“Viss sagriezās tā, ka vispirms atdevām 51% akciju un pēc tam visu pārējo apmaiņā pret valdības palīdzību bankai. Tas nav visai tipiski un atbilstoši citur Eiropā sniegtajam atspaidam, kad strādājošai bankai, kura ievērojusi visus normatīvus, īpašniekiem atsavina visas akcijas,” intervijā saka V.Kargins.
V.Krasovickis stāsta, ka lūguši valdības garantijas pēc tam, kad valdība piešķīra šādas garantijas Liepājas metalurgam, pretī neprasot nedz akciju ieķīlāšanu, nedz ko citu. Sākotnēji pieņemts, ka bankai būs nepieciešami 200 miljoni skaidras naudas aizdevuma.
“Redziet, mūsu lūgums valdībai bija palīdzības lūgums. Mēs nebijām domājuši nedz par akciju atdošanu, nedz nacionalizāciju. Spriedām, ka mums izpalīdzēs, un pēc tam aizņēmumu, uz kājām atkal nostājušies, valstij atdosim. Tā nauda, ko mums piedāvāja, bija kredīts ar gandrīz 25 procentiem gadā,” intervijā avīzei stāstīja V.Kargins.
Par “dīvainībām” viņi nosauc baumu izplatīšanu par Parex, minot arī bankrota piesaukšanu, kādēļ valsts un pašvaldību uzņēmumi no bankas izņēmuši naudu.
Bijušie bankas īpašnieki jutuši valdības vēlmi palīdzēt, tomēr, viņuprāt, valdība nav zinājusi kā to izdarīt. Viņi piekrita, ka notikumi būtu risinājušies citādi, ja valdībai būtu vairāk naudas rezervē. Kā piemēru bijušie baņķieri min Zviedrijas valdības rīcību, izveidojot atbalsta fondu 1,5 triljoniem zviedru kronu apmērā – summu, kurai ļauts pieteikties ikvienai bankai, kam tikai ir nepieciešamība.
“Tagad manai meitiņai ir divreiz vairāk tēta, bet trīsreiz mazāk naudas,” satricinājumu ietekmi uz privāto dzīvi komentēja V.Kargins.