir tā, ka mums ir nepieciešams ilgāks laiks, lai izietu jauniešu un junioru līmenim. Kamanās krietni ilgāk ir jābrauc, lai varētu iesaistīties cīņā par augstām vietām, tāpēc mums tas process ir maziet citādāks un darbietilpīgāks. Meklējam veidus, kā to paātrināt. Katram ir sava veida specifika, tāpēc viennozīmīgi ir grūti salīdzināt.
Vai dažas nedēļas pēc pasaules čempionāta Siguldā ir kļuvis skaidrs, kāpēc sezonas galvenais starts tomēr nesanāca?
Godīgi sakot, ar treneriem vēl nav izdevies apsēsties un aprunāties, jo komanda nākamajā dienā jau bija projām uz nākamo Pasaules kausa posmu. Kad atbrauks, tad izanalizēsim sīkāk. Ko varu teikt uzreiz, šoreiz mums nebija īsti nekādu savas trases priekšrocību, jo Siguldā bija treniņnedēļa tieši pirms čempionāta, turklāt trase bija atvērta visiem visas sezonas garumā. Konkurenti brauca tik daudz, cik viņiem bija vajadzīgs, un pat vēl vairāk. Otra lieta ir tā, ka arī paši sportisti daudz kļūdījās. Grūti teikt, vai tas bija papildus spriedzes vai kādu citu iemeslu dēļ. Skaidrs, ka kaut kādas kļūdas bija gan no vadības, gan sportistu puses.
Vai bija iespēja neļaut konkurentiem tik daudz trenēties Siguldā?
Citās trasēs pasaules čempionāta gadā pārējiem ir pieejama viena treniņnedēļa un viss. Citas valstis trasē pārējā laikā netiek iekšā. Tas, ka Sigulda bija atvērta visu sezonu, nebija mūsu iniciatīva. Ja finansējums būtu mūsu rokās, droši vien varētu mēģināt trasi citiem slēgt, taču trasē saimnieko citi, un viņiem ir savi plāni un vajadzības. Vairumā trašu daudz nosaka arī federācija, bet Siguldā mēs nenosakām neko.
Siguldā tomēr mūsu sportistiem nekad nav gājis viegli...
Tā gluži nav, jo šeit medaļās savulaik ir bijis ne tikai Mārtiņš Rubenis, bet arī Elīza. Arī Ināram bijušas augstas vietas. Jā, brāļiem tas vēl nav izdevies. Jāņem vērā, ka mūsu kamanas tiek pakārtotas konkrētām trasēm, kurās notiek olimpiskās spēles, bet Siguldas trase ir ļoti atšķirīga no citām. Likās jau, ka šoreiz viss būs kārtībā, bet nesanāca. Man gan šķiet, ka šoreiz tas bija mazāk tehnikas, kā pašu snieguma jautājums. Šim čempionātam gatavojāmies ne mazāk nopietni kā olimpiskajāms spēlēm, varbūt pat vairāk.
Ko Valsts prezidents teica par sacensībām?
Viņam bija liels prieks par to, ka bija daudz cilvēku, ģimeņu ar bērniem, kuri atbalstīja sportistus. Protams, arī viņš gaidīja, ka būs kāda medaļa, taču rezultātu uztvēra ļoti saprotoši. Man ir prieks, ka viņš atrada iespēju klātienē apmeklēt mūsu sacensības, jo tas tomēr piedeva zināmu notikuma svarīgumu.
Cik ļoti šo sezonu ietekmēja pārmaiņas treneru korpusā, kur par galveno Pētera Cīmaņa vietā stājās Kaspars Dumpis, kā arī tas, ka sportot beidza Mārtiņš Rubenis, kuram bija nozīmīga loma darbā ar visas komandas tehniku?
Tas, protams, kaut ko ietekmēja, taču nevarēja būt ne straujas augšupejas, ne lielu kritumu, jo gada laikā tomēr tā iepriekš izstrādātā inerce vēl saglabājas, turklāt komandā jau vēl palika visi pārējie treneri Sandris Bērziņš un Jānis Liepa, kuri turpināja iesākto. Ja par Rubeni, tad tā nav bijis, ka viņš būtu galvenais tehnikas lietās. Protams, viņam bija ļoti liels ieguldījums tajā visā, taču tāpat pie tā daudz strādāja un strādā treneri Dumpis, Bērziņš, kuri joprojām darbojas kopā pie inventāra.
Inārs Kivlenieks atzinās, ka šosezon nācās tehnikas lietās iet iekšā daudz dziļāk nekā iepriekš!
Jā, viņš iepriekš daudz uzticējās Mārtiņam un pārējiem, bet tas ir tikai labi, ka sportists tagad pats zina savu kamanu no A līdz Z, un nav tā, ka tikai viens cilvēks no malas visu zina.
Kā sevi galvenā trenera lomā pierādīja Kaspars Dumpis?
Viņam nebija viegli, jo bija jāsāk strādāt gadā pirms pasaules čempionāta Siguldā. Iepriekš viņš daudz ir strādājis ar jauniešiem un junioriem, bet lielajā izlasē ir lietas, kas atšķiras. Skaidrs, ka arī viņš jau ir apēdis to pirmo sava amata sāli. Jāņem vērā, ka viss jau ir atkarīgs ne tikai no viena cilvēka, bet no visas komandas. Visiem jāstrādā kopā, lai rezultāts būtu.
Vai jaunajam trenerim vēlmes uzlabojumiem ir vairāk nekā iepriekšējam?
Tādas vienmēr ir bijušas. Arī Pētera laikā bija daudz vēlmju. Ko varējām, to centāmies izpildīt, taču ne viss ir iespējams mūsu apstākļos. Nav jau tā, ka tikai treneris izlemj, kas ir nepieciešams. Darbojamies visi kopā, un kopā arī domājam par attīstību.
Kādi būs galvenie virzieni starpsezonā, lai rezultāti uzlabotos?
Tiek plānots nežēlīgs darbs. Redzam, ka kaut kur esam, varbūt, par maz darījuši. Par maz trenējušies, par maz strādājuši pie visām pozīcijām. Skatoties, kā to dara citi, redzam, ka tas darba apjoms tomēr ir jāpalielina. Protams, svarīgs ir darbs pie tehnikas. Jāmeklē veidi, kā labāk apstrādāt slieces, kas joprojām ir mūsu vārīgais punkts. Mums ir labs starts, labi izbraucam trasi, taču viss joprojām ir jāizdara ideāli, lai būtu konkurētspējīgi. Ir komandas, kuras mūs joprojām vinnē tīri uz slieču rēķina.
Vai plāni ieviest vienotu materiālu sliecēm ir apstājušies?
Apstājušies nav. Šobrīd mūsu spēki tehniskajā komisijā ir krietni lielāki. Ja iepriekš mums bija trīs no desmit pārstāvjiem, tad šobrīd pārstāvji ir septiņi, bet mēs joprojām esam trīs. Ceram, ka, ja ne šogad, tad nākamgad kaut kādas novitātes varēsim dabūt cauri. Iepriekšējā kongresā, kad nācām ar šādu priekšlikumu par vienādiem metāliem, tehniskā komisija to noraidīja. Šobrīd sportistu pārstāvis ir Andris Šics, tehniskajā komisijā ir arī Kaspars Dumpis, bet Einars Fogelis ir šīs komisijas vadītājs. Teorētiski esam liels spēks.
Cik daudz sabiedroto ir citu valstu nometnēs?
Katram jau ir kaut kādi knifiņi, kaut kas atstrādāts un zināms, tāpēc katras izmaiņas liek kaut ko zaudēt arī viņiem, ne tikai vāciešiem, tāpēc nav viennozīmīga atbalsta vienotam materiālam arī pārējās komandās. Tomēr neesam atmetuši to domu.
Vai kamaniņnieki jau ir sākuši gatavoties nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm?
Tā gatavošanās jau sākas līdz ar iepriekšējo spēļu beigām. Sastāva kandidāti mums aptuveni ir redzami, un aina ir cerīga, jo ir gana daudz perspektīvu junioru. Varbūt vairāk problēmu ir ar ekipāžām, taču konkurence uz olimpiādi būs visai liela. Ja salīdzinām ar laiku četrus gadus pirms Sočiem, tad šobrīd izejas pozīcijas noteikti ir labākas. Nebūs tā, ka mums ir tikai divas vai trīs meitenes, kuras varēs būt drošas par braukšanu uz olimpiādi. Iekšējā konkurence nopietna būs gan sieviešu, gan vīriešu komandā. Tam vajadzētu pacelt arī līmeni un rezultātu.
Ko izdevās uzzināt no korejiešu delegācijas, kas bija ieradusies Siguldā?
Tā bija visai augstā līmenī, jo bija ieradies arī [2018. gada ziemas olimpisko] spēļu orgkomitejas viceprezidents, kurš pirmo reizi bija mūsu sportā un bija lielā sajūsmā par to, kā esam noorganizējuši mačus. Viņi gan daudz nestāstīja par to, kā viņi gatavojas, lai gan bija arī maza prezentācija par trases stāvokli. Viss būšot kārtībā.
Cik gatava ir olimpiskā trase?
Viņi teica, ka tā esot par piecpadsmit procentiem gatava. Paši gan nosmējās, apsverot, kā to var tā izmērīt.
Īsto kamanu gatavošana sāksies tad, kad būs zināms, kur būs jābrauc?
Tas gan ir zināms, ka trase pēc profiliem varētu būt līdzīga Sočiem, jo arhitekts ir tas pats.
Detalizētu katra kamaniņu sportista šīs sezonas snieguma novērtējumu lasiet otrdienas, 3.marta, laikrakstā Diena!