Hokejista karjeras līkločos gan bijušas arī sāpīgas pieturas vietas. Lauzts atslēgas kauls, plīsušas ceļgala krusteniskās saites, divas potītes operācijas – tās ir tikai vissmagākās Riharda traumas. Pirms pāris gadiem Amerikas augstskolas komandā mikroklimats bija patālu no vēlamā. Marenis hokeju bija tā atēdies, ka piecus mēnešus viņa slidas karājās uz nagliņas. Tobrīd viņam pat prātā nevarēja ienākt, ka atgriezīsies hokejā un spēlēs Rīgas Dinamo. Holivudas režisori uz Mareņa piemēra gandrīz vai varētu veidot filmu ar kārtējām laimīgām beigām. "Vēl jau nav beigas – cerams. Man vismaz gribas tā domāt. Vēl ir daudz, ko darīt," Rihards gan iebilst. Pirmdien ar spēli pret Maskavas Spartak viņš sāks KHL sezonu Rīgas Dinamo sastāvā.
Pagājušajā sezonā tev bija divi lielie mērķi – iekļūt Rīgas Dinamo sastāvā un spēlēt pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvā. Tos izdevās sasniegt, turklāt pasaules čempionātā Bratislavā iemeti divas skaistas ripas. Kādi varētu būt turpmākie mērķi?
Tie ir saistīti ar savas spēles uzlabošanu. Vajadzētu piedomāt pie stabilitātes, lai katru spēli aizvadītu labi. Un lai arī turpmāk spēlētu vienā maiņā ar Gilīsu (mūsu sarunas laikā Piņķu ledus halles foajē garām paiet Rīgas Dinamo leģionārs Koltons Gilīss, ar kuru Rihards spēlē kopā trešajā maiņā – aut.). Pagaidām tas izdodas, jo treneri man uzticas un pietiekami daudz laiž laukumā. Manis pagājušās sezonas uzstādītas latiņas bija ļoti augstas. Bet tas jau nav viss, ko var iespēt karjeras laikā. Mērķis ir kļūt par kārtīgu profesionālu spēlētāju.
Patlaban Rīgas Dinamo esi iekļauts trešajā maiņā. Tas nozīmē, ka jācenšas bīdīties uz augšu – uz otro vai pat pirmo maiņu?
Jā, nu nezinu, vai tas notiks šosezon, jo lielā mērā to noteiks mana spēle, kā arī vai treneri man uzticēsies. Tāpat būs nozīme situācijai komandā, respektīvi, vai spēlētāji savainosies un vajadzēs mainīt sastāvu. Pagaidām tam nav iemesla. Visas četras maiņas labi spēlē, un mēs uzvaram spēles. Jā, nu pirmā vai otrā maiņa – tas jau ir augsts līmenis. Tas nozīmē spēlēt kopā ar tādiem cilvēkiem kā Lauris [Dārziņš] un kā Brendons Makmilans, kuram ir kārtīga NHL spēļu pieredze. Lai šādās maiņās spēlētu, pašam ir jāliek kaut kas galdā. Ja kādreiz ieliek ar viņiem kopā vienā maiņā, vispirms jāparāda, ka tieku līdzi. Un ne tikai jāļauj viņiem padarīt mani par labāku spēlētāju, bet arī jāatrod veids, kā palīdzēt viņiem būt labākiem.
Ik pa laikam spēlētājus mēdz dalīt pēc viņu prasmēm laukumā. Jo īpaši aiz okeāna uzliek zīmogu, ka konkrētais hokejists atbilst pirmajai vai otrajai maiņai, bet cits atkal augstāk par trešo nekad netikšot. Ja reiz jaunatnes hokejā septiņus gadus Edmunda Vasiļjeva hokeja skolā spēlēji vienā maiņā ar Zemgu Girgensonu, vadošo spēlētāju atbildība tev ir labi zināma. Pēc tam Ziemeļamerikā arī bieži sanāca spēlēt pirmajā vai otrajā maiņā?
Līdz nokļūšanai Rīgas Dinamo es visu laiku biju pirmajā vai otrajā maiņā. Esmu spēlējis gan vairākumā, gan arī mazākumā. Bet, nu jā, tas bija zemāks līmenis. Pretī man nebija tik labu spēlētāju. KHL jau tomēr ir pilnīgi cits līmenis. Lai KHL spēlētu vairākumā, jau ir jāpierāda, ka esi spējīgs, tā teikt, taisīt rezultātu un ka netrīc rokas, kad iedod iespēju vairākumā.
Kurš variants izaugsmei, tavuprāt, ir labāks? Ja spēlē nedaudz zemākā līmenī, bet dara to regulāri, ejot laukumā arī vairākumā, vai arī spēlēt augstāka līmeņa čempionātā, bet spēles laiks ir aptuveni piecas minūtes?
Varbūt ir gadījumi, kad pārliecības iegūšanai noder zemāks līmenis, kurā ir iespēja spēlēt kādu no vadošajām lomām. Pēc tam, nokļūstot augstākā līmenī, ir jau pierasts laukumā spēlēt ar ripu, būt līderim, tajā pašā laikā es tomēr uzskatu, ka ir labāk spēlēt augstākā līmenī. Varbūt spēlēt arī mazāk, bet darīt to pret labākiem pretiniekiem.
Nevar kļūt labāks, ja spēlē pret sliktākiem spēlētājiem par sevi. Manuprāt, tad spēlētājs sāk stagnēt un paliek vienā līmenī.
Savukārt, kad katru reizi pretī nāk vieni no vislabākajiem spēlētājiem pasaulē, un KHL ir otra labākā līga pasaulē, tas ir vislabākais veids, kā uzlabot savu spēli, jo ir iespēja no viņiem mācīties. Tad jau ir jācenšas atrast savu spēli tajā līmenī, kas nudien nav viegli, bet tas viss ir tikai darba process. Paņemsim par piemēru Lauri [Dārziņu]. No pašas pirmās sezonas KHL viņš jau nebija labākais ripu metējs. Bet mēs redzam, kā viņš tagad spēlē un cik daudzām lietām uz ledus liek izskatīties vienkārši! No viņa var mācīties pārliecību, ka ne vienmēr visur vajag skriet ar pilnu jaudu. Viņš prot ripu atņemt ar savu spēles gudrību.
Sezonu sāksi trešajā maiņā. Ko treneri prasa no šīs maiņas spēlētājiem?
Vispirms jau izpildīt spēles uzdevumu, bet, vispārīgi ņemot, angliski ir tāds teiciens secondary scorings. Tas ļoti palīdz komandai. Būs, protams, spēles, kad pirmā vai otrā maiņa spridzinās, metot golus, bet labām komandām ir trešā un pat ceturtā maiņa, kas arī var iemest ripas. To visu var panākt, spēlējot pareizi, iegūstot ripu un attiecīgi spēles laiku uzbrukuma zonā. Ja tur būsim, tad arī tiksim pie vārtu gūšanas momentiem. Protams, no mums katra trešajā maiņā treneri negaida 10 vai 20 golu sezonā. Bet, ja būs momenti, sagaida, ka mēs tos arī realizēsim. Saprotams gan, ka pirmās vai otrās maiņas spēlētājiem iespēju iemest būs vairāk, jo viņi spēlēs arī vairākumā. Tomēr ne visas dienas viņiem sekmēsies ar vārtu gūšanu, un tad būs labi, ja arī citi spēs dot pienesumu.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 2. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!