Desmit gadi un gūžas būs jāmaina. Saruna ar skeletonistu Tomasu Dukuru

Atklāts ir jautājums, vai arī nākamsezon pasaules skeletona apritē būs abi brāļi Dukuri. Jaunākais no brāļiem Martins šosezon uzvarēja pasaules un Eiropas čempionātā, tāpēc negrasās kamanu nolikt maliņā. Vecākajam brālim Tomasam ir jau 37 gadi, un sezonas galvenajā startā viņš piedzīvoja vilšanos. Pasaules čempionātā Vistlerā Tomass vēl pirms pēdējā, ceturtā brauciena bija bronzas pozīcijā, taču gala iznākumā ieņēma piekto vietu. Tā bija sāpīga vilšanās, jo viss sezonas darbs bija pakārtots vienam mērķim – lai būtu medaļa pasaules čempionātā.

Vispirms galvenais jautājums: turpināsi braukt vai arī skeletonista karjerai var tikt pielikts punkts?

Simtprocentīgi es nevaru pateikt, jo svarīgi, kā man būs ar veselību. Ja varēšu normāli trenēties, droši vien jau turpināšu. Operācija man paredzēta aprīļa beigās, pēc tam būs nepieciešamas piecas sešas nedēļas atlabšanai, un tikai tad pieņemšu galīgo lēmumu.

Gūžu operēs?

Jā, gūžai ar gadiem izveidojas tādi kā uzaugumi, kas ierobežo kustību, sāp, un veidojas iekaisums. Uzaugumi ir jākaļ un jāslīpē nost, lai atgūtu pilno kustību amplitūdu. Šogad operēs vienu, nākamgad, visticamāk, otru gūžu.

Gūžu problēmas parasti ir cilvēkiem pēc piecdesmit. Tas nozīmē, ka sports būs atstājis nepatīkamas sekas uz veselību?

Man teica, ka vēl kādi desmit gadi, un tad gūžas būs jāmaina. Man jau pašam liekas, ka tas ir no pretdabiskā skrējiena, kad starta posmā visu laiku esam saliekušies uz priekšu, un tad ir vēl lielāka slodze gūžas apvidū. Pa gadiem tas viss sakrājas.

Tev ir bijušas vēl citas veselības likstas?

Pēdējos četros gados trīs reizes operēti ceļgali. Pamazām tas viss krājas.

Redzot, kā Vistleras trasē pēc 16. virāžas skeletonisti sitas pret apmali, ka dzirksteles pat šķīst, tas arī nav viens no iemesliem, kāpēc apsver iespēju beigt startēt?

Nē, jo tā ir vienīgā tāda vieta pasaulē. Konstruējot trasi, par visu tomēr īsti nav padomāts. Varbūt katrs desmitais tikai normāli to vietu izbrauc un arī tad – varbūt nejauši. Ātrums un spiediens ir tik liels, ka to virāžu īsti neredz. Pirms sacensībām man vienā treniņbraucienā pat vizīrs pāršķīda. Nekad man tā nebija gadījies – ar galvu tik spēcīgi iesitu pa ledu, ka vizīrs pārplīsa. Tevi izrubī nosacīti, un tu nezini, kur un kā tu stūrē. Beigās ir tik spēcīgs metiens pret bortu, ka visa roka ir zila. Es neuztaisīju rentgenu, bet šķiet, ka tajā vietā arī vienu kājas pirkstu salauzu.

Tajā vietā laikam cieta gandrīz visi...

Martins ir augumā mazāks, tāpēc viņam nav tik spēcīgs sitiens pa plecu. Es jau pa pusei esmu ārā no kamanas.

Ar gadiem nepiezogas bailes, kad saproti, cik nopietnas traumas var gūt trasē?

Man nav ne bailes, ne arī kādas braukšanas problēmas parādījušās. Man liekas, ka viss ir kārtībā.

Bobslejisti nelabprāt brauc ne tikai uz Vistleru, bet arī Leikplesidu un Altenbergu, kur pastāv liela varbūtība apvelt kamanas uz sāniem. Kā ir skeletonistiem?

Nav mums tās trases bīstamas. Man īstenībā arī Vistlera liekas normāla trase, izņemot pēdējo virāžu. Man jau vispār braucamās trases ir tuvākas. Vienīgā trase, kas man patiešām nepatīk, ir Īglsa. Tā ir tik lēna... Ātrums tur ir samelots. Patiesībā ir kādi 105 līdz 110 kilometru stundā. Īglsa ir neinteresanta un īsa trase. Sacensību iznākums tur ir diezgan paredzams. Kuri ir ātrākie startā, finišā arī ir augstās vietās.

Atklāti runājot, vai nebija tā, ka pēc Phjončhanas 2018. gada olimpiādes izlēmi turpināt braukt, jo zināji, ka 2019. gada pasaules čempionāts būs tev parocīgajā Vistleras trasē?

Jā, tā varētu teikt. Šosezon mēs vispār gatavojāmies tikai diviem mačiem – Eiropas un pasaules čempionātam. Pasaules kausa posmi vairāk bija domāti eksperimentiem un lai būtu sacensību apritē. Aizvadītās sezonas lielais mērķis bija augsta vieta Vistlerā.

Tāpēc arī par piekto vietu bija liela vilšanās...

Jā.

Domājot par pasaules čempionātu, atteicies no starta Pasaules kausa posmā Leikplesidā un tobrīd trenējies Vistlerā. Tas nelīdzēja?

Treniņu nedēļā man braukšanā veicās krietni labāk. Tā jau tas dzīvē ir – kā nu kuram viss saliekas. Martinam atkal treniņos pagalam nesekmējās ar braukšanu, un tikai pēdējā treniņbraucienā viņš uzķēra trases lejasdaļu. Ir kaut kāds klikšķis, un viss nostrādā. To gan es negribu teikt, ka papildu treniņi Vistlerā man būtu nākuši par sliktu. Katrā ziņā mačos braucieniem vajadzēja būt labākiem.