Britu eksperts: Latvijas kredītņēmēji ir divreiz lielāki cietēji

Arī Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktore Baiba Vītoliņa atzīst, ka sistēma nav efektīva: lai pilnvērtīgi uzraudzītu finanšu tirgus, iestādei pietrūkst resursu un kompetences, savukārt asociāciju veidotie ombudi iedzīvotāju uzticību nebauda. Klienti apvienojas Jautājums par kredītņēmēju tiesību aizsardzības kvalitāti īpaši aktuāls kļuva pēdējās dienās, kad Aizkraukles banka vairākus tūkstošus klientu informēja par savām jaunajām prasībām: klienti lūgti iesniegt vairākus dokumentus un izziņas, kā arī brīdināti, ka turpmāk banka mēnesī iekasēs piecus latus par konta apkalpošanu. No maksas var izvairīties, parakstot kredītlīguma grozījumus, kuri būtiski paplašina bankas tiesības celt likmes un prasīt aizdevuma pirmstermiņa atmaksu. Lai gan daži bankas klienti jau ir vērsušies PTAC, lielāka rosība joprojām notiek interneta telpā. Otrdien izveidota speciāla mājaslapa, kur saniknotie kredītņēmēji vāc parakstus kolektīvai sūdzībai un apmainās ar viedokļiem, kā labāk rīkoties šajā situācijā. Kā Dienai stāsta viena no kampaņas aktīvākajiem atbalstītājiem Tatjana Jegorova, pagaidām nav skaidrs, kur un kādā formā kolektīvā sūdzība tiks sniegta — par to tiek plānots runāt klientu kopsapulcē. "Esam apvienojušies, lai kopīgi rastu risinājumu un aizstāvētu savas tiesības," saka Tatjana. Neuzskata par neatkarīgu Aizkraukles bankas rīcību sola izvērtēt arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), taču tās vadītāja vietnieks Jānis Brazovskis norāda, ka patērētāju tiesību aizsardzība nav komisijas kompetencē. PTAC savukārt nav resursu, lai pilnvērtīgi risinātu šādus strīdus. "Darām to uz savu iekšējo rezervju rēķina, turklāt mūsu juristi nav finansisti," uzsver B.Vītoliņa. PTAC direktore domā, ka papildu institūcija finanšu pakalpojumu ņēmēju tiesību aizsardzībai Latvijā nav nepieciešama. Teorētiski šo funkciju varētu pildīt arī PTAC, ja tiktu piešķirts attiecīgs finansējums, taču, kā atgādina B.Vītoliņa, PTAC nevar lemt par zaudējumu atlīdzināšanu, turklāt procedūra ir gara un birokrātiska. Efektīvākais risinājums būtu jau esošo ombudu attīstīšana — viens ir nodibināts Latvijas Komercbanku asociācijas (LKA) paspārnē, savukārt otrs "pieder" Latvijas Apdrošinātāju asociācijai. Līdz šim gan LKA ombuds nav skatījis strīdus par hipotekārajiem kredītiem un izskatīto sūdzību apjoms nav liels, — iespējams, tāpēc, ka iedzīvotāji šo ombudu neuzskata par neatkarīgu institūciju, pieļauj B.Vītoliņa. Iespējas ir ierobežotas Lielbritānijas finanšu ombuda vadītājs piekrīt, ka Latvijas patērētāju iespējas risināt domstarpības ar finanšu iestādēm ir ierobežotas. Viņaprāt, Latvijai noderīgs var būt Lielbritānijas piemērs, kur ombudu ieceļ finanšu regulators, bet uztur pati nozare, kas ļauj šai institūcijai baudīt visu pušu uzticību. D.Tomass domā, ka vēlmi vērsties pie jau esošajiem ombudiem nevecina arī tas, ka par sūdzības iesniegšanu ir jāmaksā (Anglijā tas ir bezmaksas). B.Vītoliņa gan atgādina, ka arī vairākās citās valstīs par šo pakalpojumu ir jāiemaksā neliels depozīts. Viesojoties Latvijā, D.Tomasam esot parādīts kādas Latvijas bankas izveidotais kredītlīgums, kur tika minēti seši iemesli, uz kā pamata banka var celt kredītlikmi. "Mēs noraidītu visus, jo tie ir pārāk plaši un neskaidri," norāda D.Tomass, vērtējot Latvijas banku gatavību stingrāk ievērot patērētāju tiesības.