Latvijas izlases treneris Oļegs Znaroks savā vērtējumā precīzi norādīja uz vienu no mūsu hokeja galvenajām problēmām, proti, talantīgākie laimi meklē aiz okeāna, tāpēc uz ilgāku laiku izlases treneriem atbildīgos turnīros viņi nav pieejami. Spilgtākais piemērs ir 21 gadu vecais uzbrucējs Mārtiņš Karsums. 2004.gada decembrī Narvā viņš «ievilka» Latvijas juniorus pirmo reizi pasaules čempionāta augstākajā grupā. Pagājuši trīs gadi, bet Latvijas izlasē Karsums nav aizvadījis nevienu spēli. Mārtiņš mērķtiecīgi turpina lauzt sev ceļu uz hokeja Meku NHL, tāpēc ik pavasari viņš ir aizņemts savā aizokeāna klubā.
Uzvaras eiforijā apreibināto šāgada junioru iesaukumā līdzīgs liktenis var piemeklēt Kasparu Daugaviņu, Andri Džeriņu, Arturu Kuldu un Krišu Grundmani. Visi viņi spēlē Ziemeļamerikas junioru līgās. Tomēr aiz līderiem arī ir spēlētāji, kuri tuvākā vai tālākā nākotnē varētu pretendēt uz vietu valstsvienībā. Pret Baltkrieviju spoži iemirdzējās vārtsarga Naura Enkuzena zvaigzne. Znaroks uzskata, ka jau tuvākajā nākotnē iespēja spēlēt Krievijas superlīgā varētu pavērties izlases kapteinim Oskaram Cibuļskim un vēl dažiem nu jau izbijušajiem junioriem. «Kaut arī man kā trenerim ir smagi šķirties no saviem audzēkņiem, nevienu šeit necentīšos pieturēt, ja redzēšu, ka viņš ir pāraudzis Latvijas hokeja līmeni.» Tā ir medaļas spožā puse. Ja atspīd.
Pēdējo gadu prakse rāda, ka ar darba meklējumiem ārvalstīs labi nesokas pat izlases pamatsastāva spēlētājiem. Eiropas klubos nav vajadzīgi leģionāri, kuri var spēlēt labā līmenī. Klubi meklē tādus viesspēlētājus, kuriem jākļūst par komandas vilcējiem. Tikko junioru vecumu pārauguši spēlētāji vēl nav gatavi spēlēt pirmās vijoles Slovākijas vai Baltkrievijas līgās, par Krieviju, Zviedriju vai Somiju nemaz nerunājot. Vienīgais izņēmums ir vecākais brālis Guntis Džeriņš, kurš Latvijas junioru izlasē spēlēja pasaules čempionātā Narvā. No Samsung līgas viņš pārbrauca uz Slovākijas klubu Martin. «Manuprāt, tas ir labs variants. Ja Džeriņš turpinās sevi apliecināt Slovākijā, nav izslēgts, ka viņš pārceļas arī uz Ziemeļameriku un pacīnās pat par vietu NHL. Viņam ir tikai 22 gadi.» Znaroks saskata tālāku perspektīvu arī uz Eiropas klubiem pārbraukušajiem jaunajiem hokejistiem. «Tālākais jau ir viņu pašu rokās. Es varu spēlētājus tikai ieteikt. Vieta sastāvā viņiem ir jāapliecina pašiem.»
Perspektīva Latvijā ir nestabilām saitēm stiprināta. Līdz junioru līmenim hokejs abpus Daugavai ir pietiekami labs. Ja runa sākas par naudas pelnīšanu vai ceļa bruģēšanu nākotnes izaugsmei, daudz labākā situācijā ir zaudētāji baltkrievi. Viņi apzinās, ka, iekļūstot Baltkrievijas ekstralīgas komandu pamatsastāvos, būs gan biezāks maciņš, gan plats solis pretī izlasei.
Latvijas Samsung līgā īsta stabilitāte ir tikai Liepājas metalurgā. Abu Rīgas komandu Rīga-2000 un LSPA/Rīga liktenis lielā mērā ir atkarīgs no valsts un pilsētas piešķirtajiem līdzekļiem. ASK/Ogre un Latgale no hokeja kartes, šķiet, var pazust, ja interese par ripas spēli zudīs klubu prezidentiem Jurim Feodorovam un Leonardam Tenim. Kaimiņu Igaunijas Big Diamonds kuģis pirms Ziemassvētkiem esot krietni sašūpojies. Spēlētāji baudot bezmaksas atvaļinājumu. Naudas izmaksāšana šoruden aizkavējās Lietuvas komandā Energija. Bez kaimiņiem Samsung līga kļūtu krietni plānāka.
Jaunatnes hokeja nākotne arī nemaz nav tik rožaina. Pieaugot elektroenerģijas cenām, vecāku ikmēneša maksājumi var pieaugt no 50 līdz 80 vai 100 latiem. Un tad mums var nebūt nākamo džeriņu.
Pagaidām hokejam ir svētki. Trešdien U-20 izlases spēlētājus un trenerus prēmēs Rīgas dome. Jādomā, ka atbildes gājienu parādā nepaliks arī Hokeja federācija. Līdz nākamajam lielajam hokejam tepat Rīgā arī vairs nav tālu. No 4. līdz 6.janvārim Arēnā Rīga notiks Kontinentālā kausa fināls.