Latvijas futbola izlasi trīs gadus trenēja vietējais speciālists Dainis Kazakevičs, bet šogad viņa vietā stājās itālietis Paolo Nikolato. Pahars bija Kazakeviča palīgs, tāpēc par viņa paveikto intervijā neko sliktu nesaka.
“Domāju, mums neklājās slikti, paveicām pieklājīgu darbu. Es nekad nekritizēju kolēģus, turklāt daudziem gluži vienkārši valda simpātijas vai antipātijas – viņš kādam nepatīk, es kādam nepatīku, tu kādam nepatīc, man kāds nepatīk,” teica Pahars, uzsverot, ka dzīvē skatās uz faktiem, nevis emocijām. “Fakti pasaka, ka mums bija sērija bez zaudējumiem, uzvarējām Nāciju līgas grupā, kas arī ir sasniegums. Piedaloties Nāciju līgas izlozē, man nāca klāt un apsveica ar šo nozīmīgo sasniegumu. Latvijas izlase tagad varēs spēlēt ar spēcīgākiem pretiniekiem, un to nodrošināja Dainis ar savu komandu.”
Latvijas futbola leģenda pauda, ka nevajag būt ļoti gudram, lai saprastu, ka Latvijas čempione RFS laukumā ļoti labi izskatās un līdz ar to tās galvenais treneris Viktors Morozs ir viens no vietējiem treneriem, kurš kādreiz varētu pārņemt mūsu valstsvienības stūri. “Tomēr klubs un izlase ir ļoti atšķirīgi. Trenējot izlasi, jāspēj mainīt savu ideoloģiju un filosofiju. Vai viņš tur būtu labs, to rādītu tikai laiks. Es ceru, ka jā, man viņš patīk. Arī Jurģis Kalns. Tas, ko viņš saka preses konferencēs un runājot ar žurnālistiem, man nepatīk, bet, kā viņš vada komandu un kā viņa komanda spēlē, patīk,” Pahars stāstīja vēl pirms Kalns atstāja “Valmieras” komandas galvenā trenera amatu un pārcēlās uz Kambodžas čempionātu.
No Latvijas izlases vēsturiskā Euro2004 sastāva pēc spēlētāju karjeras beigām futbolā ir palikusi pārliecinoši lielākā daļa, tomēr šobrīd neviens no viņiem nestrādā par galveno treneri pieaugušo komandā. “Tas tiešām ir grūti, valda liela konkurence. Lai kļūtu par labu treneri, nav obligāti jābūt labam spēlētājam, turklāt tagad jaunie čaļi nāk ar aipadiem un citām ierīcēm – tas sponsoriem un prezidentiem patīk. Mūsu paaudze tagad arī to mācās, jo mēs arī gribam strādāt. Tikko ieguvu FIFA tehniskā līdera pirmā līmeņa diplomu, līdz ar to, ja neizdosies atrast trenera darbu, varēšu kļūt par tehnisko vai sporta direktoru, bet ceru, ka vēl būšu noderīgs arī trenera amatā,” saka Pahars, kurš pats nesen divus gadus pavadīja Latvijas Futbola federācijas (LFF) sporta direktora postenī, savukārt šosezon strādāja par vienu no tehniskajiem novērotajiem UEFA Konferences līgas turnīrā.
Četros gados, trenējot Latvijas izlasi, viņam neizdevās pilnvērtīgi iemācīties latviešu valodu, bet to ir sanācis paveikt divos darba gados LFF. Šo Pahars sauc par vienu no savas dzīves lielākajiem panākumiem. “Esmu tik priecīgs, ka spēju runāt! Varu ieiet jebkurā veikalā un sazināties, jo cilvēki vairs krieviski nerunā. Kad trenēju izlasi, divi žurnālisti saderēja – viens teica, ka es kādreiz preses konferencē runāšu latviski, bet otrs, ka ne. Tagad šis otrs ir zaudējis.”
Pilnu interviju ar Marianu Paharu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā, kas vēl pēdējās dienas atrodams labākajās preses tirdzniecības vietās.