Tēriņi sola saistošu hokeju un zvaigznes

1946.—1956.gads: skolotāji bez medaļām : Kad PSRS vadība nolemj attīstīt olimpisko sporta veidu — "Kanādas hokeju", noder latviešu pirmskara inventārs, zināšanas par noteikumiem, kā arī tehniku un taktiku. Tomēr pirmajās PSRS meistarsacīkstēs Rīgas Dinamo ar pasaules čempionātu pieredzi baudījušajiem Robertu Lapaini, Hariju Vītoliņu, Edgaru Klāvu, Arvīdu Pētersonu netiek augstāk par 4.vietu. Pēc dažiem gadiem Rīgas Dinamo pārtop Daugavā, taču medaļas paliek nesasniegtas.

1957. — 1968.gads: dziļā krīze : Jaunā paaudze meistarībā atpaliek. Mainās komandas nosaukums, treneri, spēlētāji, taču stagnācijas purvs novelk līdz 29.vietai lielvalstī. Iemirdzas tikai atsevišķas zvaigznītes. Visspožākā — Juris Repsis — 1967.gada rudenī pārceļas uz Maskavas Dinamo, kur nospēlē 10 sezonas.

1969.—1977.gads: renesanse : Rīgas Dinamo glābšanai no Maskavas Dinamo tiek atsūtīts hokeja fanātiķis Viktors Tihonovs (38). Sešās sezonās komanda no II līgas izlaužas līdz virslīgas 6.vietai. Tā kā Rīgas pusotrā slidotavā rezerves izaudzināt nevar, papildinājums tiek meklēts plašajā Krievzemē. Tihonova ērai punktu pieliek 4.vieta 1977.gada čempionātā.

1978.—1987.gads: stagnācija : 1980.gadā Dinamo sāk trenēt prominents maskavietis — Vladimirs Jurzinovs. Lielākoties ar ievesto spēlētāju spēkiem komanda nostabilizējas starp 5. un 8.vietu. Tikmēr Andra Siliņa vadībā ar fanātisko vecāku neatsveramu ieguldījumu top pašmāju rezervju sagatavošanas sistēma.

1988.—1991.gads: jaunās asinis : Dinamo iekļaujas Latvijas hokeja skolas audzēkņi. Jaunie, izņemot Artūru Irbi, nespēlē pirmās lomas, taču kardināli maina gaisotni komandā. 1988.gadā Dinamo pirmo (un pēdējo) reizi izcīna sudraba medaļas, arī pēc tam neatkāpjas tālu no līderiem. Par zvaigznēm kļūst vīri, kuri pēc dažiem gadiem veidos Latvijas izlases kodolu.

1992.—1995.gads: agonija : Izjukušās PSRS čempionāts transformējas Starpnacionālajā hokeja līgā, kurā dažus gadus spēlē Rīgas Pārdaugava. Sastāvu noplicina labāko spēlētāju došanās peļņā uz ārzemēm un saimnieku finansiālās problēmas, ceļošana pa Krieviju ir tāla un neērta. Interesanti, ka Latvijas izlasei pasaules virslīgā izdodas iekļūt tikai 1996.gadā, kad Pārdaugava jau bija izjukusi.

Rīgas Dinamo sasniegumi PSRS čempionātos
2.vieta - 1988.gadā
4.vieta - 1947., 1948., 1977., 1990.gadā
5.vieta - 1952., 1955., 1975., 1981., 1983., 1986., 1991.gadā
6.vieta - 1949., 1950., 1954., 1956., 1974., 1976., 1978., 1979., 1989.gadā

Sausais Irbe : Artūrs Irbe PSRS virslīgas čempionātos nospēlēja tikai četras sezonas, tomēr kļuva par Rīgas Dinamo rekordistu sauso spēļu ziņā — 15 mačos viņš neielaida vārtos nevienu ripu. Sekoja Mihails Vasiļonoks (13 sezonās 11 spēļu), Vitālijs Samoilovs (8/6), Vladimirs Bistrovs (7/3) un Viktors Afoņins (1/2).

Absolūtais snaiperis : 1977.gada sezonā Helmūts Balderis PSRS čempionāta augstākās līgas turnīrā guva 40 vārtus, sasniegdams Rīgas Dinamo rekordu un būdams labākais snaiperis visā virslīgā. Pirmās līgas laikos vēl rezultatīvāks gan bija Juris Repsis, kurš 1966.gada sezonā pretinieku vārtsargus pārspēja 48 reizes.

Labākie metēji : Helmūts Balderis bija Rīgas Dinamo visu laiku labākais vārtu guvējs gan augstākās līgas spēlēs (9 sezonās 266), gan visās kopā (15 sezonās 332). Virslīgā sekoja Aleksejs Froļikovs (8/142) un Oļegs Znaroks (8/99). Kopā ar citām līgām — Juris Repsis (11/181) un Vladimirs Serņajevs (8/162)