Tiesāt, kamēr tas sagādā gandarījumu

Galīgais lēmums gaidāms tuvākajā laikā.Cik stipra pašiem ir ticība, ka augustā būs jābrauc uz Pekinu?Renārs Līcis. Ņemot vērā mūsu pieredzi un vecumu, nebūs liela nelaime, ja šoreiz uz spēlēm neaizbrauksim. Ja aizbrauksim, tas būs liels sasniegums. Katram, protams, gribas iespējami ātrāk tiesāt svarīgākās spēles, bet reizēm vērtīgāk ir nogaidīt. Pēc strauja lēciena augšup var gadīties visādi.Pasaules sieviešu čempionātā tiesājāt spēli par trešo vietu. Cerējāt uz tādu uzticību?R.L. Mēs ar Zigmāru esam bijuši handbolisti un turnīru gaitā jutuši, vai spēle iet no rokas, vai arī neesam labā formā. Tiesnešiem ir līdzīgi. Francijā visi priekšnoteikumi bija mums labvēlīgi. Bijām labi sagatavojušies un nekādus mīnusus turnīra laikā nesavācām. Iespēju tiesāt bronzas spēli uztvērām kā nopelnītu, nevis kā dāvanu. Vienmēr jābūt gatavam šādai iespējai un jācenšas to izmantot.Vai uzaicinājums janvārī tiesāt Āfrikas čempionātu Angolā bija apliecinājums, ka esat olimpisko kandidātu skaitā?Zigmārs Stoļarovs. Tiesnešu atlases sistēmu aptuveni zinājām jau pirms pasaules čempionāta. Par mūsu izredzēm es biju liels pesimists. Taču uz Angolu braucām kopā ar vienu no ietekmīgiem IHF padomes locekļiem, kādreizējo tiesnesi, kurš izstāstīja, ka šajā turnīrā mūs vērtēs un tā ir mūsu iespēja.R.L. Notiesājām pusfināla maču Angola — Ēģipte. Spēle bija grūta, mājinieces zaudēja ar mīnus pieci. Bet mēs, manuprāt, spiedienu izturējām. Ne vienmēr tas notiek. Spilgts piemērs — Āzijas olimpiskās kvalifikācijas turnīrs, ko IHF pieprasa pārspēlēt.Kādas bija problēmas?R.L. Lai viss notiktu godīgi, uz turnīru Japānā uzaicināja pasaules elites tiesnešu pāri no Vācijas. Bet pirms fināla viņiem ģērbtuvē pateica: «Jūs esat noguruši pēc garā ceļa...» Finālu tiesāja jordānieši un turnīrā uzvarēja Kuveita, kas ir par desmit vārtu tiesu vājāka nekā Koreja. (Āzijas handbola federācijas prezidents ir Kuveitas šeihs Ahmeds al Fahads, tās mītne ir Kuveitā — aut.) Korejieši ne tikai sacēla traci, bet arī izsūtīja DVD ar spēles ierakstu daudzām federācijām — sak, skatieties un paši izdariet secinājumus. Tā ir nepatīkama lieta, bet labi, ka par to atklāti runā. Arī Eiropā katram ir savas intereses. Tomēr, ja man kāds saka — palīdzi tai komandai, un es tiešām palīdzēšu, tad zinu, ka pavisam drīz es vairs netiesāšu.Ir teikuši?Z.S. Nevis saka, bet… Staigā apkārt un, piemēram, jautā, kā mēs rīt domājam tiesāt.Vai jūsu pieredze liecina, ka Starptautiskās federācijas līmenī ir centieni no šādām lietām izvairīties?R.L. Tieši tā. Tāpēc jau arī mūs sūtīja tiesāt turnīru Āfrikā. Eiropā viss notiek daudzmaz godīgi.Pašiem nav gadījies braukt no spēles policijas mašīnā?Z.S. Ir. Un arī pēc tam no viesnīcas uz kafejnīcu. Tas notika Skandināvijā, kaut gan jāslēpjas nebija no mājiniekiem — dāmu komandai no Ungārijas bija apmēram 20 ļoti kareivīgu fanu.R.L. Abas puses sportā nekad nebūs laimīgas, jo kādam jāzaudē. Jautājums, vai tu māki atzīt savas kļūdas. Piemēram, Francijā pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā mājinieces 15 000 skatītāju klātbūtnē zaudēja otrajā papildlaikā, bet Francijas izlases treneri pirmie pienāca, un pateica: visu cieņu jūsu darbam, paši esam vainīgi, ka zaudējam.Vai ir liela starpība — tiesāt vīriešu vai sieviešu spēles?R.L. Tiesāt vīriešus it kā skaitās prestižāk. Protams, ja tā nav Angola, kur uz vīriešu spēli atnāk pāris simti skatītāju, bet uz sieviešu maču ir pārpildīta zāle un troksnis nav izturams.Cik lielā mērā jums palīdz vai traucē fakts, ka neesat no handbola lielvalsts?Z.S. IHF prezidents decembrī Rīgā pateica — jūs esat pierādījums, ka valstī, kurā handbols nav tik attīstīts, var izaugt labi tiesneši. Mums ir izdevīgi arī tas, ka augstākā līmeņa turnīros esam neitrāli.Vai var runāt par latviešu handbola tiesnešu skolu?R.L. Pats no sevis nekas nerodas. Latvijā bijuši labi tiesnešu pāri — Ķuzulis/Vītols, Kazinieks/Jaškins. Esam lielu paldies parādā saviem skolotājiem un padomdevējiem. Arī federācijai, kas deva iespēju iziet pasaulē. Reizēm ir vērtīgi ieklausīties arī treneros. Un aizdomāties, vai nav kāds iemesls, ka viņš 60 minūtes uz tevi bļauj. Handbols tiesāšanai ir ļoti grūta spēle.Ātrums un kontakta cīņa?R.L. Tieši tā. Ja pareizā brīdī nestāvi, kur vajag, un neskaties, kur vajag, uzreiz būs ziepes. Un handbolā no tām izkļūt ir ļoti problemātiski.Kā handbolā darbojas pāru princips? Kā labais un sliktais policists?R.L. Tā ir sena tradīcija. Bija mēģinājums junioru čempionātā veidot jauktos pārus — piemēram, viens no Eiropas, otrs no Āfrikas. Pēc pirmās spēļu dienas treneri pateica: sorry... Protams, handbolā tāpat kā dzīvē reti gadās ideāli pāri, kas iztiek bez domstarpībām. Ir gadījumi, kad mēs katrs pastāvam uz savu viedokli, bet kopsaucējs tomēr ir jāatrod.Z.S. Varbūt tikai vienu reizi mums ir bijusi ļoti nopietna saruna par to, vai vērts turpināt kopā. Bet turpat ģērbtuvē tas viss beidzās.Ikdienā darbojaties atšķirīgās jomās — Renārs par 99 procentiem ir handbolā, Zigmārs ir jurists.Z.S. Jā, bet man ir liela saistība ar patiesības meklēšanu, un tam savā ziņā ir sakars ar handbola tiesāšanu.R.L. Mums katram ir sava dzīve, sava ģimene, katrs darbojamies savā sfērā un cenšamies visu izdarīt pēc iespējas labāk. Man maizes darbs ir akadēmijā (LSPA — aut.). Taču, ja es strādātu tikai tur, agri vai vēlu man sāktos finansiālas problēmas. Kā tiesnesis braucot uz ārzemēm, es iegūstu kaut ko tādu, ko varu nodot tālāk saviem studentiem un kolēģiem. Savukārt kontakts ar studentiem palīdz tiesneša darbā. Varbūt es nenopelnu tik daudz, cik saņemtu, darot ko citu, bet gūstu gandarījumu, un tas ir pats galvenais.Vai LSPA tavu pieredzi izmanto pietiekami?R.L. Labs jautājums. Augstskolai ir vajadzīgas jaunas asinis. Lielākā nelaime ir jaunu ideju, metožu, piegājienu trūkums. Daudzi sūkstās, ka trūkst treneru. LSPA ir tā iestāde, kurai tie būtu jāgatavo, un esmu gatavs dalīties savā pieredzē. Bet dodiet cilvēkus, kas ir gatavi nākt un strādāt handbolā! Negrib, zinot, cik nopelna treneris. Jābūt lielam fanātiķim, lai piecus gadus mācītos un pēc tam strādātu par treneri.Kāpēc, jūsuprāt, Latvijas izlase netiek tālāk par kvalifikācijas kārtu?R.L. Tā ir mūsu vieta. Jābūt daudziem priekšnosacījumiem, lai vēlētos kaut ko vairāk — sākot ar naudu, beidzot ar spēlētājiem un treneriem. Es interesējos par visiem sporta veidiem un labi zinu, ka futbolā ar veiksmes palīdzību var nospēlēt neizšķirti ar top komandu. Handbolā tas faktiski nav iespējams.Z.S. Ja nu vienīgi palīdz tiesneši no Jordānijas… Ja nopietni, kamēr turpināsies sēdēšana un gaidīšana un Handbola federācijā nebūs radīta sistēma, sākot no treneru audzināšanas un jaunatnes sagatavošanas, mans skatījums uz izlases nākotni paliks pesimistisks. Manuprāt, stāvoklis šobrīd ir krietni sliktāks nekā pirms pieciem gadiem. Neredzu jaunos spēlētājus, kuri varētu aizvietot pašreizējos izlases handbolistus un spēlēt kaut vai viņu līmenī.Tad jau Latvijas čempionātu tiesāšana jums ir kā zobu sāpes?Z.S. Kaut ko jācenšas iegūt no katras spēles.Renār, kas lika izšķirties par tiesneša karjeru, nevis kā spēlētājam aizbraukt uz ārzemēm un nopelnīt vairāk kā tagad?R.L. Katrs cilvēks sev dzīvē nosaka mērķus. Kā spēlētājs es varēju aizbraukt un normālā Eiropas komandā divas trīs sezonas pelnīt labu naudu. Bet tālākā perspektīvā tiesāšana likās labāks variants. Man svarīgāk bija pabeigt akadēmiju un iegūt izglītību. Kādu laiku mēģināju spēlēšanu un tiesāšanu apvienot, bet vienā brīdī bija jāpieņem lēmums.Zigmārs beidza spēlēt vēl agrāk…Z.S. Nebija citas iespējas. Man plecā ir sešas skrūves un mākslīgais kauls. Muļķīgs negadījums treniņā.Vai pasaules elites tienešu vidū ir tādi, kuri bijuši elitē arī kā handbolisti?R.L. Precīzi nezinu. Vieni ir spēlējuši dažādos līmeņos, citi iemācījušies noteikumus no grāmatas. To var manīt, vērojot spēles. Vieni izjūt spēli labāk, citi pieņem lēmumus formāli. Un tā jau ir ne tikai handbolā.Jūs elitē esat vieni no jaunākajiem?R.L. Mēs esam no jaunā gala, bet pēc pāris gadiem vairs tā nebūs, kodols būs trīsdesmitgadnieki. IHF projekti ir virzīti uz jauno tiesnešu audzināšanu. Tiem, kuri ir vecāki, ļauj pabeigt karjeru — vecuma cenzs ir 50 gadu.Cik svešvalodu abi kopā zināt?R.L. Tostus zinām kādās 20 valodās…Un lamuvārdus?R.L. Arī diezgan labi pārvaldām.Z.S. Vissvarīgākā ir spēja lamuvārdus dzirdēt vai nedzirdēt. Tāpat kā ikdienā. Protams, arī mūs ir lamājuši, bet jautājums, vai tajā brīdī tas ir jāuztver tik nopietni.R.L. Vēl viena nianse. Spēlē, piemēram, Krievijas izlase ar Angolu. Ko saka vieni, mēs labi saprotam. Ko saka otri, ne. Vai tad vieni būtu jāsoda par lamāšanos, bet otri ne? Reizēm galvā sanāk pamatīgi «filtrēt», ko dzirdēt un ko ne. Ja tas nav īpaši skaļi un pret publiku vērsts, gadās palaist gar ausīm. Tā ir tiesnešu ikdiena.Cik ilgi domājat tiesāt? Vai ir kāds mērķis, ko sasniedzot ar mierīgu sirdi varēsiet beigt? Piemēram, olimpisko spēļu fināls.Z.S. Runa nav par olimpisko spēļu finālu. Kad jutīsim, ka motivācijas turpināt vairs nav, tad šo līniju arī novilksim. Mērķis drīzāk ir sasniegt sajūtu, ka vairāk un labāk vairs nevari. Kad tas būs, to nevar paredzēt.R.L. Man ir līdzīgas domas. Darbs, kas tev patīk un ko tu esi izvēlējies, ir jāturpina, līdz jūti, ka esi sevi pilnīgi izsmēlis. Nospraust mērķi tiesāt kādu noteiktu spēli, manuprāt, nav pareizi.Z.S. Kad darbs vairs nedod gandarījumu, turpināt nav jēgas. Tomēr, ja es iedomātos pēkšņi beigt tiesāt, Renārs varbūt mani saprastu. Bet ir cilvēki gan mūsu federācijā, gan Eiropā, kas uz mums cer un ir ieguldījuši lielu darbu. Ir liela atbildība daudzu priekšā. Kad tikko sākām tiesāt, Valērijs Jaškins mums ieteica — paņemiet pudeli alus, kopā izdzeriet un pasakiet viens otram, ka iesiet kopā līdz galam, jo citādi nav jēgas strādāt.Kas ir gandarījums? Kad zaudētāju komandas treneris pateicas par labu spēli?Z.S. Iekšēji vienmēr jūtam, vai esam notiesājuši labi vai galīgi garām. Ceturtdaļfināla spēle Francija — Rumānija pasaules sieviešu čempionātā man bija pirmā reize, kad es jutos tik iztukšots un bezpalīdzīgs, ka vakariņās nespēju pacelt dakšiņu. Ne fiziski iztukšots, bet morāli.R.L. Jā, tā bija fantastiska sajūta, ko grūti aprakstīt. No vienas puses, tu jūties tik labi, ka varētu lidot. Bet, no otras, — emocijas, kas plūda no milzīgās auditorijas, ir atņēmušas pilnīgi visus spēkus. Tikai otrā dienā vari sākt apjaust, kas ar tevi ir noticis. Es domāju, ka tas ir lielākais gandarījums, ko var izjust sporta spēļu tiesnesis — sagādāt visus priekšnosacījumus, lai šie 15 000 skatītāju gūtu gandarījumu no šova.Z.S. Pēc tā mača viena no augstākajām Vācijas handbola federācijas amatpersonām pienāca klāt un pateica: es esmu lepns, ka jūs pazīstu. Apziņa, ka tu vēl neesi pats labākais un vari darbu izdarīt vēl labāk, dzen uz priekšu.