Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Zināšanas nodod jelgavniekiem

Spēlējis vēl padomju laika Rīgas Dinamo, izmēģinājis spēkus Ziemeļamerikā, sešas sezonas guvis Somijas virslīgas SM pieredzi, paguvis uzspēlēt Krievijas superlīgā, bet Latvijas valstsvienības kreklu pielaikojis no 1992. līdz 2009. gadam. Bagātīga bijusi Aigara Ciprusa spēlētāja pieredze. Trenera arodā viņš vēl salīdzinoši ir jauniņais, lai gan bijuši jau interesanti karjeras līkloči. Šosezon Cipruss trenē Latvijas hokeja virslīgas klubu Zemgale/LLU. Cipruss par plāniem un darbiem stāsta intervijā laikrakstam Diena.

Fragments no intervijas: 

Kādā ādā jūties ērtāk - spēlētāja vai trenera?

Neko jaunu neatklāšu, protams, spēlētāja. Trenera darbs ir ļoti atbildīgs, un nekad nezini, kas ar tevi var notikt rīt. Spēlētājs ar parakstītu līgumu tomēr ir vairāk piesaistīts komandai. Neapmierinoša rezultāta gadījumā vispirms jau vaina tiek meklēta trenera darbībā. Tā tas ir jebkurā līgā.

Arī Latvijas?

Pie mums ir nedaudz citādi, lai gan komandās ar augstiem mērķiem, piemēram, MOGO un Kurbads, slikta snieguma gadījumā kluba vadītāji arī meklēs veidus, kā uzlabot spēli. Tomēr kopumā Latvijā viss notiek civilizētāk. Spriedze un atbildība nav tik liela.

Strādājot Lietuvā, izjuti spiedienu no kluba vadītāju puses?

Vispirms jau es sāku strādāt par menedžeri Dinamo/Juniors. Galvenais treneris bija Leonīds Beresņevs, viņa palīgs - Juris Opuļskis. Jau tad es izjutu, ka kluba vadība pieprasa rezultātu. Latvijas čempionātā mums bija tikai viens mērķis - zelta medaļas. Tāpat bija jāgatavo spēlētāji, lai viņi varētu pārstāvēt Rīgas Dinamo. Tolaik mūsu komandā spēlēja Gints Meija, Roberts Bukarts un vēl virkne hokejistu, kas pēc tam iekļāvās Dinamo. Nākamajā gadā man jau deva izvēlas iespēju - turpināt strādāt par menedžeri vai pāriet trenera darbā. Sanāca tā, ka mēs samainījāmies. Juris Opuļskis sāka strādāt par menedžeri, bet es par treneri.

Kāpēc piekriti darbam hokeja klubā Zemgale/LLU?

Jelgavā ir labi izveidota kluba sistēma, sākot no bērnu komandām līdz Zemgalei/LLU, kas atrodas piramīdas virsotnē. Piemēram, MOGO un Kurbads nav jauniešu komandas, tāpēc viņu darbību nav vērsta uz jauno spēlētāju sagatavošanu, bet es nekādā ziņā negribu teikt, ka šādas komandas Latvijas hokejam nebūtu vajadzīgas.

Kāda šobrīd varētu būt virslīgas komandu misija. Tā būtu komanda, uz kuru tiekties jaunajiem spēlētājiem. Tā būtu komanda, kuras spēli nāktu skatīties tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, vai tā būtu komanda, kas konkurences apstākļos dod iespēju pilnveidoties junioru vecuma hokejistiem?

Viss iepriekš minētais uzskaitījums ir pareizs, jo katrai komandai ir savi mērķi un uzdevumi. Ja runājam par Zemgali/LLU, tad klubs ir tendēts uz savu audzēkņu sagatavošanu, lai viņi varētu spēlēt virslīgas komandā. Esam nopietni sākuši strādāt arī pie skatītāju piesaistīšanas, lai pilsētā būtu pieejama spēļu reklāma. Patlaban nav runa par 800 vai 1000, bet gan 100 un 200 skatītājiem. Esam uzrunājuši Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, lai vakara stundās studenti izklaidētos ledus hallē, vērojot mūsu komandas spēli.

Vai nebūtu lietderīgi komandā iekļaut vismaz pāris atpazīstamu spēlētāju?

Pilnībā piekrītu. Es labprāt komandā redzētu divus vai trīs plašākai publikai zināmus spēlētājus, bet uz priekšu ir jāiet soli pa solim. Šosezon mūsu komandā ir Raimonds Vilkoits, kurš īsu laiciņu spēlēja Rīgas Dinamo, pēc tam ārzemēs un bija viens no sava vecuma perspektīvākajiem spēlētājiem. Raimonds ir pilnībā iekļāvies mūsu klubā, jo trenē arī bērnu komandu. Ir jāņem vērā arī finansiālās iespējas. Vispirms mums ir jāsamaksā tiem spēlētājiem, kuri ir sasnieguši zināmu līmeni un kuri nespēlēs par 200 eiro mēnesī.

Patlaban Latvijas valstsvienība ir bez galvenā trenera. Kurā virzienā, tavuprāt, vajadzētu meklēt treneri - rietumu, austrumu vai savējo vidū?

Es domāju, ka Latvijas Hokeja federācijas valdē ir pietiekami kompetenti ļaudis, kuri pieņems pareizo lēmumu. Man šķiet, ka virzienam nav tik lielas nozīmes. Pats process pēdējos gadus ir kļuvis pārāk saraustīts. Tikko nav rezultāta, tā treneris ir jāmaina. Tā ir tāda padomju laika pieeja. Trenerim netiek dots laiks, lai viņš realizētu savas idejas. Manuprāt, Saša Beļavskis nebūt nebija sliktākais variants. Es gan no iekšpuses nezinu visas nianses, tomēr būtu reāli jāapzinās, ar kādiem spēlētājiem treneris brauca uz pasaules čempionātu. Ja nebūtu astoņu pamatsastāva spēlētāju, tad galvassāpes rastos jebkura kalibra trenerim. Soču olimpiādē Tedam Nolanam bija optimālais sastāvs, un ar šādiem spēlētājiem, iespējams, jebkurš treneris spētu sasniegt labu rezultātu.

Visu interviju ar hokeja speciālistu Aigaru Ciprusu lasiet pirmdienas, 12.oktobra, avīzē Diena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Hokejs

Vairāk Hokejs


Basketbols

Vairāk Basketbols


Futbols

Vairāk Futbols


Teniss

Vairāk Teniss


Volejbols

Vairāk Volejbols


Motoru sports

Vairāk Motoru sports


Vieglatlētika

Vairāk Vieglatlētika


Riteņbraukšana

Vairāk Riteņbraukšana


Ziemas sports

Vairāk Ziemas sports


Citi

Vairāk Citi