Cerīga nākotne saskatāma caur Krievijas prizmu

Aptaujāto hokeja speciālistu viedoklis vienā jautājumā sakrīt par simt procentiem, proti, tikai spēlējot spēcīgās līgās, varam objektīvi cerēt uz konkurētspēju ar pasaules lielvalstīm. "Brīnumi notiek tikai vienreiz simt gados. Kā Soltleiksitijā, kad Baltkrievijas izlase apspēlēja Zviedriju. Toreiz manis vadītajā komandā pārsvarā bija spēlētāji no Baltkrievijas līgas. Tikai dažiem bija saglabājusies PSRS čempionātu pieredze. Objektīvi tas nebija," atzīst Krikunovs.Latvijas izlase gan ir parūpējusies par pārsteiguma momentu ne vienu reizi vien. Pat biežāk nekā baltkrievi.Dinamo izaugsmeiRunājot par nepieciešamību spēlēt spēcīgā turnīrā, situācija ir visnotaļ cerīga. Nodibināta izlases bāzes komanda Rīgas Dinamo, kura spēlēs Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) kopā ar spēcīgākajiem Krievijas klubiem. Jaunās komandas saimnieki vismaz vārdos sola pašmāju spēlētājiem pirmo roku sastāva izvēlē. "Tas noteikti būs labs atspēriena punkts meistarības pilnveidošanai," uzskata izlases vārtsargu treneris Mihails Vasiļonoks.Tomēr no tā vien, ka pretī būs spēcīgākas komandas, izlases kandidāti nesāks ātrāk slidot, precīzāk mest vai niknāk cīnīties pie apmalēm. Vajadzīgs treneris, kurš radušos iespēju pratīs izmantot par labu spēlētāju izaugsmei. "Arī es uzskatu, ka spēlēšana Krievijā nāks tikai par labu Latvijas hokejam, taču ir vairākas būtiskas nianses. Piemēram, kuri treneri vadīs jauno komandu? Ja cilvēki no malas ar pretējiem uzskatiem izlases pamatjautājumos, ieguvums var būt salīdzinoši neliels. Katrā ziņā man patīk, kā strādā Znaroks pārī ar Vītoliņu," savos novērojumos padalījās Krikunovs. "Oļegs lielu daļu spēlētāju pazīst vēl no jauniešu vecuma. Viņam zināmi katra plusi un mīnusi, un tad ir vieglāk izdarīt secinājumu, kāpēc konkrētais spēlētājs attīstās vai arī neprogresē."Krikunovs un Vasiļonoks ir vecā kaluma Dinamo cilvēki. Viņi ļoti labi atceras, ka tikai ar sūri grūtu darbu tā laika Rīgas Dinamo ieguva kvalitātes un atpazīstamības zīmogu. "Šī paaudze tomēr ir nedaudz izlaidusies. Mans uzskats, ka nepieciešams stingrs treneris, kuram būs pa spēkam izlases kandidātus piespiest nopietni strādāt. Ideja par spēlēšanu Krievijā ir ļoti laba. Es tikai baidos, vai pēc gada šāda komanda vēl pastāvēs," Vasiļonoks, kuram ir labi zināmas Latvijas hokeja straujās svārstības stratēģijas izvēlē, gribētu redzēt Dinamo kā ilgtermiņa projektu. Citādi pēc gada varam atgriezties izejas punktā.Jāmeklē jaunieRunājot par pašreizējo spēlētāju "materiālu", viedokļi dalās. Krikunovs uzskata, ja spēlētājs jau jauniešu komandās nav apliecinājis savas snaipera dotības, nav pamata cerēt, ka 24 vai 27 gadu vecumā viņš sāks spīdēt ar rezultativitāti."Vajag meklēt jaunus un talantīgus spēlētājus," ir pārliecināts Krikunovs. "Dinamo viņiem būtu kā virsotne, uz kuru tiekties. Kanādas pieredze rāda, ka spēlētāji, kuri jauniešu komandās sapelnījuši pa 100 rezultativitātes punktiem sezonā, vēlāk met ripas vārtos arī AHL un NHL. Ja pēc tam pārbrauc uz Krieviju, arī turpina krāt punktus. Vārtu garša ir sajūta, kuru treneris nevar nodot saviem audzēkņiem. Vai nu tā ir, vai arī tās nav. Tikai retos gadījumos, jau karjeras pilnbriedā spēlētājs atveras un kļūst par uzbrukuma līderi."Ar Krikunovu uz vienas nots ir noskaņojis arī ilggadējais izlases ārsts Jānis Kvēps: "Ja 24 gadu vecumā spēlētājs nav sasniedzis labu līmenī, nav pamata cerēt, ka 27 gados viņš būs labs hokejists. Ar kārtīgu darbu izaugsme gan ir iespējama. Jautājums tikai — līdz kādam līmenim?"Izlases treneris Harijs Vītoliņš uzskata, ka pilnveidoties nekad nav par vēlu. "Man, piemēram, šķiet, ka pēdējos trīs gados esmu sācis labāk slidot. Katru dienu bērniem mācot dažādus vingrinājumus, arī pats esmu kļuvis stabilāks uz kājām. Diendienā griežu zigzagus un iegūstu pārliecību par savu slidošanas tehniku. Tāpat ir ar metieniem uz vārtiem."Metiena pilnveidošanaMeistarības ziņā zemākām komandām veiksmes formula ir vienkārša. Jāizmanto tās nedaudzās izdevības, kuras spēles laikā rodas, un aizsardzībā jānocīnās uz spēku izsīkuma robežas. Latvijas izlase smagos treniņos iekrājusi labu fizisko bāzi, taču priekšējā līnijā meistarības pietrūkst. Pret Kanādu bija 0:7, pret ASV — 0:4. Visiem labi zināms, ka bez vārtu guvumiem nav cerību uz panākumiem.Harijs Vītoliņš: "Čempionāta spēlēs es pavēroju, kā metienus izpilda dažādu komandu spēlētāji. Latvijas izlasē 99 procenti metienu tiek izdarīti, kad, piemēram, no kreisās rokas atbalsta kāja ir kreisā. Kas notiek, ja metiena brīdī pret spēlētāju tiek izpildīts spēka paņēmiens? Viņš zaudē līdzsvaru un atjēdzas uz ledus. Citās komandās spēlētāji praktizē arī metienus, kad atbalstam tiek izmantota otra kāja. Tad ir lielāka stabilitātes sajūta. Arī metiens mēdz būt spēcīgāks, jo ieslēdzas gan roka, gan plecs un arī viss ķermenis. Galvenokārt metienu dažādība atšķir meistarus no vidēja līmeņa spēlētājiem. Katrā situācijā ir jāizmanto savs metiens. Tāpat katrai uzbrukuma situācijai ir savs labākais risinājums. Tam jāveltī laiks treniņos."Vītoliņš atceras, kā Dinamo astoņdesmito gadu beigās ceturtā maiņa strādājusi papildus. "Pēc vakariņām pieredzējušie spēlētāji atpūtās, bet mēs, jaunie, uz finiera turpinājām pilnveidot metienu. Man bija interesanti pavērot Hokeja slavas muzeju Halifaksas ledus arēnā. Vienā no zālēm ir te uzaugušajam Sidnijam Krosbijam veltīta ekspozīcija. Tajā varēja apskatīt veļas mašīnu, pret kuru lidojušas Krosbija ripas. Viņa tēvs, lai dēls varētu pilnveidoties, pagrabā bija ierīkojies visu nepieciešamo metienu pilnveidošanai. Tur stāvējusi arī veļas mašīna, pret kuru atsitušās ripas." Vītoliņš netic apgalvojumam, ka 25 vai 27 gadu vecumā spēlētājs būtu sevi izsmēlis. "Svarīgi, kā treneris sadala nodarbībai atvēlēto ledus laiku. Pēdējās piecpadsmit minūtes būtu lietderīgi izmantot metiena precizitātes uzlabošanai. Ikdienā kārtīgi strādājot, realizācijas procentu noteikti var uzlabot."Spēlēs ar Kanādu un ASV acīs dūrās Latvijas izlases spēlētāju atpalicība no NHL dūžiem katrā laukumā kvadrātmetrā. Viņiem bija lielāks ātrums un vairāk spēka divcīņās. "Monreālā, kur gatavojāmies čempionātam, trenējās arī bērnu komandas. Biju nedaudz pārsteigts, cik prasīgs pret audzēkņiem bija treneris. Tikko kāds no jaunajiem hokejistiem atslābinājās, atskanēja uzbļāviens, un puikas atkal skrēja, cik ātri vien varēja. Kanādiešiem spēlēšana maksimāli ātrā tempā laikam jau ir ieaudzināta no bērna kājas. Domāju, ka arī mūsu izlasē nevar sūdzēties par intensitātes trūkumu. Zinot, ka ledus laiks ir ierobežots, cenšamies pirms treniņa ģērbtuvē jau izskaidrot pirmos trīs vingrinājumus. Mācīt varam daudz, bet galvenais būs, kādā līmenī sezonas laikā spēlēs izlases kandidāti."Atbalsts — MasaļskisLabs rezultāts nav iedomājams bez laba vārtsarga. Slovēņiem uzspīdēja Krištans, vāciešiem apspēlēt slovākus līdzēja Millers, un pat norvēģiem parādījies Pals Grotness, kuru jau iepazinusi pasaules čempionātus interesējusī Kanādas iedzīvotāju daļa."Edgars Masaļskis vēl vismaz piecus gadus var būt izlases pēdējais sargpostenis, ar kuru var sapņot par augstākiem sasniegumiem," uzskata Vasiļonoks. Saprotams, ka 39 gadus vecais Sergejs Naumovs nav vārtsargs, uz kuru balstīties nākotnē. Pats Sergejs to ļoti labi apzinās. "Pirms čempionāta man jau bija saruna ar Amerikā spēlējošo Ervīnu Muštukovu. Manuprāt, viņam ir nākotne, tiesa, ar noteikumu, ja pārbrauks uz Eiropu. Pēc kārtīga vasaras darba pie mums Liepājā viņam bija arī laba sezona Ziemeļamerikā. Pagājušajā vasarā viņš kārtīgi netrenējās, bet galvenokārt domāja par labu līgumu, tāpēc arī šī sezona viņam vairs nebija tik laba. Vēl jau ir Dima (Žabotin­skis) un Raitums, bet tuvākajā nākotnē kā stabilāko balstu es redzu Edžu Masaļ­ski," saka Vasiļonoks.Citās pozīcijās konkurence ir atbilstoša Latvijas reālajām iespējām. Tuvākajā nākotnē nav saskatāms tik perspektīvu junioru gadagājums, lai teiktu, ka pēc gadiem diviem trijiem būs kvalitatīvs pienesums valstsvienībai. "Mājās palika brāļi Džeriņi un Pečura. Daži labi spēlētāji ir U-18 izlasē. Galvenais, lai jaunie spēlētāji neapstājas savā izaugsmē," uzskata Vītoliņš.Piemērs tālu nav jāmeklē. Kuram no treneriem prasi, visi ir vienisprātis, ka pirms gada Kaspars Daugaviņš spēlējis interesantāk. Pat Krievijas superlīgas klubā Ņižņekamskas Ņeftehimik strādājošais Krikunovs atceras Kaspara spēli: "Es jau Rīgā U-18 čempionātā pirms dažiem gadiem ievēroju viņu laukumā. Daugaviņa trumpis bija aktivitāte, kuru šajā čempionātā vairs nemanu. Brīžiem pat liekas, ka piespēlējot viņš pamana tikai pretinieku komandas spēlētājus."Atgriezties pie izlases perspektīvas izvērtēšanas būs interesanti pēc gada. Pagaidām valda uzskats, ka spēlēšanai Krievijā vajadzētu dot jaunu impulsu. Dzīvosim, redzēsim. Vieta ceturtdaļfinālā un augstāk? Tā iespējama tikai ar kvalitatīvu spēlētāju atlasi un rūpīgu gatavošanos čempionātam. Par otro nosacījumu pagaidām nav bijis jāšaubās. Būtu tikai laba līmeņa spēlētāji, kurus virzīt augstu mērķu sasniegšanai.